"Kopumā man tas viss šķita kā detektīvs... Sapratu, ka Irbīte ir bijis tik brīvs putns, ka nevari viņu noķert un ielikt rāmī. Man visu laiku šķita, ka viņš viegli smejas par mani," - tā par darba procesu, iestudējot izrādi "Zibeņu domas. Irbīte", saka režisore Inga Tropa.

Jauniestudējums, kas no 6. februāra skatāms Eduarda Smiļģa Teātra muzejā Rīgā un citviet Latvijā, vēsta par mākslinieku Voldemāru Irbi, tautā sauktu par baskāji Irbīti. 

"Izrāde radās kā impulss, lasot paša Irbītes pierakstītās domas, kas savulaik tika izdotas gan brošūrās, gan viņš pats uzstājās sapulcēs Rīgas Latviešu biedrībā," atklāj režisore Inga Tropa. "Tie ir kā īsāki vai garāki sprediķi jeb pārdomas par Irbītem aktuālām tēmām – piemēram, par to, kādēļ cilvēkā rodas ļaunums, par mežonību, iekšējo un ārējo skaistumu.

Lasot šīs domas, bija interesanti sekot līdzi viņa domāšanas veidam, kas atgādināja zibenīgu domu virknējumu, kas, uz piemēriem pārlikts, brīžam ir tik ass, ka pirmajā iespaidā nevar saprast, ko īsti viņš mēģina pateikt.

Palasot laikabiedru liecības, var secināt, ka cilvēki patiesi nereti nav varējuši saprast viņa teikto. Irbītes domas ātri risinājās viņa galvā, plus veids, kā viņš to visu runāja – cik ātri, saraustīti, ka neviens nespēja iedziļināties tajā satura dziļumā, kurā viņš aizracies. Šīs zibeņu domas mani kā režisori interesēja."

Režisore atzīmē arī Irbītes aiziešanas faktu: "Un vēl paradoksālais veids, kādā viņš miris.

Ka cilvēks, kurš savu dzīvi vadīja nepārtrauktā skrējienā ar basām kājām, ņem un nomirst ratos! Viņš vienreiz bija paņēmis ratus, lai uz darbnīcu aizvestu vatmaņa papīru, un nomaldījusies šķemba viņam trāpīja galvā, kas apturēja zibenīgo pārvietošanos, domāšanas veidu.

Kas īsti notiek īsajā mirklī – mēs to nevaram zināt, vismaz šajā zonā: kas notiek brīdī, kad mūsu fiziskais ķermenis mirst, un pirms mēs dodamies kaut kur tālāk. Varētu vilkt paralēles ar kino – kur ātri atceries dzīvi kā kinolentē. To visu sasummējot, radās nosaukums.”

Kādēļ par Irbītes atveidotāju izvēlēts tieši Juris Bartkevičs? "Tas notika procesa rezultātā,” saka režisore. "Man šķiet, tieši tas ir interesanti – ka Juris ir pilnīgi cits cilvēks.

Tur jau ir tā teātra maģija, ka dzīvē vari būt pilnīgi cits tipāžs. Šajā gadījumā aktiera meistarības latiņa ir daudz augstāka, jo nav atvieglojumu – nav, aiz kā aizslēpties: nav ne kostīma, ne grima, ne liekās bārdas, ir tikai iztēle un paša spēja maksimāli ieiet Irbītes tēlā, un tad notiek brīnums un rodas kaut kas cits. Tas vairs nav Juris Bartkevičs.

Kopumā man tas viss šķita kā detektīvs. Sapratām, ka Irbīte ir bijis tik brīvs putns, ka nevari noķert un ielikt rāmī. Man visu laiku šķita, ka viņš viegli smejas par mani…”

Pirmizrādes Rīgā un Gulbenē: 6. februārī 19:00 E.Smiļģa Teātra muzejā, 7. februārī 18:00 Gulbenes Kultūras centrā. Nākamās izrādes: Saldus Mākslas skolā 12. februārī 17:00, Rīgā, E.Smiļģa Teātra muzejā 25. februārī 18:00, 26. februārī 19:00.

 

 

Edgars Raginskis ir šīs izrādes skaņu pasaules radītājs. "Mūzika šajā gadījumā sākās ar neobligātu koeksistēšanu ar tekstu un aktiera esamību, bet beigās izrādījās integrāla sastāvdaļa šim priekšnesumam,” atzīst Edgars.

"Ļoti gribētu cerēt, ka mūzika skatītājam netraucē un rada papildus nerealitātes sajūtu, jo Inga centusies atrast – kā pārejas formu no šīs realitātes uz citu – mazliet netveramāku, aicinot nonākt mazliet citā apziņas stāvoklī. Apsēdos pie klavierēm un paaicināju savu draugu Kārli Klotiņu no Sinfonietta Rīga, lai ieskaņo čella skaņas, un tad jau sekoja elektroniski pārveidi.

Edgars atklāj, ka idejas piedzimušas diezgan ātri. "No vienas puses muzikālais materiāls ir ļoti minimālistisks, jo negribēju pārsātināt izrādi ar lieku slodzi, bet no minimuma gribēju dabūt ārā maksimālo. Rakstot teātra mūziku, man ļoti patīk, ja mūzika veicina skatuves darbību un palīdz izveidoties sintētiskajam mākslas iespaidam, ko teātris piedāvā, taču neuzbāzīgi nelien priekšplānā…”

"Irbīte – vispirms jau man tas vienmēr bijis piemineklis pie Dailes teātra – ejot garām, vienmēr esmu skatījies viņa gaišajā skatienā. Pat no pieminekļa staro gaišums, brīvība, ticība,” stāsta Juris Bartkevičs. Aktieris neslēpj – visvairāk emocionālu pārdomu radies, liekot kopā Irbītes domas.

"Tur ir tik daudz prātojumu par glezniecību, zemapziņu, labo, ļauno. Viņš uzrakstījis vairāk nekā 20 darbu – par savu naudu tos nodrukājis un vienkārši dalījis cilvēkiem, nesot zināmu misionāra apziņu, ne tikai dzīvojis savā glezniecībā. Ir laime ielīst viņa ādā un saprast, ko viņš domājis, un redzēt, cik ļoti viņa bildes atsaucas.”

Jura Bartkeviča darbībai uz skatuves nemitīgi seko arī kamera - operatore Elīna Matvejeva ir cieši klāt. Tas nav viegls uzdevums – jau tā būt tuvu skatītājam, un vēl apzināties, ka tevi vēro kāda cita būtiska acs. "No kamerām man nav bail, un ar Elīnu mēģinājumu procesā esam iekšēji sadraudzējušies. Reizēm skatos kamerā, reizēm ieraugu viņas acis,” saka aktieris, kurš izrādes gaitā nevairās arī no asarām.

"Redzam, ka Irbītem viņa kļūdas bijušas dikti sāpīgas – tās kļūdas vai cūcības, ko viņš darījis, nāk līdzi. Ļaunie darbi neļauj iegūt harmoniju. Asaras ir arī cenšanās ielīst viņa ādā – cits teiks, ka tas ir vecmodīgi, mēģinājām to visu darīt arī distancētāk, bet… Režisore ir jauna, talantīga un gudra sieviete, un viņa teica – laid vaļā visas sajūtas, kas krūtīs.”