3. februārī uz Lielās ģildes skatuves, turpinot Eiropas turneju, iznāks argentīniešu dziedone Sofija Rei (Sofia Rei).

Sofija ir Riodežaneiro dzimusi, nu jau ilgāku laiku Bostonā un Ņujorkā dzīvojoša un strādājoša mūziķe ar plašu žanrisko un stilistisko pieredzi, tostarp, arī akadēmiskajā mūzikā, sākot ar bērnībā kora rindās pavadītiem gadiem, operskatuvei gatavotu mecosoprānu, dziļu interesi par tautas mūziku un mīlestību pret džezu, kas šobrīd ļauj dziedātājai piedalīties visdažādākajos projektos tā dēvētajā crossover – žanru un stilu pārmijteritorijā, kā galveno garšu tomēr saglabājot Latīņamerikānisko piederību.

Tieši šajā latino nišā Sofija Rei arī guvusi plašāko slavu un ievērību skaņu ierakstu industrijā, kurā viņas pienesumā ir arī pašas kompozīcijas. Sofijas Rei sadarbības partneru vidū ir tādas personības kā Džons Zorns, Marks Ribo, Marija Šneidere, Bobijs Makferins un citi, viņa šobrīd jau pati ir arī mācībspēks Bērklija mūzikas koledžā.

Latvijā šī ir jau trešā Sofijas Rei viesošanās, kas šoreiz saistīta ar pagājušajā gadā klajā nākušo albumu El Gavilan (tulk.- vanags) veltītā čīliešu ikonas - dziedātājas, komponistes, mākslinieces Violetas Parras simtgadei.

Par šīm tēmām arī tika runāts, pirmoreiz aicinot Sofiju Rei Latvijas Radio 3 "Klasika" studijā "Neatliekamajā sarunā" 2. februāra pēcpusdienā. Sarunā trijatā tikās Maruta Rubeze, Sofija Rei (www.sofiamusic.com) un viņas skatuves partneris – ģitārists un, kā dzirdēsiet no improvizētajiem mūzikas priekšnesumiem arī mežradznieks - Miša Marks (Misha Marks). Savukārt dziedātājai bija līdzI un tika spēlēta ģitārai radniecīgā, nelielā Andu lauta – čarango (charango).

Veicot tālo ceļu no Ņujorkas, mūziķi vispirms devušies uz Norvēģiju, tad Spāniju, šobrīd aktuālas ir Baltijas valstis (koncerti arī Viļņā un Tallinā). Turneja, kas ilgs līdz 8. februārim visciešāk saistīta ar jaunāko albumu – El Gavilan un dziedātāju Violetu Parru (1917-1967).
 
Tomēr sarunas sākums atgriezties Buenosairesā un bērnībā, kurā Sofijas Rei ceļš mūzikā sākts kordziedātāju rindās, jo tas ļoti sasaucas ar to, kā tas nereti notiek arī Latvijā.
Sofija Rei uzskata, ka tieši muzicēšana korī, kas sākta sešu gadu vecumā, pakāpeniski nonākot Nacionālās operas bērnu korī, ar iespēju jau profesionāla mūziķa statusā muzicēt šajā brīnišķīgajā akustikā, bijusi ļoti nozīmīga viņas kā mūziķes un personības veidošanā.
 
Vēlāk viņa dziedājusi arī jauniešu koros un sastāvos, ar kuriem tika apceļota pasaule, un kuros bija iespēja kopīgi muzicēt visdažādākajā repertuārā no klasikas un romantikas līdz tautas mūzikai. Tā bijusi ļoti laba socializācijas pieredze, apgūstot saskarsmi ar citiem cilvēkiem, prasmi iederēties kādā ļaužu grupā, kad jāsaprot, kad vari izcelties, bet kad jāklusē, jo pienākusi kārta kādam citam, kā savu balsi pievienoties citām, un citas ļoti, ļoti svarīgas lietas.
"Koris ir joma, kuras man patiešām pietrūkst pēc pārcelšanās uz Savienotajām Valstīm, tādēļ es arī piedalos dažādos a cappella projektos, jo tas man arī atsauc atmiņā šīs bērnības sajūtas," saka Sofija Rei.

Taujāta par akadēmiskajām studijām operas laukā, dziedone atzīst, ka šāds periods bijis, un viņa ir mecosoprāns, bet ne jau tādēļ, ka tam varētu neatbilst viņas balss tips, iemesls šo jomu pamest bijusi viņai allaž piemītošā vēlme pārkāpt noteiktu stilistisku ierobežojumu stingri uzliktās robežas, kā arī patika pret visdažādākajiem mūzikas veidiem. To piedāvātās iespējas viņa arī pati sākusi mērķtiecīgi apgūt, līdz 19 gadu vecumā priekš sevis atklājusi arī džezu un lielo brīvību, ko paver gan vokālā, gan instrumentālā džeza joma, īpaši improvizācija, un dažādās vokālās tehnikas, kas vēlāk apgūtas Bostonā un Ņujorkā. Sofija Rei atzīst, ka tajā pašā laikā viņu pavada arī bērnības mūzika, jo Violetas Parras programma, ar kuru viņa šobrīd koncertē, ir viņas bērnības repertuārs - tuvs gan viņai pašai, gan mātei, klausoties arī argentīniešu dziedātājas Mersedesas Sosas 1971. gadā ieskaņotās Violetas Parras dziesmas.

