Šoreiz "Odisejā" - krāšņa viešņa ar tikpat eksotisku piedzīvojumu stāstu: Gita Lancere iztaujā liriskās eņģeļa balss īpašnieci, dziedātāju Endiju Aleksandru, kuru reiz pazinām kā Rezgali...

Aleksandra ir Endijas kristītais vārds, kuru, atsakoties no Rezgales,  dziedātāja pieņēmusi racionālu apsvērumu dēļ. Proti, ar Rezgali bijuši vieni vienīgi kreņķi – te ārzemnieki to nav spējuši izrunāt, te Latvijā kritizējuši, ka klasiskajai dziedātājai tāds nepiestāvot, un arī līgumos gadījušās ķibeles, vārdu "Rezgale” visbiežāk rakstot ar "s"…

"Tā nu izlēmu, ka skatuvei labāka kombinācija būs Endija Aleksandra. Turklāt Rezgale arī nav manu senču īstais uzvārds, jo pēc vectēva nostāstiem pareizais dzimtas uzvārds ir Resgalve.”

Lai gan Endija ir īsta Salacgrīvas meitene - tur dzimusi un uzaugusi, neatņemama vieta viņas dzīvē ir Dienvidāfrikai, kur nodzīvojusi septiņus gadus. "Kopumā no Latvijas biju projām teju 10 gadus, jo pirms tam studēju Amerikā.”

Liktenīgais pagrieziens

Dziedāt Endija sākusi tieši Dienvidāfrikā, kur nokļuvusi 2002. gadā, kopā ar toreizējo vīru apmetoties viņa vecāku fermā netālu no Tabazimbi ciematiņa. "Tolaik biju tur tūristes statusā, tāpēc strādāt nedrīkstēju, savukārt studijas atļauties nevarējām. Domāju – ko iesākt ar savu dzīvi? Vīra vecāku draugiem, arīdzan fermeriem, ausīs nāca, ka dziedu, jo savulaik patiesi biju dziedājusi korī vēl Amerikā. Fermera sievai, kura bija mūzikas skolotāja, nodziedāju slaveno Memory no mūzikla "Kaķi”. Viņa saka – balss skaista, vajagot mācīties dziedāt nopietni,” stāsta Endija.

Pirmās ugunskristības notikušas visai drīz: Endija dziedājusi savā laulību ceremonijā baznīcā.

"Cilvēki apraudājās un sāka aicināt mani dziedāt arī citur. Bet nebija taču repertuāra, izņemot Raimonda Paula dziesmas "Par pēdējo lapu" un "Baltā saule"…"

Pie fermera sievas Endija sākusi cītīgi mācīties, un ātri vien – jau 2002. gada 12. aprīlī – pirmoreiz stājusies Tabazimbi ciematiņa publikas priekšā, nodziedot Raimonda Paula "Par pēdējo lapu”, dziesmu no filmas "Mūzikas skaņas” un grupas ABBA repertuāra pērli – Thank You For The Music… "Pēc tam piedāvājumi uzstāties sāka plūst no visām malām. Kļuvu par vietējo pasākumu dziedātāju. Beidzot varēju justies noderīga! Jā, tieši tas palīdzēja iejusties šajā zemē – sajutos gaidīta, vajadzīga, un tas arī palīdzēja pieņemt šo valsti kā savas mājas. Jo tieši tur realizēju savu seno, seno sapni jau kopš bērnības…”

Gandrīz vēstniece

Savu ikdienu Dienvidāfrikā Endija vadījusi balto cilvēku vidū. Pēc izglītības būdama socioloģijas doktorante, viņa prāto, ka daudz interesantāk būtu bijis laiku pavadīt tieši melnās rases pārstāvju vidū, taču vide, kurā viņa uzturējusies visvairāk, bijuši afrikaneri jeb būri - holandiešu izcelsmes iedzīvotāji. "Arī valdošā valoda ir būru valoda, kas skan līdzīgi nīderlandiešu valodas dialektam, taču viņi labi pārzina arī angļu valodu.”

