24. janvāra vakarā Lielajā ģildē Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerta ietvaros pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Artura Maskata vokālais cikls "Trīs Aspazijas dzejoļi soprānam un orķestrim". Par savu jaundarbu un arī lielkoncertu "Neatliekamajā sarunā" plašāk stāsta pats komponists, kurš nule kā atgriezies no neliela atvaļinājuma siltajās zemēs. Atgriezies, lai kārtīgi strādātu.

Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerta emocionāli tematiskais kods šogad sakņots divu latviešu literatūras ģēniju – Raiņa un Aspazijas – 150. jubilejas faktā. Šis vakars, kurā skan trīs klasiķu (Jānis Ivanovs, Lūcija Garūta, Jānis Mediņš) un divu brīnišķīgu šodienas skaņražu (Juris Karlsons, Arturs Maskats) mūzika, uzlūkojams kā skaista uztakts Dzejnieku dzimšanas dienas svinībām, ar programmā iekļauto skaņdarbu starpniecību kāpjot gan vīrišķīgas filozofijas virsotnēs, gan veldzējoties sievišķīgi trauslā maigumā.

"Koncerts ir asociācija par diviem mūsu kultūras ģēnijiem, kuri bija pāris dzīvē un darbā, kuri paveica ļoti daudz kā kopīga. Ar viņu radošo darbību iezīmējas vesels laikmets latviešu literatūrā, un viņu darbu atspoguļojumu redzam visos mūsu mākslas veidos," prāto Arturs un atzīst, ka viņa doma, rakstot jauno vokālo ciklu, bijusi piedalīties abu dižgaru jubilejas atzīmēšanā ar lirisku intermeco, iedziļinoties Aspazijas mīlas lirikas gaistonē.

Aspazija uzrunā dziļi...

"Interesanti, bet līdz šim savos darbos nekad nebiju pieskāries ne Raiņa, ne Aspazijas dzejai. Tagad saprotu lielos latviešu klasiķus, kuri savus darbus komponējuši ar Aspazijas dzeju - tā ir tik ārkārtīgi muzikāla, tik vienkārša, bet tajā pašā laikā – arī ietilpīga un dziļa. Jā, Aspazijas daiļradē ir arī ideju drāmas un heroiski tēli, taču dzejnieces spalvai pieder arī brīnišķīgi smalka, fantastiska mīlas lirika – tā ir tik krāsaina, tik bagāta un arī daudznozīmīga. Priecājos, ka nu esmu to pamatīgi iepazinis – jūtu, ka Aspazija mani uzrunā dziļi… Tā ir kā avots, no kura smelt un smelt."

No Aspazijas pūra komponists jaunajam vokālajam ciklam cēlis trīs dzejoļus: “Pie Tevis…” no pirmā lirikas krājuma “Sarkanās puķes” (1897), “Tu nāc kā ziedons” no krājuma “Raganu nakts” (1923), kā arī “Priekš tūkstots gadiem” no krājuma “Izplesti spārni” (1920). “Lai gan visus dzejoļus vieno mīlas tematika, trešais no tiem ir visaptverošs, daudznozīmīgs; tajā manāma dzejnieces atskatīšanās uz bijušo un ielūkošanās tajā, kas vēl tikai būs. Aspazijas skatījums ir kosmisks; viņa ticēja vairāku dzīvju lokiem,” skaidro autors un atklāj, ka jaunais vokālais cikls skatuves mūžu turpinās divās versijās: balsij un klavierēm, kā arī balsij ar nelielu orķestra sastāvu. Ideju par vokālo ciklu Arturs Maskats izauklējis 2014. gada vasarā, iedziļinoties Aspazijas dzejas pasaulē. Tad arī dzimusi cikla kopnoskaņas izjūta un emocionālā tonalitāte.

Vaicāts, kālab pievērsies tieši šiem dzejoļiem, Arturs Maskats neslēpj: "Tāpēc, ka zināju lielkoncerta programmas kontekstu un to, kā veidosies koncerta trešā daļa. Zināju, ka iesākumā būs Raiņa kolīziju drāma "Uguns un nakts", ko skaņās ietērpis Jānis Mediņš, bet koncerta noslēgumu veidos Jura Karlsona baleta "Sidraba šķidrauts" simfoniskās lappuses - ārkārtīgi dramatiska, vērienīga, spilgām un košām krāsām bagāta partitūra...

Sapratu, ka mans uzdevums dziļākajā būtībā ir vienkāršs un trausls – veidot mazu pāreju jeb lirisku intermeco no Raiņa ideju drāmas uzstādījuma uz Aspazijas ideju drāmu.

Esmu pārliecināts, ka Ingas Šļubovskas personības starojums lieliski atbilst Aspazijas sievišķīgajam portretam, bet balss tembrs piešķirs īsto noskaņu cikla poētiskajam vēstījumam. Inga ir ļoti sirsnīgs, brīnišķīgs cilvēks."

