Jau šo piektdien, 22. septembrī, Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” koncertā “Lūsēns un Subramanjams. Veltījums Latvijai” pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Jāņa Lūsēna Pirmā simfonija jeb “Romantiskā simfonija”. To atskaņos Liepājas Simfoniskais orķestris diriģenta Kaspara Ādamsona vadībā.

Bet jau šodien "Klasikas" studijā tiekamies gan ar pašu komponistu Jāni Lūsēnu, gan diriģentu Kasparu Ādamsonu.

Kaspars Ādamsons: "Koncerta ieceres galarezultāts šobrīd patiesi šķiet diezgan eksotisks un man kā diriģentam ļoti izaicinošs un interesants, jo lielākoties šajā vakarā skanēs pirmatskaņojumi. (..) Un pirmatskaņojuma reize allaž ir īpaša – tā ir pirmā reize, kad tu kopā ar mūziķiem un meistaru veido pirmo lasījumu partitūrai, kas ir tavās rokās.

Pieņemu, ka šajā koncertā klausītāji no vienas puses izdzirdēs, ka Jānis Lūsēns nav nemaz tik paredzams un zināms, un no otras – ka Subramanjama opusā skan kas tāds, kas neliksies pilnīgi svešs un nezināms.

Kultūru mijiedarbe un mūzikas sadarbība jau izsenis gājusi rokrokā – un šādā formātā un savirknējumā, kādu jutīsim koncertā, tas ir pat interesantāk, nekā viena autora solokoncerts, kur mūzikas valodu salīdzinājums nav iespējams.”

Mūsu tikšanās notiek dienā, "kad lietus un vēji sitas logā". Vai "Romantiskā simfonija" sola satikšanos ar ko siltu, saulainu, pozitīvu? "Domāju, ka jā," prāto komponists. "Strādājot un meklējot motivāciju, lai šo darbu rakstītu, izgāju cauri ļoti daudz kam, līdz atgriezos pie savas pirmās saskarsmes ar sev īpašo mūziku. Imantu Kalniņu. Bahu - spēlējot ērģeles. Un tad arī ar Debisī, impresionismu, Ravelu – viņu darbus atceros no klavierspēles, kad, mācoties Liepājas mūzikas skolā, uz turieni gāju jau septiņos no rīta – pats pirmais, lai tiktu spēlēt pie lielā koncertflīģeļa. Beigu beigās simfonija kļuva par asociatīvu darbu, kas ir atvadas no jaunības un vienlaikus - arī satikšanās ar to."

Tajā pašā laikā komponists neslēpj: "Es vienmēr esmu tas, kurš iekrīt avantūrās – sākumā it kā nožēloju, bet, kad pārvaru iekšējo nožēlu, atkal ir milzīgs gandarījums.

Rakstot šo darbu, Liepājas Simfoniskā orķestra direktoram Uldim Lipskim zvanīju reizes piecas, sakot, ka esmu kaut ko uzrakstījis, bet tas man nepatīk un nerakstīšu vispār, jo tas nav man. Viņš savukārt centās pierunāt. Viegli negāja...

Tā lielākā lieta ir tā, ka līdz pat šī gada sākumam man bija nācies strādāt ar milzu teksta blāķiem – desmit mūzikli, operas – tātad simtiem lappušu teksta, kas atstāj zināmas sekas uz psihi un radošo procesu, jo jārēķinās ar rakstīto vārdu, izpildītājiem un arī klausītājiem. Savukārt simfonijā tu esi pilnīgi brīvs. Tas sakrita arī ar darbu "AIZ… Mūzika vēlā vakarā" un interesanti arī tas, ka pēdējā laikā klausos tieši Tuvo un Tālo Austrumu mūziku, jo Rietumu mūzikai esmu aizvēris durvis. Jaunajā simfonijā nekādu pašmērķīgu un laikmetīgu risinājumu nemaz nebūs."

Jau iepriekš "Putnu operā" un "Leļļu operā" strādājot ar orķestri, komponists ātri sapratis, ka būtiska ir tēlu sistēma. "Apziņa, ka galvenais ir muzikālais tēls,” atklāj Jānis Lūsēns, kurš savulaik studējis pie izcilākā latviešu simfoniķa – Jāņa Ivanova: "Viņš bija kolosāls pedagogs – nekad nepārmeta, ka neeju uz stundām..."

Jānis teic – līdzās Ivanovam viņu fascinē arī Stravinskis un Mesiāns. "Viņu ietekmē esmu savā vīzijā izkristalizējis, kas jādara ar orķestri. Taču Mālers, Šostakovičs, Rihards Štrauss un arī Brāmss nav manējie."

Sadarbība ar Kasparu Ādamsonu Jānim šī ir pirmā, un komponists ar komplimentiem diriģentam neskopojas: "Kaspars ir ļoti skrupulozs – nekad nebiju redzējis, ka partitūru var tik ļoti izanalizēt, sazīmēt ar krāsu zīmuļiem – vesels mākslas darbs! Ceru, ka drīkstēšu to iegādāties kā piemiņas velti no šī koncerta.."

Visbeidzot, vai Jānis Lūsēns ir gandarīts par to, kā aizritējuši programmas "AIZ… Mūzika vēlā vakarā" koncerti? 'Esmu ļoti apmierināts ar to, ka, sevi piespiedu visu novest līdz galam! (..) Drusku gan pārrēķinājos ar Pēterbaznīcas akustiku, jo ar mūsu klusajiem instrumentiem spēlēt bija tieši tāpat kā Alauksta krastā... Bet nedzirdējām nevienu pārmetumu. Priecājos, ka ar klusumu izdevās klausītāju uztveri atkailināt līdz tam, ka var izdzirdēt visklusākās skaņas."