Izrādās, ka kopumā Dienvidāfrikā ir veselas vienpadsmit valsts valodas! Angļu kā primārā, tad nāk būru valoda, zulu un citas.

"Meitene no Latvijas” – tā Endija saukta, kur vien nācies uzstāties. "Esmu ļoti daudz ceļojusi, dziedājusi dažādās pilsētās. Droši vien nostrādāja arī interese par Latviju. Turienes ļaudis, kuri nedzīvo lielpilsētās, uzskatīja, ka esmu no Krievijas. Tad nu nācās skaidrot, kur un kāda ir Latvija. Ņēmu līdzi grāmatas un rādīju bildes.

Viņu atzinums skanēja – hm, nu, Latvijā nemaz nav kā Maskavā! Vairāk izskatās pēc Vācijas!

Tā ka Dienvidāfrikā biju gluži kā vēstniece: sveicināju latviski, arī kādu dziesmu bez pavadījuma uzdziedāju – lai dzird mūsu valodu. Nācās secināt, ka problēmas mums ir vienas: mēs cīnāmies par savas valodas eksistenci, un arī dienvidafrikāņi cīnās par savu valodu. Arī viņiem daudzi jaunieši izbrauc no valsts darba meklējumos. Baltās rases pārstāvjus krietni diskriminē arī pie varas esošā melnā valdība. Vēl izbrauc tāpēc, ka ir diezgan augsts noziedzības līmenis, turklāt uzbrūk arī tiem, kuri dzīvo fermās,” stāsta Endija, atklājot Dienvidāfrikas iedzīvotāju ēnas puses.

Šovasar Endija atkal viesojusies Dienvidāfrikā: "Vienā koncertā nodziedāju Imanta Kalniņa fināldziesmu no filmas „Sprīdītis”. Pastāstīju arī stāstu par pašu Sprīdīti.

"Nebiju gaidījusi tādu reakciju: visa auditorija izplūda asarās, jo arī viņu ģimenēs ir ļoti līdzīga situācija kā Latvijā - gandrīz katrā ģimenē ir kāds, kurš aizbraucis labākas dzīves meklējumos. Vecākiem ir ļoti sāpīgi pieņemt to, ka ar bērniem iespējams satikties labi ja reizi divos gados."

Izdzīvot National Geographic

Fermā Endija nodzīvojusi gadu, izbaudot, kā pati smejas, National Geographic "dzīvajā”. Ferma atradusies 20 km no Tabazimbi ciematiņa un 50 km no Botsvanas robežas. Vide tur ir sausa, aug krūmi ar dzeloņiem, daudz kalnu un arī derīgo izrakteņu raktuvju, kur tiek iegūta rūda, arī platīns un dimants. Taču ekskursijās uz turieni sievietes nelaiž…

"Pa dienu mājās paliku viena. Nāca gan melnā kalpone, lai apkoptu māju, saklātu gultas, mazgātu traukus un tamlīdzīgi. Nespēju to pieņemt, tāpēc teicu, ka savu istabu varu sakopt pati. Bet viņai gluži kā datoram bija ieprogrammēts, ka ik dienu jādara tas un tas. Un es kā dators katru dienu viņai atgādināju, ka sevi apkopt varu pati, vienkārši esmu tā audzināta. Pie viena gan vajadzēja viņu arī pieskatīt, jo ir gadījumi, ka kalpi cenšas kaut ko nozagt – tā nu pirmoreiz dzīvē nācās redzēt ledusskapi ar atslēgu… Melnie arī ēd no citiem traukiem, jo viņiem ir citi higiēnas noteikumi. Tāpat uz krēsla viņi nesēž, jo krēsls skaitās bosa sēžamais, kā viņi sauc baltos. Laukos nepārprotami jūtamas aparteīda sekas, izkāpināta pietāte pret balto cilvēku.”

