"Klasikā" viesojas komponists un diriģents Andris Vecumnieks, jo 27. janvāra vakarā koncertzālē "Lielais dzintars" Liepājas simfoniskais orķestris Atvara Lakstīgalas vadībā pirmatskaņos viņa Trešo simfoniju Sinfonia C.

"In C vai vienkārši C - tas ir diezgan būtiski. Ja sakām - in C, norādām tonālo centru, bet nenorādām kārtas skaitli," skaidro komponists. "Bet, ja nosaucam - C, izejot no latīņu alfabēta, varam spriest, ka pēc kārtas tā ir trešā."

Andra Vecumnieka pirmā simfonija - Sinfonia A - bija viņa diplomdarbs, absolvējot maģistrantūru; 1991. gadā to pirmatskaņoja LNSO un Imants Resnis. "Tas notika pat ne pagājušajā gadsimtā, bet pagājušajā tūkstošgadē," pasmaida autors.

Otrā simfonija tapa salīdzinoši nesen - 2011. gadā; to pirmatskaņoja JVLMA orķestris ar pašu autoru pie diriģenta pults. Tagad ir trešā, un, kā atzīst Andris, kārtas numurs un tonālais centrs C uzlicis atbildību par skaņu materiāla sakārtošanu.

"Par šīs simfonijas tapšanu esmu pateicīgs Liepājas Simfoniskajam orķestrim - arī tā veidotajā simfoniju ciklā "Tūkstošgadu simfonija" izskatās, ka mana simfonija ir trešā - pēc Riharda Dubras Otrās un Imanta Kalniņa Septītās. 12 Liepājas koncertu cikls un Latvijas simtgades cikls ir milzu izaicinājums un motivācija no jauna izvērtēt šo žanru, kas 20. gadsimtā piedzīvojis prātam neaptveramas transformācijas un, izrādās, ir aktuāls arī šodien."

Katram no autoriem ir savs viedoklis par simfonijas žanru. "Lai kā arī tas nebūtu, simfonija ir apjomīgs darbs orķestrim, kurai vajadzētu būt koncepcijai, vēstījumam, stāstam. Arī es piedāvāju savu stāstu, kas patiesībgā ir ļoti vienkāršs. Domažors - tie ir baltie taustiņi, un, pārskatot visu savu daiļradi, ar interesi konstatēju, ka daudz kompozīciju esmu rakstījis tieši baltajiem taustiņiem.

Tā nu ap savu pusmūžu - piecdesmit gadiem - esmu veicis savas daiļrades inventarizāciju, pārlūkojot, kas tik nav šo gadu laikā sarakstīts! Tā ka Sinfonia C ir personisks ceļvedis pašam savā daiļradē, izvēloties nozīmīgāko.

Pamatā - spēle ar dažnedažādiem Domažora tembrālajiem variantiem, kas mijas ar manu darbu alūzijām. Domažors kā vienkāršības, sirsnīguma un dabiskuma, nesamākslitības simbols. Man patīk šī tonalitāte - Domažors," teic Andris un atzīstas, ka šoreiz nudien nav gribējies pašam stāties pie diriģenta pults tās pirmatskaņojumā.