Šīsdienas "Neatliekamās sarunas" viesis - izcilais un pasaulslavenais diriģents Žolts Naģs (Zsolt Nagy, Ungārija / Francija), kurš 29. janvārī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra iniciētajā jauniešu koncertprojektā, bet 30. janvārī orķestra regulārajā koncertprogrammā diriģēs Dohnāņi, Lista un Bartoka mūziku.

Satikts mēģinājuma starpbrīdī, maestro teic tā: "Orķestrim ir liela kapacitāte, un ar katru dienu viss skan labāk un labāk!"

Šajā koncertprogrammā goda vietā būs celts Bēlas Bartoka Koncerts orķestrim, kas noteikti ir viens no vieglāk uztveramajiem Bartoka skaņdarbiem, taču no interpreta pieprasa krietnu meistarību: "Tas patiesi ir solo veselam orķestrim: Bartoks par pamatu ņēmis concertante ideju - šeit katram instrumentam ir sava loma," saka diriģents un vēlreiz atgādina savu pārliecību, ka labas orķestra skaņas pamatā ir kamermūzika.

"Kamermūzika - tā ir alfa un omega, arī visas ungāru muzikālās kultūras pamats. Un tā nebūt nav nejaušība, ka starp Pirmo un Otro pasaules karu tieši ungāru diriģenti bija tie, kuri vadīja pasaules lielākos orķestrus. Ļoti svarīgi mūziķiem ir prast saspēlēties kopā vienotā ansamblī."

Taču koncertu atklās Ernsta fon Dohnāņi mūzika: "Viņš ir ļoti nozīmīga personība, otrā paaudze pēc Lista; starp citu, Dohnāņi skolotājs bija Lista pēdējais skolnieks. Dohnāņi ir arī viens no ungāru klavierspēles skolas celmlaužiem un turpinātājiem līdzās krievu pianisma skolai. Viņa kompozīcijas nav modernas; nevarētu arī teikt, ka viņa vārds ir vienā līmenī ar Kurtāgu vai Listu, taču viņa "Simfoniskie mirkļi", ko diriģēsu koncertā, man ir ļoti mīļa mūzika. Arī šis nav vienkāršs darbs: dažkārt tas skan kā visīstākā estrādes mūzika, nerunājot nemaz par pēdējo daļu, kas dzirkstī kā šampanietis!"

Visbeidzot, Ferencs Lists un viņa variācijas "Nāves deja", kuru atskaņojumā iesaistīties Lista daiļrades īstens cienītājs Vestards Šimkus.

Kā tad īsti ir pareizi: Ferencs vai tomēr Francis? "Mēs, ungāri, sakām Ferencs. Taču tas nav tik izšķiroši. Jo pats Lists nerunāja ungāriski, tāpat kā Smetana nerunāja čehu valodā, bet visslavenākais somu komponists nerunāja somiski... 18. gadsimta pirmajā pusē tas bija pilnīgi normāli, ja cilvēki nerunāja savā dzimtajā valodā - pat Kafka nerunāja vis čehiski, bet gan vāciski!

Runājot par Listu - jau deviņu gadu vecumā viņš sāka studijas Veimārā, jo vecāki viņam vēlējās starptautisku karjeru. Tikai vēlāk, pēc gadiem, ungāriskā sirdsbalss darīja savu - viņš juta, ka nepieciešams darīt labu savai Ungārijai," savas zināšanas mūzikas vēsturē atklāj Žolts Naģs.

Drūmas nolemtības klātbūtni "Nāves dejā" diriģents gan uzsvēršot mazāk. "Lists bija dziļi ticīgs cilvēks, turklāt pēc pārliecības. "Nāves deja" nav vienīgā kompozīcija, kurā komponists apcerējis nāves fenomenu. Domāju, ja kāds sāk mazliet vairāk domāt par dzīvi, vienlaikus viņš vairāk sāk domāt arī par nāvi. Tās abas ir saistītas un iet rokrokā."

Bet vai Lists šajā skaņdarbā sniedz atbildi, kas ir aiz nāves, pēc tam? "Tajā ir kas transcendentāls. Jāapzinās, ka ikvienam ir bail no nāves. Bet svarīgi apzināties, ka viss turpinās. Arī pēc aiziešanas."

Starp citu, nesen klajā nākusi kāda ilgi un rūpīgi slēpta vēstule, ko rakstījis Rihards Vāgners. Tajā viņš vēsta, ka par visu var pateikties Listam, ka bez Lista nebūtu viņa harmoniskās valodas...