Piedzīvojumi Endijai gadījušies arī ar visdažādākajiem dzīvniekiem: "Paceļu segu, un uz spilvena sēž skorpions. Pagalmā rāpo bruņurupuči. Man visu patīk aiztikt ar rokām, arī kukainīši man mīļi. Dabūju rājienu no mājiniekiem, ka tā taču nedrīkst: daudzi ir indīgi.

Tad vēl tur ir tādi termītveidīgie kukaiņi, kuri drēbju kabatās un vīlēs mēdz uzmūrēt tādus kā māla vigvamiņus.

Izvelc no skapja ziemas mēteli un skaties – pilns ar mājiņām,” smejas Endija.

Un vēl Tabazimbi ir karstais punkts, kur dzīvo melnā mamba – indīgā čūska, kura, glābjoties no tveices, patvērumu meklē cilvēku mājokļos. "Īpaši viņas mīlēja iezagties virtuvē – pietiek, ja durvis mazā spraudziņā atstāj vaļā. Parasti slēpās aiz ledusskapja. Un tad vēl mums bija 10 strausi,” stāsta Endija.

Ceļš uz Pretoriju

Punktu koncertēšanai lauku ciematiņos Endijai pielikusi kāda liktenīga tikšanās: "Reiz dziedāju lauku baznīciņā Ziemassvētku pasākumā, uz kuru bija ieradusies Pretorijas simfoniskā orķestra arfiste Ilze Taljarde. Ilzei tik ļoti iepaticies Endijas balss materiāls, ka viņa teikusi - grēks ar tādu balsi būtu palikt laukos.

"Diemžēl Ilzei bija ļaundabīgais audzējs, un viņa, labi zinādama, ka drīz no šīs pasaules būs jāaiziet, lika man apsolīt, ka dziedāšanu mācīšos nopietni un ka viņa vienmēr mani pieskatīs no debesīm… Pirmo reizi savos jaunajos gados aci pret aci biju satikusi kādu, kurš labi apzinās, ka šajā pasaulē drīz vairs nebūs – sapratu, ka šāds solījums jātur…”

Tā nu Endija ar Ilzes gādību nokļuvusi mācībā pie kādas operdīvas, kura visu mūžu dziedājusi Austrijā, bet atgriezusies Dienvidāfrikā ar mērķi palīdzēt topošajiem talantiem, sniedzot bezmaksas apmācības. Arī Ilze tikusi uzņemta jauno talantu grupā… "Pārceļoties uz dzīvi Pretorijā, nemaz jau tik rožaini nebija: strādāt nedrīkstēju, vīrs ar vienu algu mūs nevarēja uzturēt, tāpēc pieteicos par vēdera tiesu dziedāt kafejnīcā.”

Taču atkal – liktenis: "Kādā brīdī aizgāju uz vienu šovu koncertzālē: nu, tā iepatikās gaismas, tērpi... Prasīšu dežurantei, kā var iepazīties ar producentu? Jā, lai tikai droši ejot tur – lūk, pie tā kunga! Piegāju arī. Un turpat vestibilā viņam kaut ko drusku padziedāju.

"Zini, tu laikam tikko esi dabūjusi darbu: tas ir tieši tas, kas manam šovam vajadzīgs," – tāda bija producenta atbilde.

Beidzot saņēmu arī algu, kaut papīros skaitījās, ka dzied mans vīrs. Kad zvanīja no operas un teica, ka mācības sākušās, atteicu: biju taču dabūjusi darbu… Tagad to nožēloju, tā bija kļūda, ko norakstu uz jaunības maksimālismu, jo klasiskā mūzika man allaž bijusi tuvākā. Taču tobrīd šķita, ka svarīgāk ir nopelnīt iztiku…” Tā nu Endija Dienvidāfrikā kļuvusi ļoti populāra soliste, iemantojot neskaitāmus draugus. Šī valsts viņai joprojām ir ļoti, ļoti mīļa.

