Ļoti neparasts koncerts svētdien gaidāms Durbes luterāņu baznīcā, kur ar projekta Bing&Ruth jaunizdotā albuma programmu viesosies ambientās mūzikas pārstāvis – amerikāņu komponists un pianists Deivids Mūrs (David Moore).

Par mūziku, kuras priekšplānā ir tembrālās saskaņas, gaisīgums un grācija, par 17 dažādām klavierēm, uz kurām tapuši jaunā albuma skaņdarbi, kā arī par Latvijas apmeklējumu Deividu Mūru izvaicā Dāvis Eņģelis.

Dāvis Eņģelis: Nesen noklausījos pusotru stundu garu skaņdarbu, ko sarakstījusi latviešu grupa Mona de Bo, un kas būvēts uz vienas skaņas vertikāles un attīstības pamatā ir smalkas tembrālo nianšu izmaiņas. Kādā intervijā grupas ģitārists teica – jo vairāk uzzini par skaņas fizikālajām īpašībām, tās iekšējo dabu, jo pazemīgāks, cieņpilnāks jūties pret katru skaņu kā komponists, izlemjot, kuru skaņu virknēt aiz nākamās. Vai jūs varētu apgalvot, ka arī jums piemīt līdzīga attieksme pret skaņu?

Deivids Mūrs: Es domāju – jā. Noteikti neesmu par to daudz domājis. Tas ir interesanti – kad rakstu mūziku, pastāv nesakritība starp iedomāto mūzikas materiālu un to, kā tas skanēs atskaņošanas brīdī un ierakstā. Mums tas ir aizraujoši – sēsties pie mūzikas rakstīšanas, atrast interesantu telpu skaņai un brīdī, kad atrodies studijā vai koncertā, veltīt visu savu uzmanību tam, kā skaņa mijiedarbojas ar telpu.

Esam spēlējuši daudzās baznīcās, katra no tām uz skaņu reaģē savādāk. Līdz ar to katra uzstāšanās izvēršas par sarunu ar konkrētās vietas akustiku. Un tā ir ļoti svarīga detaļa tajā, ko darām.

– Šobrīd lasu ievērojamā latviešu režisora Alvja Hermaņa "Dienasgrāmatu" un tajā viņš saka, ka dažbrīd viņam ir kauns par sevi kā mākslinieku. Un tas notiek brīžos, kad viņš sevi domās sāk salīdzināt ar dažas paaudzes vecākiem māksliniekiem, kuru darba pamatā bija citi principi, kuri neatradās mūsdienu situācijā, kad māksla ir totāli komercializējusies, ir nolikta vienlīdzības zīme starp panākumiem un mākslu, kas, protams, ne vienmēr izriet viens no otra, māksliniekam atņemta iespēja kļūdīties. Vai jūs domājāt par līdzīgām problēmām, kad citā intervijā teicāt: „es vēlos atbrīvoties no visām samazgām, ar ko tev kā māksliniekam jāsadzīvo, ja ar mūzikas spēlēšanu pelni iztiku, vēlos atjaunot savas attiecības ar instrumentu”?

– Jā. Es domāju – kad tu nodarbojies ar mākslu, lai nopelnītu iztiku, tev kā māksliniekam veidojas savādākas attiecības ar mākslu. Es neņemos spriest par šīs tēmas vēsturisku attīstību vai tamlīdzīgi, es domāju – māksliniekam joprojām ir vieta kļūdām. Man patīk doma, ka ar savu mūziku esmu nonācis punktā, kurā šo daļu no sevis – kalpību naudai – vismaz atsevišķos brīžos esmu spējīgs izslēgt. Es domāju – jo vairāk es atslēdzos no mūzikas komerciālās puses un vēršu uzmanību uz to, ko es vēlos pateikt mūzikā, jo lielāks būs mans ieguvums ilgtermiņā. Ar šādu domāšanu es faktiski esmu nonācis tur, kur atrodos šobrīd. Es ticu, ka tas ir īstais ceļš, lai varētu darīt to, ko vēlos, sasniegt gan iedomātos mērķus, gan tos, par kuriem vēl nenojaušu.

