Sestdien, 2. decembrī, plkst. 16.00 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Lielajā zālē Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskais orķestris aicina visus mūzikas interesentus uz savu nākamo koncertu.

Šajā koncertā orķestris muzicēs kopā ar šarmanto jauno solisti, flautisti Egiju Sproģi-Orehovu lieliskā mūzikas pazinēja, obojista un diriģenta Normunda Šnē vadībā. Egiju un Normundu uz sarunu aicināja Edgars Raginskis un JVLMA studente Nora Vanaga.

Programmā iekļauta Jozefa Haidna 100. simfonija ("Militārā") un Arama Hačaturjana Vijolkoncerta versija flautai un orķestrim. 

"Droši vien man pašam jāuzņemas atbildība par šī koncerta idejām un vakara gaitu," smaida Normunds. "Manuprāt, ir labi, ka vienā programmā saliekam divus diezgan atšķirīgus darbus no dažādiem laikmetiem un ar dažādu stilistiku. Haidns, manuprāt, Mūzikas akadēmijā neskan pārāk bieži, un neviens nav lutināts ar dziļāku izpratni par viņa mūziku, un šī ir laba reize. Savukārt Hačaturjana Vijolkoncerta variantu flautai jau sen gribēju iestudēt kopā ar Sinfonietta Rīga, tikai nekad nebija iznācis.

Tad pa ausu galam dzirdēju, ka Egija to klusībā mācoties un iznākot tīri labi... Kad paklausījos viņu, biju pamatīgi pārsteigts - kā gan to var dabūt gatavu!

Skaidrs, ka šī izvēle izrādījusies pareiza."

Diriģents arī stāsta, ka Haidna 100. simfoniju diriģējis vairākkārt. "Haidns ir viens no maniem tuvākajiem komponistiem - ļoti mīlu šo mūziku un vienmēr cenšos spēlēt to pēc labākās sirdsapziņas. Pat astoto reizi atverot partitūru, vienmēr man izdodas atrast ko jaunu un atliek tikai pabrīnīties, kā gan līdz šim neesmu to pamanījis. Tas ir kā dzidra ūdens avots, no kura padzerties. Viņa fantāzija ir neizsmeļama! Kā savulaik izteicies pats Haidns - dzīvojot tālajā ciemā Esterhāzi muižā, viņš nebija ciešā kontaktā ar apkārtējo mūzikas pasauli, tāpēc viņam nekas cits neatlika kā kļūt oriģinālam.

Haidna stils nav salīdzināms ne ar Mocartu,  ne Bēthovenu - kaut parasti šo trijotni sabāž vienā katliņā un uzliek vāciņu...

Nenoniecinot abus pārējos lielos klasiķus, Haidns ir mans absolūtais favorīts!

Hačaturjana koncertu līdz šim neesmu diriģējis, bet labi to zinu jau no bērnības - triju gadu vecuma, kad mājās skanēja plate - vēl atceros labi, kā tā izskatās...  Tā ir vitāla, dzīva mūzika. Hačaturjana piepildītās lappuses ir apbrīnojamas - tikai kaut kā šajā reģionā viņš nepelnīti piemirsts. Pat neatceros, kad Vijolkoncerts šeit pēdējo reizi būtu spēlēts.

Vitamīni, kas tur ir, paprika, kas reizēm uzbērta, un armēņu garšvielas - tas viss šajā darbā ir un mani ļoti fascinē. 

Arī Haidns taču īstenībā ir horvāts! Viņš nav nekāds austrietis! Arī uzvārds īstenībā viņam ir Haiden, ne Haidns. Varbūt tāpēc viņa mūzikā ir tik daudz enerģētikas un "vitaminizētas pārtikas" ziemas mēnešiem?"

Tikām Egija priecājas sadarboties ar Normundu un JVLMA orķestri: "Liels prieks sastrādāties ar diriģentu ar augstām prasībām - pati esmu tāda pati. Tikpat liels prieks spēlēt kopā ar saviem skolasbiedriem - viņu acīs var redzēt degsmi un vēlni visu darīt pēc labākās sirdsapziņas."

Interesanti, ka arī pats Normunds Šnē savulaik spēlējis oboju studentu orķestrī: "Toreiz muzicējām profesora Leonīda Vīgnera vadībā - tā bija neaizmirstama dzīves skola. Protams, bijām jauni - visiem bija vējš galvā un dažas lietas laidām gar ausīm, bet kaut kas tomēr palicis prātā. Piemēram, izspēlējām visas Brāmsa simfonijas."