9. septembrī Ventspils Teātra nams “Jūras vārti”  jauno sezonu atklās ar leģendārā Kronos Quartet vienīgo koncertu Baltijas valstīs.

Mainīgos sastāvos šī apvienība (Deivids Haringtons (David Harrington, vijole), Džons Šerba (John Sherba, vijole), Henks Dats (Hank Dutt, alts) un Sanija Jenga (Sunny Yang, čells) spēlē visdažādāko žanru mūziku vairāk kā 40 gadu, viņiem veltīti ap 900 jaundarbu.

Dāvis Eņģelis telefonintervijā no Sanfrancisko sazinājās ar stīgu kvarteta dibinātāju, pirmo vijoli Deividu Heringtonu un vispirms vaicāja, kā iespējams ilgstoši sadarboties ar ansambļa dalībniekiem, kuriem ir visdažādākie raksturi, kas, iespējams, ikdienā pat nevar viens otru ciest ne acu galā? Deivids Heringtons:

"Kronos" kvartetam ir ļoti paveicies. Pēc visiem šiem gadiem mēs, ik dienas mēģinot un koncertējot, gūstam daudz vairāk prieka nekā jebkad agrāk 45 gadu pastāvēšanas laikā. Mēs pavadām lielisku laiku, spēlējot mūziku un sadarbojoties ar komponistiem".

Man patīk kvartetā pastāvošais personību balanss. Tas ir ļoti svarīgi un būtiski. Man patīk sadarbība, kas mūsu kvartetam ir ar daudziem talantīgiem komponistiem un mūziķiem. Ar sapņotājiem, kuri dzīvo visās pasaules malās. Un man patīk darba kopums, kuru līdz šim esam veikuši, no kā varam atsperties tālāk. Es katru dienu esmu iesaistīts procesā, kurā man jāmēģina spert jauns solis pēc visiem tiem, kas jau nosoļoti".

Vaicāts par Kronos kvarteta skaņu, kā tā mainījusies no 20. gs. 70. gadiem līdz tam ansamblim, kas ir mūslaiku Kronos, Deivids Heringtons atzīst: "Domāju, ka pašlaik Kronos skaņa ir labāka kā jebkad! Un tam ir sakars ar pieredzi, kuru esam piedzīvojuši. Piemēram, varu atsaukt atmiņā ļoti daudz mēģinājumu, kuros jutu, ka mūsu skaņa pilnveidojas un mainās.

Mēs esam, iespējams, vienīgais stīgu kvartets, kas jebkad uzstājies ar Astoru Pjacollu. Esam spēlējuši ar Vu Manu, ķīniešu pipas virtuozi, ar indiešu dziedātāju Ašu Bousliju – esam iesaistījuši savos koncertos ļoti dažādus redzeslokus uz mūzikas pasauli.

Nesen veicām ierakstu, kurā spēlējam, vienlaikus skanot [leģendārās gospeļdziedones] Mahalijas Džeksones balsij. Viņa bija Martina Lutera Kinga iemīļotākā dziedātāja. Ja viņš jutās depresīvi, tad piezvanīja Džeksonei un viņa dziedāja viņam pa telefonu. Tik tuvi draugi viņi bija. Viņa arī savā ziņā ir atbildīga par Lutera Kinga runu “Man ir sapnis”. Viņa dziedāja publikai pirms Lutera Kinga uzrunas. Tad viņš sāka runāt uzrakstīto tekstu, un vienā brīdī viņa sauca viņam: “Martin, pastāsti viņiem par savu sapni, pastāsti viņiem par savu sapni, Martin!” Tad viņš esot pastūmis malā papīrus, un tad šī runa kļuva par Runu. Mums ir skaņdarbs, kurā mēs spēlējam, kamēr Džeksone dzied dziesmu Sometimes I Feel Like A Motherless Child. Esam kāpuši uz skatuves kopā ar Hovardu Zinnu, Noamu Čomski, Alenu Gilsbergu. Man šķiet, ka visas šīs pieredzes ir ietekmējušas mūsu skaņu un to, kā sajūtam mūziku. Tādējādi mums ir ļoti paveicies. Un ja mēs runājam par Teriju Railiju – neviens un mūsu skanējumu nav atstājis lielāku iespaidu kā viņš".

Deivids Heringtons: "Es labprāt atrastu mūziku, kas spēj pasargāt bērnus, cilvēkus, kas šeit dzīvos nākotnē. Mūziku, kas ir ložudroša. Man tas patiktu. Mēs vēl neesam atraduši tādu mūziku. Tādu, kas, piemēram, spētu sevī ieskaut manus mazbērnus un pasargāt viņus no briesmām. Bet es neesmu atmetis šos meklējumus, jo ticu, ka šajā Visumā ir tāda mūzika. Ja mēs koncentrējamies un nepārstājam to meklēt. Esmu nodevies tādas mūzikas meklējumiem, kas būtu tik spēcīga, ka liktu vardarbīgiem cilvēkiem pārtraukt vardarbību".