– Vai komponējot jūs zināt, kur vēlaties nonākt, vai arī skaņdarbs top pamazām?

– Domāju, ir gan tā, gan tā. Nekad neesmu bijis cilvēks, kurš redz ļoti skaidru mērķi un uz to virzās. Mana attīstība kā pianistam drīzāk bijusi kā intuitīva taustīšanās, kā lēna evolūcija bez noteikta mērķa.

– Vai jums bija skaidra vīzija par to, kā skanēs jaunais albums?

– Runājot par šo albumu, man bija vīzija, bet bez noteiktām aprisēm, tam piemita atvērtas beigas, tas varēja noslēgties dažādos veidos. Es mēģināju celt pats savu latiņu kā pianists un komponists. Kad nonācām studijā, jutu, ka man ir skaidrs, kādā virzienā jādodas.

– Jūs esat viens no tiem mūziķiem, kura darbi rosina domas par tā saukto klasisko un populāro žanru sajaukšanos. Un jāatzīst, ka manā klausīšanās pieredzē šādas domas parasti rosina amerikāņu mūziķi, piemēram, postminimālisti Bang on a Can vai Viljams Basinskis. Vai domājat par tādām kategorijām, rakstot mūziku?

– Nē, nevienā brīdī. Domāju, ka mūzikas žanriem piemīt lietojamība, lai klasificētu dažādas skaņas, par tām runātu noteiktās kategorijās. Savukārt man nekad nav bijusi doma, ka es vēlētos rakstīt, piemēram, minimālistisku vai klasisku mūziku. Es vienmēr esmu piefiksējis uz klaviertaustiņiem to mūziku, kas skan manā galvā. Apzinos, ka daudziem mūziķiem un komponistiem tas ir problemātisks jautājums – kā īsti definēt savas idejas, jo skaidrs, ka tām pamatā var būt ietekmes no visdažādākajiem žanriem. Kādreiz es arī par to domāju – kā žanriski pamatot savu mūziku, tad atmetu tam ar roku, sapratu, ka tam nav nozīmes. Es vēlos turpināt rakstīt mūziku, ko dzirdu, ko vēlos dzirdēt. Ar apzīmējumiem lai galā tiek citi.

– Lasot par jums internetā, Filips Glāss un Stīvs Reihs tiek nosaukti kā nozīmīgas personības jūsu muzikālās gaumes attīstībā. Ja tas tiesa, vai varat vairāk pastāstīt, kas tieši no viņu mūzikas jūs iedvesmojis?

– Abu šo vīru daiļradi esmu klausījies ļoti daudz, viņi mani tiešām ir ļoti iespaidojuši, domājot par to, ar kādu skanējumu es vēlos identificēt pats sevi. Sevišķi Stīva Reiha mūzika, kuru daudz klausījos jaunībā. Šobrīd es vairs neklausos milzīgus daudzumus mūziku, sevišķi tad, kad strādāju pie jauna albuma. Pēdējā laikā daudz domāju par transu, mūzikas plūdumu, kas klausītājam ļauj atbrīvot prātu, nokļūt vietā, kas atrodas ārpus ķermeņa. Klausos daudz Zaidiko mūziku, vakar, starp citu, noklausījos Viljama Basinska jauno albumu, man tas ļoti patika. Žanri man nav svarīgi, bet gan sajūtas, kas pārņem klausoties. Un es neklausos daudz tādu mūziku, kas pēc žanriem tiek pielīdzināta tam, ko daru es.

– Vai, klausoties savas mūzikas ierakstus, tā spēj jūs atkal pievērst tam iekšējam stāvoklim, kurā atradāties, kad bijāt pie instrumenta?

– Tas ir abējādi. Es nokļūstu transa stāvoklī, kad spēlēju mūziku un daudzi cilvēki man teikuši, ka šī mūzika atstāj uz viņiem tādu iespaidu. Tas nekad nav bijis pašmērķis, tā ir kvalitāte, kas piemīt manai mūzikai, un tas ir stāvoklis, kurā es vēlos nonākt, atskaņojot savu mūziku.

