9. maijā Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvojis iestudējums "Rīga. Urbānie mīti".

To var saukt dažādi – modernā folklora, urbānās leģendas, spoku stāsti vai absolūtas muļķības. Tomēr skaidrs, ka Rīgai ir otra, tumšā puse. Tramvajā brauc mironis, Iļģuciemā ir savs velns, zem Centrāltirgus lepni dzīvo milzu žurkas. Varat neticēt, bet tā tiešām ir.

Režisoru Mārci Lāci un komponistu Tomu Auniņu, aktierus Lienu Šmuksti, Ivaru Krastu, Edgaru Samīti un Reini Boteru uzklausām "Neatliekamajā sarunā", kurā iekļauti arī fragmenti no izrādes ģenerālmēģinājuma.

"Stāstu mednieks bija Jānis Joņevs, tos viņš tapinājis atsevišķi, bet to kombinācija bija manā ziņā," stāsta Mārcis. "Intermēdijas, kopā līmēšana - to izdarīju pats. Daudz kas tika īsināts un transformēts darba procesā ar aktieriem - arī viņi ir naski teksta svītrotāji, jo labi jūt, kas aiziet, kas neaiziet," pasmaida režisors un atklāj aktieru izvēles apsvērumus. Edgars Samītis pienācis pēdējais, bet pārējie tikuši "rezervēti" jau pirms gada, kad izrādes tapšanai bijusi dota zaļā gaisma.

Vaicāts, vai noskaņojumu uz šāda tipa izrādi rosinājis šādas stilistikas trūkums latviešu teātru kopainā, režisors teic tā: "Tukšumus nišā nemeklēju. Jānis gribēja, lai ir bailīgi. Es gribēju, lai ir ņirdzīgi. Bija jāatrod vidusceļš."

Aktieri prāto - lai izpildītu režisora doto uzdevumu, jābūt fiziskai sagatavotībai. Būtiska ir baiļu tēma - no kurienes tās rodas, kā ar tām tikt galā...

Aktieru ķermeņu valoda izrādē ir patiesi apbrīnojama, tā parādās citā kvalitātē. Vai ķermeņu valoda un vispār ritms nāca uzreiz, vai režisors to īpaši "uzkurbulējis"? Turklāt tas izskatās ārkārtīgi dabisks! Liena teic - daža epizode bijusi skaidra uzreiz, ar citu nācies ilgāk strādāt, taču kustību partitūra no režisora puses sagatavota perfekti: Mārcim Lācim ļoti svarīgs bijis mūzikas ritms, un, ja tas viss tiek precīzi izpildīts, tas arī darbojas.

Aktieri arī atzīst, ka skatītāji ar saviem smiekliem liek smieties viņiem pašiem. Īsta enerģijas apmaiņa! Ar savu klātbūtni publika viņus pamatīgi uzlādē... Bet augstākā meistarība - pašiem nesmieties.

Vēl sarunā par mīļākajām epizodēm, bet Ivars Krasts sniedz izrādes žanrisko definīciju: "Rīga. Urbānie stāsti" ir dokumentāli trilleriska komēdija...

Tikām JRT Reklāmas un sabiedrisko attiecību speciāliste Daiga Bināne atklāj, ka šajā izrādē ir veselas trīs debijas: Jānis Joņevs JRT debitē kā darmaturgs, Mārcis Lācis - kā režisors, bet Reinis Boters - kā aktieris. Un vēl arī par jaunās izrādes vietu latviešu teātra jauniestudējumu kontekstā.

Visbeidzot, saruna ar komponistu Tomu Auniņu. "Kaut kā piepeši viss saslēdzās... Publikas klātbūtnē kas piepeši piešķīlās. Proatms, joki, stāsti saistībā ar Rīgu, pazīstamas vietas un lietas, ar kurām cilvēki var sevi identificēt, bet pēc lielā darba beidzot secinājām - jā, viss strādā tā, kā bijām iztēlojušies. (..) Stāsti jau ir ļoti dažādi, Jānis raksta forši, dzīvīgi. Tur kaut kas katram ir - labā nozīmē."

Skatītāji priecājas par izrādes ritmu, mūziku, kurai šajā iestudējumā ir liela nozīme. "Ritms ir montāža, kuru veica pats Mārcis, kurš ļoti precīzi uzlicis ritmu, turklāt arī mani ielicis formātā, jo es esmu plūstošāks. Domāju, tas no viņa pieredzes leļļu teātrī, kur īpaši svarīgi  nezaudēt ritmu... Mārcis man deva lielu spēles laukumu - ļoti daudz laika pavadījām kopā, klausoties manus piedāvājumus, skices, divatā lasot cauri lugu. Bet skaņu arsenāls - nu, tas ir tāds, ka pats galvu saķēru, ko esmu sadarījis..."