"Redzēs, kā būs tālāk. Visticamāk, izrāde "Dieviņš pillā" ļoti uzskatāmi sadalīs zāli cilvēkos, kuri ir dzejas ēdāji vai potenciāli tādi būs, un cilvēki, kuriem tas ir apgrūtinoši, kuriem vajag spēcīgākus uzbudinātājus, lai zālē nosēdētu pusotru stundu," trīs dienas pēc Alvja Hermaņa jauniestudējuma "Dieviņš pillā" pirmizrādes saka aktrise Guna Zariņa.

Visvairāk viņai negribētos, ka cilvēki uz šo izrādi nāk tikai tāpēc, lai redzētu, kā Guna Zariņa ar bārdu lēkā. "Kaut kādā ziņā iestudējums ir arī bērnu izrāde pieaugušajiem, ar kuru mēs atgādinām – re, ko mēs varam darīt! Viens no lielākajiem komplimentiem, ko no vairākiem cilvēkiem saņēmu pēc izrādes – ka viņi, aizgājuši mājās, gribējuši rakstīt dzeju. Sapratuši, ka ar mūsu tik ikdienišķo valodu kaut ko var darīt – rotaļāties. Labs atgādinājums, ka priekam nevajag daudz."

Aktrise neslēpj: "Manī pašā ir pretruna.

Kaut aktiera instinkts ir spēlēt prototipu, es negribu spēlēt Aivaru Neibartu! Manuprāt, drīzāk runa par to, ka spēlēju viņa garu.

Varbūt augstprātīgi skan, bet uzdevums vienkārši fiziski spēlēt Aivaru Neibartu nav nopietns. Tas nav mans mērķis. Protams, pirms izrādes paskatos, kāds ir viņa pirksts, kāds ir deguns, kur viņš acis liek. Jā, tās viņa trakās acis, kas reizēm nu galīgi nav Dieviņa acis! Vai smīns, kas bieži parādās viņa dzejoļos."