– Nesen kādā intervijā nīderlandiešu avangardists Jozefs van Visems uzzīmēja savu nākotnes vīziju par mūziku, ka augstas raudzes mūziku un tās atskaņotājus varēs atļauties tikai bagātie, klasiskā mūzika skanēs privātos koncertos, atgriežoties pie senāku gadsimtu koncerttradīcijām. Vai arī jums ir vīzija par to, kur nākotnē būs dzirdama mūzika, kādi būs klausīšanās paradumi vai kā tā skanēs?

– Nē. Ja kaut ko esmu iemācījies pēdējo gadu laikā – man nav ne mazākās nojausmas, kur tas viss ved. Domāju, mūzika vienmēr būs kaut kas tāds, pēc kā cilvēki alkst, kas mums nepieciešams. Nezinu, kādas formas tā ieņems nākotnē. Tādi nelieli privāti koncerti notiek arī šobrīd, pats esmu tādos gana daudz spēlējis. Pārmaiņas nenotiek tik pēkšņi. Kamēr vien cilvēki vēlēsies klausīties mūziku, būs iespējas, kā to izdarīt. Varbūt lielas koncertzāles tiešām nākotnē nebūs aktuālas, varbūt būs. Esmu domājis par to, ka mūzikas vērtības sāk mazināties, kad koncertu apmeklēšana kļūst par sociālu pasākumu un tajā piedalās cilvēki, kas pašā mūzikā nemaz nav ieinteresēti. Būtu priecīgs, ja to varētu vērst uz labo pusi, bet man nav ne jausmas, kas mūs sagaida nākotnē. Es rakstu savu mūziku, cenšos kļūt labāks, attīstīties virzienā, kurp mani dzīve aizved.

Vizītkarte

Dzimis Kanzasā un studējis Grīnvičvilidžas Jaunajā džeza un laikmetīgās mūzikas skolā Ņujorkā, Mūrs pievērsās mūzikas radīšanai, kādu vēlējās dzirdēt pats. Minimālistisku, kinematogrāfam raksturīgi juteklisku mūziku ansamblim. Tādu, kurā grācija un tekstūra izvirzīta priekšplānā, pretstatus žanram savulaik raksturīgajam radikālajam prasīgumam pret klausītāju.

Lai arī no skolā savulaik pasniegušo smagsvaru Džona Keidža (John Cage) un Stīva Reiha (Steve Reich) ietekmes nepasargāts, Mūrs kompozīcijā allaž centies raudzīties tālāk par repetīciju kā galveno muzikālās izteiksmes līdzekli.

Savā mūzikā viņš izmanto klavieru perkusīvās iespējas, instrumentāciju papildinot ar pūšaminstrumentu skaņām, kasešu lenšu efektiem un kontrabasa tembru.

Būdams aizņemts studijās un citos projektos, uz laiku D. Mūrs Bing & Ruth ideju bija atstājis novārtā līdz 2010. gadā pie tās atgriezās, ierakstot albumu City Lake. Tiesa, viņa ieceru īstenošanai mūziķu sastāvs bija izaudzis līdz 11 dalībniekiem, mēģinājumu procesu un ceļošanu krietni vien apgrūtinot.

Tik un tā – paša izdotās Bing & Ruth vinila plates Mūrs tirgoja no sava pagraba un koncertos Ņujorkā un apkārtnē.

Pavērsiens notika, kad mūziķa ceļi krustojās ar pazīstamo Ņujorkas eksperimentālās mūzikas izdevniecību RVNG INTL. Otrais albums Tomorrow Was the Golden Age 2014. gadā iznāca jau tās paspārnē un drīz vien izpelnījās gan klausītāju, gan kritiķu atzinību. Interneta medijs Pitchfork to paspējis ierindot starp 50 visu laiku labākajiem ambientās mūzikas ierakstiem.

17. februārī ar izdevniecības 4AD gādību klajā nāca jaunākais Bing & Ruth albums No Home of the Mind. Mūzika sarakstīta uz 17 dažādām klavierēm Ziemeļamerikā un Eiropā turneju un ceļojumu laikā. Kā skaidro pats komponists, viņaprāt, katram instrumentam piemīt sava personība un viņš tās centies iepazīt iespējami tuvu laikā, kuru pavadījis ar katru no šiem instrumentiem.