7. jūnijā Kongresu namā kopā ar Latvijas Radio bigbendu festivālu "Rīgas ritmi" atklās basģitārists, komponists un dziedātājs Ričards Bona no Ņujorkas, un šī būs pirmā viņu tikšanās uz vienas skatuves. Programmā, kuras nosaukums ir African Tales, skanēs Ričarda skaņdarbi Vinsa Mendozas aranžējumos. Vakara īpašais viesis – brazīļu perkusionists Fransuā Aršanžo .

Pirmoreiz Rīgā Ričards Bona bija pirms 18 gadiem, kad ticis... arestēts. Sēdējis policijas iecirknī sešas stundas, bet, tā kā apēdis visu viņu ēdienu, ticis atbrīvots - tā smejoties Ričards Bona stāsta par šo atgadījumu. Bona ir pamanījis arī skaistas pārmaiņas pie mums, Latvijā, kam mēs ikdienā varbūt nemaz nepievēršam tik lielu uzmanību, bet toreiz, pirms 18 gadiem, šeit bijis īsts rokenrols!

Bona sarunā arī stāsta par sev piederošajiem džeza klubiem. Divi atrodas Ņujorkā, bet viens nupat atvērts Parīzē: „Kāpēc vispār man ienāca prātā doma par savu klubu? Ziniet, Ņujorkā ir daudz slavenu džeza klubu, un man tie patīk. Bet atskārtu, ka tur nespēlē jauni mūziķi. Katru gadu tur var sastapt Hērbiju Henkoku, Kītu Džaretu, Čiko Koreu vai tādu kā es, bet tur nevar sastapt daudz jaunu mūziķu.

Gadā ir tikai 52 nedēļas, un, ja visu šo laiku atvēlam slavenībām, tad kas paliek jaunajiem? Un kādu dienu man Kvinsijs Džons saka: "Kāpēc tu sūdzies, bet vienkārši neatver pats savu klubu?" Aizgāju mājās un sapratu – jā, vienkārši jādara! Un atvēru klubu. Ziniet, trīs gadu laikā, kopš pirmā kluba atvēršanas, veicās tik labi, ka nopelnījām daudz naudas un varēju atvērt vēl vienu klubu,”

tā smejoties stāsta Ročards Bona, piebilstot, ka viņš ir vienīgais „vecais” mūziķis, kurš drīkst spēlēt savos klubos.

Sarunā gūstam apstiprinājumu arī faktam, kas rakstīts Bonas biogrāfijā, ka viņš spēj instrumenta spēli iemācīties no skatīšanās vien, kā cits to dara. Bona izstāsta arī kādu savas dziesmas stāstu, atzīstot, ka viņa dziesmu vārdu ir traki, un, ja tos mēs saprastu, skatītos uz viņu citādāk.

„Man patīk spēlēt un gribu to darīt, bet ceļošana nogurdina, un brīžam ir tāda sajūta, ka man maksā tieši par to, ka ceļoju, nevis spēlēju. Bet neuztraucieties, es drīz došos pensijā. Šobrīd man ir 50 gadu, došu sev vēl divus gadus – un tas viss. Sveiki, Latvija, braukšu šeit atvaļinājumā.”

Bona ir enerģisks, neskatoties uz to, ka šobrīd viņam ir blīvs grafiks, un piepilda radio studiju ar smiekliem, kas, kā pats saka, palīdz aizmirst par nogurumu.

„Ir jāsmejas par sevi, smejos visu laiku un tas mani padara jaunu. Neviens nenojauš, ka man ir 50. Kad man jautā, cik vecs esmu, varu teikt, ko vēlos.”

Ričards Bona dzimis 1967. gadā mūziķu ģimenē Kamerūnā, spēlējis dažādus mūzikas instrumentus, bet kopš iepazīšanās ar Žako Pastoriusa plati Portrait of Tracy pievērsies tikai basģitārai.

Kad Ričardam bija 22 gadu, viņš pārcēlās uz Parīzi, kur sāka muzicēt kopā Didier Lockwood, Marc Fosset, Manu Dibango, Salif Keita, Joe Zawinul uc. Kopš 1995. gada viņš dzīvo Ņujorkā, ir Grammy balvas laureāts, profesors Ņujorkas universitātē.

Los Angeles Times rakstīja:

“Iztēlojaties mākslinieku, kuram piemīt Džako Pastoriusa virtuozitāte, Džordža Bensona plūstošais vokāls, Žuana Žilbertu dziesmu un harmonijas izjūta, un tas viss sajaukts ar afrikāņu kultūru. Tas ir Ričards Bona.”