Tieši pirms 20 gadiem - 1998. gada 13. februārī - izskanēja koncertaģentūras "Hermaņa Brauna fonds" pirmais koncerts.

Un līdz pat šai dienai Latvijas koncertdzīves panorāma nav ne iedomāja bez tā rīkotajiem notikumiem.

Vai, pirms divdesmit gadiem, dibinot "Hermaņa Brauna fondu", tā izveidotāja un direktore Inna Davidova konsultējusies ar kādiem gaišreģiem, lai atrastu laimīgo zvaigzni? "Tas nebija tikai trīspadsmitais datums vien - tā turklāt bija piektdiena," smejas Inna. "Jā, tā bija zvaigžņu sakritība, bet - mazliet cita rakstura zvaigžņu stāvoklis, jo ideja par koncertu 13. februārī tapa iepriekšējā gada septembrī. Tas notika pēc mana pirmā, ļoti veiksmīgā koncerta kopā ar dziedātāju Anatoliju Safiuļinu Rudens kamermūzika sfestivāla ietvaros. Viņš bija tik laimīgs te viesoties, jo savulaik Rīgā bija uzstājies bieži. Līdz tam viņš, protams, nedomāja, ka mūsu pirmais eksperiments pārtaps ne tikai par tradīciju, bet abpusēju mīlestību. Kad Anatoliju pavadīju uz vilcienu, viņš jau uz perona teica - viņam esot programma, kas veltīta Fjodora Šaļapina jubilejai, un šis koncerts varētu notikt 13. februārī, tieši Šaļapina dzimšanas dienā.

Taču mēnesi pirms pasākuma "Latvijas koncertdirekcija", kuras paspārnē šis koncerts tiktu rīkots, pateica, ka naudas nav.

Uz manu jautājumu, ko darīt, toreizējais Koncertrdirekcijas vadītājs man teica: "Domāju, ka tev jādibina sava aģentūra!" Vēl tagad, pēc divdesmit gadiem, nezinu, vai viņš to bija domājis kā joku, vai patiesi manī kaut ko bija saskatījis un sapratis, ka tas varētu izdoties...

Tik ļoti gribēju sarīkot šo koncertu, ka būtu bijusi gatava atvērt aģentūru šī viena paša koncerta dēļ. Kad sāku par to rūpēties, sapratu, cik tas notpietni un ka absolūti tam neesmu gatava.

Man pat nebija naudas, lai samaksātu valsts nodevu par firmas atvēršanu... Naudas vietā kā pamatkapitāls bija manas klavieres. Un joprojām ir.

Kad pie manis uz māju atnāca jurists, lai pajautātu, ko īsti gribu, izstāstīju viņam daudz ko, kas tika ierakstītas kā pamatidejas mūsu Statūtos. Nebiju tos lasījusi gadus astoņus, un nesen, kad pie pārcelšanās tos paņēmu rokā un palasīju, goda vārds - biju pārsteigta, ka 1998. gada janvārī jau biju iezīmējusi visu, ko daru 20 gadu garumā...

Kāds psihologs man nesen teica, ka esmu vizionāre. Ka sākumā redzu visu ko sev apkārt, un tad tas īstenojas.

Varbūt. Jo vīzija koša un krāšņa."

Inna neslēpj - pošoties 20. jubilkejai, visa komanda īpaši rūpīgi piedomājusi pie programmas.

"Negāja viegli, jo mākslinieki, kurus gribēju uzaicināt, ir ļoti aizņemti. Rezultāu redzēsim un dzirdēsim 19. februārī Latvijas Nacionālajā teātrī. Gribēju atskatīties uz 20 gadiem, tāpēc būs dažādas paaudzes.

Būs gan tie, kuri roku rokā ar mani gāja uz "Hermaņa Brauna fondu" - Inga Kalna, Irina Dolženko, Anatolijs Safiuļins, gan tie, kuri izauguši kopā ar fondu, un tie, kuri vēl joprojām aug mūsu paspārnē - Elīna Bukša, Daniils Bulajevs, Vestards Šimkus."