"Neatliekamās sarunas" laikā ielūkojamies Jāzepa Vītola 7. Starptautiskā pianistu konkursa norisēs.

Visupirms viesojamies atklāšanas koncertā, bet pēc tam tiekamies ar konkursa dalībnieci - latviešu pianisti Elīnu Gaili. "Esmu ļoti priecīga par izlozēto 5. numuru - domāju, tas ir labs skaitlis," teic Elīna un atklāj, ko spēlēs I kārtā.  "Par to, ka konkursā tik plaši pārstāvēta Latvija, uzzināju nesen, bet man par to prieks, ka latviešu pianisti sasparojušies un vēlas sevi parādīt - vēlu viņiem izdošanos!"

Elīnai ir krietna konkursu pieredze un uzvaras lauri viņai nav sveši. Mēdz teikt, ka mājās spēlēt ir visgrūtāk. Vai tā patiesi ir? "Piekrītu - jo mani šeit pazīst un no manis gaida rezultātu. Tā ir atbildība - spēlēt mājās," prāto Elīna un atklāj, ka par viņu īkšķi turēs gan skolotāji - Arnis Zandmanis un Ilze Treija, gan ģimene un draugi. Un kāds ir lielākais izaicinājums šajā konkursā? "Tas ir vairāk emocionāli - spēlēt gan žūrijai, gan kolēģiem jeb konkurentiem. Norises vieta nav nezināma - tas ir brīnišķīgi, ka ir šī skaistā zāle, skaistais instruments. Visi apstākļi ir par labu tam, lai izdotos. Tā ka lielākais izaicinājums ir savākt sevi un baudīt mūziku!"

JVLMA klavieru katedras vadītājs, profesors Juris Kalnciems intervijā "Klasikai" atklāj: "Kā jau jebkurā šāda veida pasākumā, ikvienam jaunajam mūziķim tā ir liela atbildība, tas ir solis nezināmajā - nezināmā konkurencē, daudziem - nezināmā vietā, pie nezināma instrumenta. Tas viss rada satraukumu, bet ceru, ka tas būs ar pozitīvu ievirzi, kas palīdzēs ikvienam atklāt to, pie kā katrs no viņiem ilgi strādājis un uz ko gājis.

Man patiesi ir svētku sajūta, atklāšana bija laba visos aspektos - gan ar mūziku, gan interesanto izlozi. Vēl liels gandarījums par visu sagatavošanās darbu - mums ir ļoti laba komanda, tika strādāts ilgi un pamatīgi. Galvenais, ka tas rezultējies dalībnieku skaitā - tas šogad ir rekordliels. Ko gan vērts ir konkurss, ja tajā nav dalībnieku?

Tas sniedz sajūtu, ka tas ir nozīmīgi. Mūsu pianistu ir necerēti daudz! Tas spodrina mūsu akadēmijas klavieru katedru un apliecina,  ka te ir uzņēmīgi un drosmīgi cilvēki, kuri gatavi dalīties ar savu meistarību, pierādīt un muzicēt. Ir daudzi, kuri pat nav mūsu studenti, bet pārstāv Latviju ārzemēs - tādi ir no Vācijas, Sanktpēterburgas." 

Juris Kalnciems uzsver - katrai kārtai ir savi uzdevumi. "Jācīnās ar pilnu atdevi jau no pašas I kārtas!" Viņš arī pauž gandarījumu, ka konkursa programmā daudz pārstāvēta latviešu mūzika - gan Jāzepa Vītola "Viļņu dziesma", gan Jāņa Zandberga obligātais opuss.

Pēc priekšnesuma I kārtā uzrunājam pianisti Niku Meļņikovu no Sanktpēterburgas. "Pirmoreiz sastapos ar Jāzepa Vītola daiļradi - manuprāt, tā ir izcila mūzika! 'Viļņu dziesma" man asociējas ar Skrjabina agrīnajām sonātēm." Kas piesaistījis viņas interesi šim konkursam? "Man pašai konkursu pieredze nav tik plaša - šis ir tikai ceturtais konkurss. Par to mani ieinteresēja informācija, ko saņēmu  pavasarī, kad piedalījos konkursā Parīzē. Mani uzrunāja žūrijas dalībnieks un tā nu nonācu šeit, lai pārbaudītu spēkus."