Jauns pavērsiens: Izraēla

Taču nesen nācis jauns pavērsiens dziedātājs liktenī, turklāt – Ineses Galantes izskatā: "Pēc kāda koncerta Latvijā burtiski aiz rokas noķēru Inesi Galanti, lai uzdotu dažus jautājumus par dziedāšanu. Inese atteica, ka piecas minūtes viņai esot vienmēr. Tās piecas minūtes beidzās ar meistarklasi pusotras stundas garumā un ieteikumu mācīties pie viņas skolotājas – Raheles Šulovas, kura dzīvo Izraēlā.”

Kad ar Raheli Šulovu Endija satikusies pirmoreiz, viņai vajadzējis aizmirst visu, kas jebkad mācīts. Kļūt kā baltai lapai. "Skolotāja atzina, ka man ir sudrabains, silts tembrs. Ka "manā kaklā ir zelts, kuru vēl pati neapzinos”. Tas jāturpina kopt un visu vēl var paspēt… Tā nu mācos un ar skolotāju esam kļuvušas labas draudzenes.”

Bet par Izraēlu, protams, būs pavisam cits stāsts…

Vizītkarte

Par Endijas gaitām varētu sarakstīt romānu... Reiz Endija iestājās Murjāņu Sporta ģimnāzijā, jo savu nākotni saistīja ar vieglatlētiku, skriešanu, taču radās nopietnas veselības problēmas un Endijai vajadzēja atteikties no veiksmīgi uzsāktās sportistes karjeras. Joprojām Murjāņu sporta ģimnāzijā pie sienas stāv ierāmēti Endijas rekordi – 1500 un 3000 metru skrējienos.

Pēc studijām Amerikā, Vičitas universitatē, Kanzasas štatā un vēl septiņiem pavadītiem gadiem Dienvidāfrikas Republikā, Endija kopš 2008. gada atkal ir Latvijā, pabeigusi maģistra studijas Latvijas Universitātē. Nepārtraukti sevi pilnveidojusi pie mūzikas un vokālajiem pedagogiem gan Latvijā, gan ārzemēs. Šajā gadā divus mēnešus papildinājās meistarklasēs pie vokālās pedagoģes, Jeruzālemes Mūzikas akadēmijas profesores Raheles Šulovas Izraēlā, kura ir Ineses Galantes skolotāja un ir sniegusi meistarklases arī Jānim Apeinim, Maijai Kovaļevskai, Ingai Šļubovskai un Paulam Putniņam. Starp citu, simpātiskā latviete Telavivā pat iekļuva izraēliešu un palestīniešu apšaudes epicentrā...

Endijas repertuārā ir gan garīgā mūzika, gan klasiskā mūzika un nav aizmirsti arī latviešu komponistu skaņdarbi. Endijas izpildījumā mūzika ir pieejama katrai gaumei, un sevišķi valdzina viņas samtainais un dzidrais balss tembrs. Šobrīd Endija kopā ar lirisko tenoru Daini Skuteli dzimteni apceļo ar Ziemassvētku programmu "Pieskaries brīnumam".

Konkurss!

"Odiseja" teic sirsnīgu paldies par iesūtītajiem Ziemassvētku ticējumiem un ieražām! Interesantākos no tiem nolasīsim 26. decembra raidījumā.
Balvu - "Praktisko Ziemassvētku grāmatu" (LNKC, 2009) - izlozē laimējusi Līga Ivāne.

"Odiseja" ir saskaitījusi punktus (pareizās atbildes uz konkursu jautājumiem):

Elīna Rupeika – 10 pareizas atbildes
Baiba Dalbiņa, Elga Elste, Oskars Rupeiks - 9
Ilze Bērziņa, Līga Ivāne, Elga Štrumfa, Raimonda Vētriņa, Arnis Vilemsons - 8
Baiba Ogriņa, Ina Romāne - 7
Vianita Berga, Mikus Karlsons, Ineta Ķergalve - 6
Gints Andžāns, Asnāte Borisova, Ināra Cērpa, Bernika Grozova, Ēvalds Krievs; Larisa Tkačenko - 5

Tiekamies 26.decembrī "Odisejas" Ziemassvētku izlozē, kuras galveno balvu – braucienu uz Berlīni dāvās Rīgas Tūrisma attīstības birojs.