16. martā 75. dzimšanas dienu svinēja Valdis Zariņš, Triju zvaigžņu ordeņa virsnieks un divkārtējs Lielās mūzikas balvas laureāts, kura vārds saistās ar veselu laikmetu Latvijas atskaņotājmākslā.

Viņa vijole, kuras īpašā skaņa atpazīstama no pirmajām notīm, skanējusi Latvijas filharmonijas stīgu kvarteta sastāvā, pie pirmās pults Latvijas filharmonijas kamerorķestrī un Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, kā arī 90. gadu beigās - Bergenas filharmoniskajā orķestrī. Spožs solists un smalks kamermūziķis, studentu mīlēts un cienīts profesors Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un cilvēks ar zelta rokām, kura atjaunotās Valgundes pagasta "Meža stūru" mājas rotā krāšņs puķu dārzs.

Viņam veltītajā raidījumā kolēģu - čellistu Ligitas Zembergas, Dianas Ozoliņas un Mārtiņa Grīnberga, ģimenes – dzīvesbiedres Ievas un meitas Ilzes, kā arī kādreizējo studentu - vijolnieku Darjas Smirnovas un Sanda Šteinberga - stāsti un paša Valda Zariņa atmiņas.

"Vijole bija vecāku izvēle - man pašam bija sešarpus gadu, un sākumā mani pat negribēja uz vijoli ņemt, jo mazais pirkstiņš esot dikti īss. Ar mammu mācījāmies paralēli - viņa apguva dziedāšanu Konservatorijā, bet es sāku mācības Dārziņskolā. Tēvs bija pasta priekšnieks, taču vijole viņam bija ļoti tuva. Jelgavā, aizejot pensijā, paps pats sāka vijoles būvēt - mana meita tās savulaik spēlēja," atmiņu stāstu sāk jubilārs.

"Valdis Zariņš ir mans etalons, kādam jābūt orķestra koncertmeistaram," saka Bergenas filharmoniskā orķestra altu grupas koncertmeistare Ilze Kļava. "Valdis Bergenā spēlēja arī visus vijolkoncertus, viņa solo vēl tagad kolēģi atceras."

"Konservatorijā Valdis bija vienu kursu augstāk par mani - jau no pirmā kursa muzicējām duetā, mācoties pie Jāņa Ķepīša. Mums nekad nav bijis īpaši jārunā, kā jāspēlē: kā sākām muzicēt kopā, ar pirmo reizi absolūti vienādi jutām mūziku," atminas Valda Zariņa dzīvesbiedre, pianiste Ieva Zariņa.

Čelliste Ligita Zemberga atceras: "Valdis spēlēja daudz ko, un visu viņš varēja. Manā ieskatā viņš ir tā kā drusku pārcilvēks. Pirmkārt, man viņš ir orķestra koncertmeistara etalons - ar brīnišķīgajām solista dotībām, ar darbaspējām, kontaktēšanos ar grupu - viņš iemantoja vispārēju cieņu un mīlestību no visiem."

Sadis Šteinbergs: "Pie Valda nedrīkstēji nākt uz stundu nesagatavojies - tas nekas, ka tikko bijām pie vienas pults orķestrī spēlējuši, - specialitāte bija visam pāri. Stingrs, prasīgs, emocionāls. Ja kaut kas sanāca, tā arī pateica. Ļoti disciplinēts, tāpēc darba process uz priekšu virzījās ātri. Valdis varēja un var daudz dot. Kad viņš bija koncertmeistars... Nu, tā bija orķestra vizītkarte, kas mums, pārējiem koncertmeistariem, tagad jāturpina. Viņš bija kā motors, kurbulētājs. Visi mūziķi izslēja muguras un centās spēlēt tā, kā Valdis to dara."

Darja Smirnova: "Kad Mūzikas akadēmijā nokļuvu Valda klasē, sāku spēlēt burtiski 24 stundas diennaktī! Ne tāpēc, ka viņš to pieprasītu - nē, vienkārši visai klasei bija vispārēja cieņa pret viņu. Man viņš ir cilvēka, mūziķa un koncertmeistara ideāls un tāds arī paliks līdz mūža galam."

Jubilāra meita Ilze Zariņa gājusi tēva pēdās, un jau 10. sezonu ir koncertmeistare Liepājas Simfoniskajā orķestrī. Intervijā Rūtai Paulai viņa savulaik atzinusi: "Pie vienas pults gan sēdējuši neesam, un man par to ļoti žēl. Lielākoties tēta spēli vēroju no malas, sēžot zālē. Taču bija viens izņēmums, kad Liepājas Simfoniskais orķestris un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris atskaņoja Bartoka koncertu diviem orķestriem - es biju koncertmeistare Liepājas Simfoniskajā orķestrī, bet tēvs - LNSO. Tas bija arī tēta pēdējais koncerts, kurā viņš muzicēja kā koncertmeistars..."