I kārtas spēku pārbaude kopumā 32 konkursantirm noslēdzās 28. oktobra vakarā, kad 15 II kārtas dalībniekus nosauca žūrijas priekšsēdētājs Ronans O'Hora. Viņu vidū - arī 7 pianisti no Latvijas. 30. oktobra vakarā noskaidrojušies arī konkursa III kārtas dalībnieki jeb finālisti:

1. Iļja Domņins (Latvija)
2. Aleksandrs Kašpurins (Krievija)
3. Darja Kovala (Baltkrievija)
4. Marina Kana (Norvēģija
5. Antons Jaškins (Krievija)
6. Rihards Plešanovs (Latvija)

Šobrīd visi pianisti jau devušies uz Liepāju, lai gatavotos konkursa finālam jeb III kārtai, kas notiks 1. un 2. novembrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri diriģenta Gintara Rinkeviča vadībā.

Abus fināla kārtas koncertus "Klasika" pārraidīs tiešraidē. Koncertu sākums - plkst. 18:00.

Izvaicājam arī pianistu, 2002. gada konkursa laureātu, JVLMA mācībspēku Tomu Ostrovski, kurš šogad konkursā uzņēmies žūrijas sekretāra funkcijas. "Vienmēr bijis tā, ka starp II un III kārtu ir viena diena, kurā finālisti mēģina ar orķestri, kas līdz šim atradās Rīgā. Šogad priecājamies sadarboties ar Liepājas Simfonisko orķestri, un tas nozīmē, ka mums visi finālisti jāpaspēj nogādāt Liepājā jau līdz rītrīta desmitiem, lai sāktu mēģinājumu."

Toms atzīst, ka šogad konkursa dalībnieku līmenis ir ļoti augsts, grūti izvēlēties labākos. Vaicāts, kā izvēlas žūriju, Toms neslēpj: "Mums ir vairāki kritēriji.

Pirmais un galvenais - žūrijas dalībniekiem jābūt cilvēcīgiem un sirsnīgiem. Tie, kuri šogad ir žūrijā, tādi arī ir.

Pazīstam viņus jau ilgus gadus. Aicinām Igaunijas un Lietuvas pārstāvjus, jo arī mēs tiekam aicināti. Ronans O'Hora ir vairāku iepriekšējo konkursu laureātu pedagogs, toskait arī mans."

JVLMA klavieru katedras profesors Arnis Zandmanis, prātojot par konkursa būtību, saka tā: "Vienīgais, ar kuru māksliniekam jāsacenšas, ir viņš pats. Nevar būt citas personības. Mākslā nevar būt sacensības, jo tad tā pārvēršas par sportu. Ir vienkārši jāmuzicē! Ja tu esi kopā ar mūziku, tu muzicē. Bet, ja iedomājies, ka tās ir sacensības, sāk darboties citi - egoistiski faktori - sak', man labi jāizskatās, jābūt labākajam. Tad ir grūti.

Pats biju pie šī konkursa dzimšanas: sākumā uzskatīju, ka var sēdēt žūrijā arī tad, kad spēlē paša skolnieki, taču vēlāk sapratu, ka tas nav labi. No ētiskā viedokļa apvienot abas puses nav iespējams.

Kad radās konkurss, gribējām, lai Vītols izskan tālāk par Latviju, turklāt Lietuvā un Igaunijā jau pianistu konkursi bija, tikai mums vēl nē. (..) Konkurss ir arī karjeras jautājums - kā cilvēks var sevi parādīt, ja tajos nepiedalās? Mūsu konkurss var būt kā tramplīns uz citiem konkursiem."