Uz skatuves 24. janvāra vakarā pulcēsies visi trīs valsts galvenie simfoniskie kolektīvi, un pirmo reizi lielkoncerta desmitgadīgajā vēsturē orķestrus diriģēs to galvenie dirigenti. Koncerta pirmajā daļā skanēs Lūcijas Garūtas Klavierkoncerts pianista Reiņa Zariņa, Liepājas Simfoniskā orķestra un diriģeta Atvara Lakstīgalas sniegumā. Koncerta otrajā daļā – Jāņa Ivanova grandiozā 20. simfonija, kas koncertā iekļauta pēc Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenā diriģenta Andra Pogas iniciatīvas - tā ir LNSO cienīga izvēle. Bet koncerta trešā daļa visciešāk saistīta ar Raiņa un Aspazijas klātbūtni: kā jau teikts, LNO orķestra un diriģenta Mārtiņa Ozoliņa sniegumā dzirdēsim Prologu no Jāņa Mediņa operas "Uguns un nakts" (solists - Krišjānis Norvelis), tad sekos Artura Maskata jaundarba pirmatskaņojums, bet koncerta izskaņā – Jura Karlsona baleta "Sidraba šķidrauts" simfoniskās lappuses.

Ivanovs + Garūta = Rainis + Aspazija? Jā!

Jānis Ivanovs un Lūcija Garūta. Vai nav tā, ka asociatīvās paralēles viņus ļauj uzlūkot par mūsu literatūras ikonu līdziniekiem? Arturs Maskats šai domai pilnībā piekrīt: "Jā gan: abi ir vienas paaudzes komponisti, abi savā mūzikas izteiksmē un ideju formā - ļoti vērienīgi, un viņu darbi – mūsu simfoniskās mūzikas kopainā ļoti nepieciešami, gribētos arī teikt, ka mazliet piemirsti, jo mūsu simfoniskās ikdienas repertuārā viņu darbi nebūt neskan tik bieži, cik būtu pelnījuši.

Tāpēc bija liels prieks uzklausīt, ka Andris Poga ļoti vēlas diriģēt Ivanova lielās simfonijas un šoreiz izvēlējās iestudēt Divdesmito simfoniju – pēdējo, ko pilnībā pabeidzis un instrumentējis pats autors. Manuprāt, tā ir kā meistara testaments.

Labi atceros Vasilija Sinaiska lasījumu simfonijas pirmatskaņojumā 1981. gadā – bija sajūta, ka komponists šajā partitūrā patiesi vēlējies mums pavēstīt ko ļoti būtisku par savu mūžu. Viņa simfonijās jūtama rainiski lielā dramaturģija. Šāda vēriena dramatisko piesātinājumu latviešu simfoniskajā mūzikā pēc Ivanova nav sasniedzis vairs neviens."

Sarunā komponists Arturs Maskats pauž gandarījumu, ka Lūcijas Garūtas Klavierkoncertu pirmo reizi atskaņos Londonā dzīvojošais lieliskais pianists Reinis Zariņš, kuram pēdējie mēneši radošajā darbībā bijuši visai spraigi arī Latvijā: nesen sniedzis solokoncertu Rēzeknes koncertzālē "Gors", tad bijis aktuāls Aleksandra Skrjabina klavierkoncerts un Dmitrija Šostakoviča Pirmais klavierkoncerts, tad Reinis Latvijas Nacionālajā operā piedalījies Ludviga van Bēthovena Fantāzijas korim un klavierēm atskaņojumā.

Tikām pati Lūcija Garūta uzlūkojama kā Aspazijas gara radiniece – vai tā? "Jā, turklāt viņa ir arī komponējusi darbus ar Aspazijas dzeju. Kaut kādi savstarpēji pavedieni koncertā pastāv," zina stāstīt komponists.

Arturs Maskats īpaši uzsver, ka pirmo reizi Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerta desmitgadīgajā vēsturē visus trīs valsts galvenos simfoniskos orķestrus diriģēs to galvenie diriģenti. "Tas ir interesanti, cienīgi un attaisno Arnolda Klotiņa uzstādījumu, ka šajos koncertos satiekas galvenie orķestri un to galvenie diriģenti. Tomēr lielkoncerta tradīcija apliecina to, ka Rīgai ļoti nepieciešama sava akustiskā koncertzāle, kāda ir jebkurā Eiropas valstī."

D vitamīns un radošais nemiers

Bet kādus iespaidus komponists guvis nesenajā ceļojumā uz Kanāriju salām? "Tur nu gan centos nedomāt par radošo dzīvi. Šad un tad man kā jebkuram ziemeļzemju iedzīvotājam gribas tieši pašā ziemas vidū sajust sauli un D vitamīnu, saskarsmi ar dabas pirmelementiem - uguni, ūdeni, kalniem," teic komponists, kurš šo atpūtu godam nopelnījis – pagājušais gads bijis ļoti saspringts, jo 5. decembrī pasaules pirmizrādi piedzīvoja viņa pilnmetrāžas oriģinālopera "Valentīna", kas jau 19. maijā pārstāvēs Latviju prezidentūras gadā Eiropas Savienības Padomē. Pašlaik komponists domā par dažām izmaiņām, ko ieviest operas partitūrā:

"Operu uzrakstīt – tas nav vienas dienas jautājums, turklāt pirms tam šajā žanrā man nebija nekādas pieredzes. "Valentīnas" uzrakstīšana manī ir kaut ko iekšēji mainījusi... Patiesībā visa mana dzīve šobrīd krietni mainījusies: savu radošo laiku varu vairāk prognozēt un spēju sakārtot lietas, kas ap mani – to darīt palīdz arī cilvēki, kas ir mani sabiedrotie. Savā ziņā izveidojies tāds vienkāršāks skats uz pasauli, taču radošā nozīmē, protams, mierā nosēdēt nevaru," mazliet viltīgi smaida komponists.