Miša Marks nāk no Jaunzēlandes, bet 17 gadu vecumā nokļuvis Spānijā, dzīvojis ar mūziku cieši saistītā ģimenē, kur iepazinis arī Violetas Parras dziesmas, kas iemīlētas, un nu jau pusi savas dzīves viņš ir ar to kopā. Pirms pāris gadiem Sofija un Miša sastapušies Kolumbijā, Bogotā, kur arī Violetai Parrai veltītā koncertā viņš uzstājies kopā ar kādu meksikāņu dziedātāju, bet nu jau kopā ar Sofiju muzicēts gan Mehiko, gan citviet pasaulē un šī sadarbība veiksmīgi turpinās.

Sofija Rei teic, ka sastapt īstos cilvēkus izdodas dabiski, ja atrodies nepārtrauktā kustībā, piemēram, ar Džonu Zornu (John Zorn) saveda kopā dziedātāja no Izraēlas, un zināms, ka Ņujorka ir zināmā mērā tranzīta vieta mūziķiem no visas pasaules, kuri labprāt vēlas arī iepazīt citas kultūras. Amerikāņu ģitārists Marks Ribo (Marc Ribot muzicē arī albumā El Gavilan) ir liels Violetas Parras cienītājs, kādu ne Amerikā, ne arī Jaunzēlandē varbūt nav nemaz tik daudz, bet viņš ir viens no tiem, kas tiešām pazīst Violetas mūziku, tās spēcīgo vēstījumu, un tas ir patiešām interesanti, ka šādas sastapšanās un šāda sadarbība ir iespējama.

Sofija Rei neuzskata, ka viņas izpildītās Violetas Parras dziesmas atbilst kaverversijām, kas, viņasprāt, ir tuvākas kopijai:

"Mums ir savi aranžējumi, tā ir mūsu skaņa, lai arī tas, ko cenšamies saglabāt ir katras dziesmas saturs, teksts, melodija, rezultāts ir pavisam atšķirīgs, konteksts ir atšķirīgs, instrumenti, reizēm arī ritmika un harmonijas ir pavisam atšķirīgas. Patiesībā biju diezgan nobažījusies," saka Sofija, "ka, nākot klajā šiem ieskaņojumiem, cilvēki izsauksies – kas tas ir, tā nav Violeta! - jo daži aranžējumi ir patiešām radikāli".

Taču, par lielu pārsteigumu, albums tika uzņemts – un īpaši jau Čīlē – ar sapratni un labi novērtēts. Pagājušais gads tiešām izvērtās šai mūzikai ļoti labvēlīgs, jo tas bija Violetas Parras 100. dzimšanas dienas jubilejas gads.

Violetas Parras mantojums šodien patiešām ir ļoti nozīmīgs arī tādēļ, ka Violeta Parra vienmēr iestājusies par sabiedrības atstumtajiem cilvēkiem, dziesmās stāstot gan par Čīles ogļračiem, kuri dzīvoja un strādāja vissmagākajos dzīves apstākļus, gan par citiem cietējiem, kurus sabiedrība mēdz izlikties neredzam.

Violeta Parra arī lika pamatus jaunai dziesmu kustībai Latīņamerikai politiski un sociāli nemierīgajos laikos, kad cilvēki bija noguruši un alka pēc pārmaiņām. Parras dziesmas kļuva par šīs kustības skaņceliņu, kurā viņa apvienoja Čīles folkmūziku ar citu Latīņamerikas valstu elementiem un instrumentiem, dodot impulsu šādai kustībai visā Latīņamerikā, kā dēļ viņa tiek uzskatīta par Latīņamerikas folkmūzikas māti. Labi, ka tagad viņas mantojums gūst atbilstošu atzinību, jo dzīves laikā viņai tās noteikti pietrūka, vai vismaz bija krietni par maz.

Latīņamerikas tautas mūzika ir gana sarežģīta un dažāda, lai to būtu iespējams iepazīt pilnībā, piemēram, Meksikā ir milzīgs daudzums stilu, un to, ko spēlē viens, nespēlē kādas cits utt. Tas senāk pieredzēts arī Argentīnā, ka katram stilam un mūziķim bijuši savi plauktiņi.

Varētu pat jokojot sacīt, ka tie, kuri spēlēja tautas mūziku, nebūtu pusdienojuši kopā ar tiem, kuri spēlēja tango, rokmūziku vai džezu – tās bija ļoti dažādas un atsevišķas skatuves, bet, sākot ar 2000. gadu šīs lietas ir ļoti mainījušās.

Crossover stils ir ļoti vēlams un gaidīts, jo zināmā mērā atspoguļo veidu, kādā mēs šodien vispār klausāmies un uztveram mūziku, kā uztveram un miksējam arī informāciju, un nu jau retāk sastopams mūziķis, kurš darbojas tikai kādā ļoti ierobežotā žanrā. Arī saistībā ar globalizāciju, kad daudz kas visās pasaules raidstacijās skan vienādi, ir vēlme saprast, kas tad ir tas katrai atsevišķai tautai piederošais, unikālais, lai pēc tam šos atradumus iepludinātu apkārtējā mūzikas pasaulē, padarot tradicionālo mūziku saprotamāku arī jaunākajām paaudzēm.

Pārraidē skan sarunas laikā Latvijas Radio studijā atskaņota Violetas Parras mūzika, kā arī ieraksts no 2017. gadā izdotā albuma El Gavilan.