"Neatliekamajā sarunā" tiekamies ar pasaulslaveno zviedru ērģelnieku, vienu no labākajiem Olivjē Mesiāna daiļrades interpretiem Hansu Ūlu Ēriksonu (Hans-Ola Ericsson), kurš 24. maijā muzicēs Rīgas Domā.

Viņš ir ērģeļmūzikas izcilība, visplašākā stilu spektra zinošs virtuozs, par ko liecina arī koncertam Rīgā sagatavotā programma. Ēriksons uzraudzījis baroka ērģeļu restaurāciju, vadījis lekcijas avangarda Mekā Darmštatē un asinājis savus laikmetīgās ērģeļmūzikas lasījumus, konsultējoties ar dižgariem Keidžu, Ligeti, Mesiānu.

Vaicāts, vai atminas savu pirmo vizīti Rīgā, meistars atbild apstiprinoši: "Jā, atceros - tas bija 1989. gadā, te notika Ērģeļu dienas, un uz Latviju sabrauca mākslinieki no Skandināvijas valstīm, lai spēlētu savu valstu mūziku. Vienlaikus tas bija arī veids, kā atbalstīt kultūras apmaiņu starp mūsu valstīm. Toreiz Latvija bija atdalīta no pārējās Eiropas, un man no Zviedrijas vajadzēja lidot caur Maskavu, bez tam vajadzēja mainīt lidostas - pārsēsties autobusā, lai dotos no vienas uz otru.

Diemžēl otrā lidostā nonācu par vēlu, jo tad, kad atvēru savu koferi, tas bija tukšs - izlaupīts. Paņēmu taksometru, bet tā bija ļoti slikta ideja, jo taksists apstājās meža vidū un teica, ka tagad esot laiks apmainīties ar naudu... Biju laimīgs, ka vispār sveikā tiku cauri - atdevu savu naudu, viņš man dažus rubļus. Tā sākās mans pirmais ceļojums uz Rīgu.

Un tad ierados šeit... Kultūra, ar ko sastapos Rīgā, iemācīja man ļoti daudz... Bet redzēju arī, cik stipri ir latvieši, jūsu sabiedrība - gaisā varēja just, ka kaut kas briest. Līdz tam arī nebiju sastapies ar Rīgas Doma ērģelēm, slaveno Walker instrumentu - stundu dienā tiku mēģināt, un tad - īsi pirms koncerta. Toreiz sniedzu arī meistarklases - biju pārsteigts, cik augsti ir jūsu pedagoģiskie standarti un cik augsts ir studentu līmenis. Ligita Sneibe kļuva par manu pirmo studenti, un viņu uzaicināju studēt pie sevis mūzikas augstskolā. Šobrīd Ligita dzīvo Zviedrijā, bet regulāri spēlē arī Latvijā. Taču svarīgākā valsts man vienmēr bijusi Vācija - tās ir manas otrās mājas. Tam sakars arī ar kultūras aktivitātēm, kas notiek šajā valstī."

Savulaik Ēriksons par Rīgas Doma ērģelēm teicis, ka tās ir kā cienījama kundze, ar kuru sarunājoties, nepieciešama īpaša attieksme. Vai tā viņš uzskata joprojām? "Teikšu tagad tā - šī cienījamā kundze joprojām ir jauna un svaiga! Tā ir liela privilēģija tiem ērģelniekiem, kuri pie šī instrumenta var vingrināties katru dienu. Šādiem instrumentiem nepieciešami mēneši, lai iedziļinātos un aizvien vairāk saprastu. Rīgas Doma ērģeles skan patiesi brīnišķīgi! Gadiem ritot, tās tik un tā saglabā vienreizēju kvalitāti."

Jautāts, kas ir dzīves lielākais atklājums, ko nācies piedzīvot beidzamo gadu laikā, kopš meistars iepriekšējo reizi viesojies Rīgā, ērģelnieks iesaucas: "Tas ir desmittūkstoš dolāru vērts jautājums! Dzīvojot šo dzīvi tā, kā dzīvoju es, kur vienmēr apkārt ir skaņas, studenti, kas jāmāca, nemitīga ceļošana, es ļoti novērtēju klusumu. Klusums man ir ļoti svarīgs, lai varētu atjaunoties."

Par koncerta programmu: Baha Ērģeļfantāzija Solmažorā apjomā kodolīga, tēlaini ietilpīga, tajā ņirbošs dzīvīgums un virtuoza atraisītība,  korālis O Mensch bewein’ dein’ Sünde gross ir apcere par cilvēka grēkiem un Pestītāja upuri, kas šoreiz skanēs kā Baha korāļprelūdija un ērģeļmūzikas pilāropuss, Baha grandiozā Pasakalja dominorā. 

Programmā būtiska vieta franču mūzikai. Vispirms sava laika revolucionārais skaņradis Žanfilips Ramo, kurš bijis arī ērģelnieks, bet ērģeļstabulēm nenieka neuzrakstīja. Par laimi ievērojamu daudzumu Ramo mūzikas ērģelēm talantīgi pārlicis Īvs Rehšteiners. Doma ērģeļstabulēs dzirdēsim Ramo korus, baletus, īsāk sakot – tēlaini bagātu un krāšņu mūziku. Turpat putnu balsis, kuras varam atrast ne tikai dažu ērģeļu reģistru nosaukumos, bet jo sevišķi – Olivjē Mesiāna mūzikā. Līdzās tām skaņraža meditācija par Svēto Trīsvienību. Der atgādināt – Ēriksons ieskaņojis visus Mesiāna ērģeļdarbus, un šis veikums augstu novērtēts.

Tieši Hanss Ūla Ēriksons atskaņojis arī Mesiāna pēdējo miniatūru: "No vienas puses tā ir anekdote, jo daudzi mani kolēģi, kad saņēmu no meistara šo nelielo miniatūru, teica - tas nav Mesiāns. Atbildēju viņiem, ka tas ir svarīgs darbs un tas IR Mesiāns. Nu jau oficiāli tas atzīts kā Mesiāna skaņdarbs."