Latvijā ieradusies šeit vienmēr gaidītā vijolniece Elīna Bukša un Londonā dzīvojošais krievu pianists Pāvels Koļesņikovs, lai trešdien Melngalvju namā uzstātos kopīgā koncertprogrammā.

Par abu mūziķu ekstremālo sastapšanos, kas pārauga duetā, par jauno koncertprogrammu, kuru mūziķi sauc par intīmāko un negaidītāko no visām, kas līdz šim spēlētas, un arī par dažiem kaitīgiem vaļaspriekiem, kas vieno trešdienas koncerta varoņus, uzzinām "Neatliekamajā sarunā", jo Elīna Bukša un Pāvels Koļesņikovs ciemojas "Klasikas" studijā.

Abi kopā viņi Latvijā muzicējuši Lielajā ģildē pirms trim gadiem. "Mūsu sastapšanās stāsts ir interesants," stāsta Elīna. "Pirmoreiz abi satikāmies Karalienes Elizabetes Mūzikas kapelā, kur mūs saveda kopā mūsu mākslinieciskais direktors speciāli franču mūzikas koncertam. Tikāmies, sākām sadarboties.

Tas bija īpašs laiks: divas nedēļas abi bijām burtiski ieslēgti kapelā meža vidū, mēģinājām saprast, kā izveidot programmu. Tā bija saviļņojoša tikšanās gan man, gan Pāvelam, un - rezultāts bija labs.

Mums ir savs redzējums par to, ko mums abiem nozīmē kamermūzika un kas mēs abi esam viens otram. Ir viegli nogurt vienam no otra. Lai gan sadarbība ar Pāvelu ir kas īpašs - tā ir divu vienādi domājošu personību sastapšanās. Tomēr, lai saglabātu svaigumu, spēlējam ne vairāk kā sešus koncertus gadā. Taču mēs daudz laika pavadām kopā, jo mums abiem ir daudz kopīgu interešu ārpus mūzikas. Esam draugi."

"No mūsu pirmās tikšanās reizes praktiski neatceros neko, jo tā bija patiešām ekstremāla. Es vingrinājos laikam visas 24 stundas diennaktī, mācoties Ernsta Šosona Koncertu, kas man bija jāapgūst īsā laikā. Neviens cits mūsu kopīgais koncerts mums nav sagādājis tik daudz stresa kā pirmā tikšanās," stāsta Pāvels.

"Pret katru programmu, ko mēs ar Elīnu veidojam, mēs izturamies ļoti atbildīgi un ar mīlestību. Un šobrīd ļoti mīlam šo programmu. Zināmā mērā tā ir negaidīta arī mums pašiem, jo viss sākās ar Reinaldo Hāna Vijoļsonāti, ko es uzgāju pilnīgi nejauši un, iepazinies ar to nodomāju, - mums tā ir jānospēlē! Elīna šo domu atbalstīja un mēs sākām meklēt skaņdarbus, kas iederētos līdzās Reinaldo Hāna Sonātei, kurai bija paredzēta centrālā vieta programmā. Kad viss bija gatavs, - konstatējām, ka programma sanākusi ļoti intraverta un kameriska.

Taču tas, ko mēs negaidījām, - cik gan ļoti dramatiskos un pat traģiskos toņos tā iekrāsosies, par spīti savam intravertumam. Viss, par ko mūzika šajā koncertprogrammā runā, - jautājumi, ko tā risina, ir personiski un dziļi intīmi.

Un reizē - savā emocionālajā komplicētībā tie var kļūt nogalinoši. Neticama augstsprieguma pilni, kas īpaši jāsaka par abām laminora Vijoļsonātēm."

Interesanti, ka līdzās mūzikai Pāvela otra nopietnā aizraušanās ir smaržu kolekcionēšana.

"Aromāts – tā ir visīstākā, visspēcīgākā laika mašīna! Mani tajā valdzina saiknes iespējamība ar citu laikmetu. Turklāt – ļoti dziļā emocionālā līmenī. Jāsaprot, ka šīs smaržu kompozīcijas ir ģeniāli mākslas darbi, kuros ieguldīts ļoti daudz emociju, meistarības un arī līdzekļu," atklāj Pāvels.

"Man šī interese par aromātiem sākās, ieinteresējoties par Smaržu apvienību Krievijā, kas ar lielu azartu un ļoti kaismīgi nododas šīm lietām. Smaržu izpētē un jaunu radīšanā tiek ieguldīts ļoti daudz laika, spēku un līdzekļu. Un šī aizraušanās kaut kādā ziņā ir likusi sarosīties arī parfimērijas ražotājiem tuvoties smaržām kā mākslai. Tas saistīts ar apstākli, ka 21.gs pirmajā desmitgadē sabiedrībā rūga liela neapmierinātība ar mūsdienu komerciālo parfimēriju. Tika runāts par to, cik tā neizteiksmīga, cik maz tiek ieguldīts izdomas, lai tā tuvinātos patiesam mākslas darbam. Izdomas, nevis smaržas reklāmā vai pudelītes izskatā, bet gan paša aromāta saturā, tā kompozīcijas meistarībā. Un patiesi, pēdējo 3-4 gadu laikā daudz kas ir mainījies. Ir parādījušies šīs jomas īsteni talanti un pārsteidzoši „darbi.” Ir sākusi veidoties jauna smaržu estētika, kas, par spīti mūsdienu laikmeta elpai, ir ļoti saturīga. Ne mazāk saturīga kā parfimērijas zelta laikmeta estētika, kas attiecas uz 20.gs 1.pusi, precīzāk – pirmskara laiku, kad cits pēc cita tapa visīstākie šedevri. Kaut kas līdzīgs notiek arī šobrīd un ir ārkārtīgi interesanti to vērot un sekot līdzi.

Uz koncertiem gan es cenšos smaržas nelietot, jo tās novērš uzmanību.

No cilvēka, kas lieto šīs labās smaržas, tās prasa īpašu uzmanību. Tās ne vien prasa uzmanību, bet arī prasa tām veltīt dažu labu dvēseles spēka daļu. Un, kad esi uz skatuves un tava uzmanība jau tāpat ir saasināta, kad uz tevi gulstas tik liela atbildība, tas vienkārši traucē. Un tāpēc es nevaru lietot smaržas koncertos."