Bērnībā viņi abi dzīvoja Rīgā, Skolas ielā. Atšķirīgi bija vienīgi numuri un ielas puses. Iespējams, ka daudzkārt, kā jau vienas ielas bērni, viņi pagāja viens otram garām, taču tā arī nesatikās.

Katram savus laimīgās un arī skaudrās bērnības līkločus un bēgļu gaitas piedzīvojot, viņiem tomēr bija lemts iepazīties bet jau Vācijā, Marburgā  un turpmāk palikt visu mūžu kopā.

Astrīde (1926–2015) un Ivars (1927–1992) Ivaski. Trimdā dzīvodami, abi dzejnieki izveidojās par pasaules kultūras dižgariem. Sarunājās, rakstīja un lasīja daudzās valodās, bet neaizmirsa igauņu un latviešu, kļūdami par īsteniem baltiešu literatūras vēstniekiem ārzemēs.

Tika publicētas viņu recenzijas un apceres žurnālos "Jaunā Gaita", "Tilts", Books Abroad, kas vēlāk kļuva par pazīstamo izdevumu World Literature Today.

Bet līdzās tam Astrīde un Ivars, protams, rakstīja dzeju.

"Dzeja? Dzeja sākumā bija Visuma daļa un riņķoja manā pasaulē kā asinis riņķo miesā – neredzēta, nedzirdēta, nepieciešama. Pagāja ilgi gadi, līdz pārgriezu dzīslu un iemērcu tanī spalvu," rakstījusi Astrīde Ivaska.

Raidījumā savos iespaidos un atmiņās par Astrīdi un Ivaru Ivaskiem dalās literatūrzinātniece Anita Rožkalne, Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdis, literatūrzinātnieks Valters Nollendorfs, Misiņa bibliotēkas vadītāja Gunta Jaunmuktāne, dzejnieks un tulkotājs Guntars Godiņš, kā arī publicists Arnis Šablovskis.

Bet arhīva ierakstos ieklausāmies pašas Astrīdes Ivaskas balsī.