26. martā Jaunā Rīgas teātra zālē Talsu ielā pirmizrādi piedzīvojis režisora Viestura Meikšāna iestudējums "Māceklis".

Kas režisoru saista pie mūsdienu vācu dramaturga Mariusa fon Maienburga darba un kā iestudējuma procesu vērtē aktieri? To uzzinām dienu pēc pirmizrādes, uzklausot Viestura Meikšāna, kā arī aktieru Elitas Kļaviņas, Viļa Daudziņa un Gata Gāgas domas.

Mariusa fon Maienburga dramaturģija Latvijā pārstāv jaunu nišu: nesen viņa lugu "Apjukums" Viesturs Meikšāns iestudējis Valmierā, un nu kārta pienākusi Jaunajam Rīgas teātrim. "Neapšaubāmi, viņa valodas stilistika ir īpatnēja, taču es jau nemitīgi meklēju jaunas lietas, kas Latvijas teātra kontekstā uzskatāmas par novatoriskām.

Nav jau noslēpums, ka mūsu teātris audzis Staņislavska skolas tradīcijās, tāpat režisori un pedagogi pārstāv krievu teātra skolu. Vācu skola nav tik izplatīta.

Tieši tāpēc mani urdīja liela ziņkāre - pamēģināt, kā tas garšo un kā izskatās," atklāj Viesturs Meikšāns, kurš labi pārzina vācu valodu.

Viņš neslēpj, ka teātra mākslā viņam jo īpaši svarīga ir forma - ne tikai saturs. "Mani ļoti interesē dažādas inovatīvas formas, kas ir dominējošās vācu teātrī. Forma, kas lielā mēra veido saturu. Mūsu gadījumā trīs aktieri izspēlē septiņas lomas. Saturā ieaustas reliģiskās debašu tēmas, un izrādes pamatvēstījums - ka visi cilvēki ir radikāļi, katram no mums ir sava patiesība, par kuru cīnāmies līdz asinīm. Šī forma ir adekvāta vēstījuma izpausmei.

Latvijā šobrīd valda kategoriskums, ko sabiedrības kontekstā jūtam gan homofobiskās tēmas saasinājumā, gan politiskajās lietās. Radikālisms Latvijā aug. Tomēr domāju, kas tas ir tieši pēdējā laika fenomens.

Aktuāla ir nepilnās ģimenes tēma, pusaudžu gadi, kad gribas ar kādu identificēties - šajā ziņā viegli un arī bīstami ir identificēties ar Bībeli. Skaisti un bīstami. Katrs redzam to savādāk. Dažiem tā ir komēdija, dažiem traģēdija."

Mariusa fon Maienburga kontā ir ap 20 lugu. Trīs no tām Viesturs izvēlējies iestudēt Latvijā. Valmierā tapusi pirmā, tagad gatava otrā, bet Dirty Deal Teatro būs trešā - "Brīva redzamība".

Visas trīs lugas režisora uzmanības centrā nonākušas vienas dienas laikā. "Man ļoti patīk viņa humora izjūta, ironija - līdz šim nebiju saskāries ar tik smieklīgiem materiāliem tēmas un viegluma ziņā."

Oriģinālvariantā autors paredzējis, ka izrādē "Māceklis" spēlē astoņi aktieri. Viesturs Meikšāns skaitu reducējis uz trim. "Tēlu saplūšanas sajūta iekodēta jau pašā tekstā, un man šķita, ka autors pats režisoram čukst priekšā, ka spēlē var iesaistīties arī mazāks skaits aktieru," skaidro režisors.

"Māceklis" ir viņa pirmais iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī. Vaicāts, kā veidojusies saprašanās ar tā aktieriem, režisors teic: "Viens otru, protams, zinājām jau sen. Iestudējuma process pusotra mēneša garumā bija ļoti veiksmīgs - esam nonākuši galamērķī."

Starp citu, izrādē skan japāņu mūsdienu komponista Isao Tomitas savdabīgā mūzika, kuru Viesturs Meikšāns atklājis pēc izcilā amerikāņu mūzikas kritiķa Aleksa Rosa grāmatas “Viss cits ir troksnis. Divdesmitā gadsimta mūzikas vēsture” izlasīšanas. "Manuprāt, Tomitas 80. gadu elektroniski kosmiskās ainavas te ļoti piestāv."

To, ka aktieri mēdz ielēkt dažādās lomās vienas izrādes laikā, nav nekas neparasts. Bet tas, ka dažādi aktieri vienas izrādes ietvaros spēlē vienu un to pašu lomu, it nemaz nav bieža prakse.

"Tomēr gluži apzināti mēs necenšamies cits citu kopēt. Katrs no mums veido savu versiju par tēmu," uzsver Gatis Gāga. Tikām Vilis Daudziņš neslēpj: "Un tas ir ļoti, ļoti interesanti - zibenīgi mainīt tēlu, domāšanas veidu, psiholoģiju. Dziļākā jēga slēpjas tajā, ka kategoriskums var piemist jebkurai idejai, jebkurai nozarei: politikai, reliģijai... Tiklīdz kļūsti kategorisks, kļūsti akls, tavs skatījums kļūst ļoti šaurs."

"Turklāt šis ir interesants eksperiments arī no tāda viedokļa, ka iemāca saprast: dusmas, fanātisms, ieiešana šaurajā tunelī - šīs emocijas ir vienādas visiem cilvēkiem, kaut arī tie pārstāv ļoti dažādas idejas. Faktiski jau izrāde nesniedz atbildi par vienu vienīgu patiesību, bet uzrāda to galējo ārprātu, kāds šobrīd pārņēmis pasauli, kas jūk prātā no radikālajām idejām, kas ir kā karstais kartupelis mūsu laikam," uzsver Elita Kļaviņa.

Aktieri atklāj arī to, kā jūtas Reiņa Suhanova uzbūvētajā scenogrāfijā un dalās pārdomās par attiecībām ar publiku un tās raidīto enerģētiku.

"Talsu ielas zāle ir īpatnēja: enerģija nekur neaiziet, tā krājas kā liela, smaga pile, kas beigās nopil. No aktiera viedokļa sajūtas var salīdzināt ar šādu situāciju: ja nekad neesi jāijs ar zirgu, bet nu to beidzot dari, tad vakarā sāp tādas muskuļu grupas, par kuru eksistenci tev nav bijis ne jausmas. Jūtu, ka mani aktiera muskuļi iedarbināti vēl nezināmā vietā," ar smaidu stāsta Vilis Daudziņš.