Filipa Hiršhorna vārdu pasaule iepazina 1967. gadā pēc sensacionālās uzvaras Karalienes Elizabetes konkursā Briselē, kas būtībā nozīmēja tikt pasludinātam par pirmo vijolnieku pasaulē.

Kas bija šis unikālais mūziķis, par kuru stāstot viņa kolēģi, draugi, audzēkņi, brīžam lieto gluži metafiziskus apzīmējumus, kā par cilvēku ne no šīs pasaules, un kuru neviens vien speciālists sauc par gadsimta otrās puses lielāko personību vijoļspēlē? Kas dzirdējuši viņu koncertos, runā par teju maģisku iedarbību uz klausītājiem. To ļauj just arī viņa ieskaņojumi, kas nelielā skaitā, bet tomēr saglabājušies, iespaidu atstāj arī melnbaltās fotogrāfijās redzamais ārkārtīgi pievilcīgais, teju baironiskais jauneklis ar tumšo acu skatu un vijoli rokās. noslēpumainība, pretrunīgi fakti un leģendas aura apvijuši šo vārdu, kas viņa dzimtenē ir teju aizmirsts. 11. jūnijs būtu viņa 70. dzimšanas diena, bet 26. novembris šogad būs 20. gadskārta kopš viņa aiziešanas mūžībā.

Filipa Hiršhorna dzimtā pilsēta ir Rīga, šeit Dārziņskola un konservatorija absolvēta pie profesora Stūrestepa. Mācījies Maskavā un Pēterburgā, bet 70. gados kopā ar ģimeni emigrējis uz Izraēlu un tad noenkurojies Briselē, pilsētā, kur viņu pazina un godāja pēc uzvaras Karalienes Elizabetes konkursā. Detalizētu dzīvesstāstu Ilze Medne aicina lasīt žurnāla "Mūzikas Saule" 2013. gada 2. numurā, bet šajā raidījumā ļausim par Filipu stāstīt, īpaši pievēršoties laikam pēc emigrācijas, viņa kolēģiem, draugiem un studentiem. Šis loks ir ļoti plašs un tas, ar kādu entuziasmu un sirsnību atsaucās jebkurš no uzaicinātajiem, arī mūziķi ar pasaules vārdu, liecina par Hiršhorna personības vērienu.

Īpaša laime "Klasikai" - iespēja maija nogalē apciemot Briselē Filipa dzīvesbiedri Ņinu Aleksejevu un viņu meitu Veroniku, ar kurām pavadītas daudzas aizraujošas stundas stāstos un atmiņās. Maza daļa no tās skan arī šajā raidījumā.

Kā atzina viena no raidījuma dalībniecēm – pianiste Elizabete Ļeonska –, nav būtiski cik daudz un kā par viņu šajā reizē tiek runāts un kas paliek aiz kadra, galvenais, ka Filipu atceramies un par viņu domājam.

Gribētos piebilst, esam viņa personības laukā. Šis lauks ir ļoti spēcīgs...

Padomju laikos vienīgais ceļš uz starptautisku atpazīstamību un nodrošinātu karjeru bija piedalīšanās un uzvaras konkursos. 1965. gada vasarā Filips piedalījās Paganīni konkursu Dženovā. Lai gan pēc aculiecinieku stāstītā viņš sacensībā bijis neapšaubāms līderis, 1. vietu tomēr ieguva Viktors Pikaizens. 32 gadus vecajam vijolniekam vecuma ierobežojuma dēļ tā bija pēdējā iespēja savai valstij sagādāt zelta medaļu, kādas līdz šim vēl viņa kontā nebija, bet Hiršhorns bija pavisam jauniņš – viņam vien 19, kuram viss vēl priekšā.

Šokā bijusi publika un ārkārtīgi nikns Hiršhrons pats, un savu sašutumu par klajo netaisnību nav slēpis.

Tomēr tolaik ko mainīt un panākt godīgu novērtējumu iespēju nav bijis nekādu.

Nākamais pēc diviem gadiem bija Karalienes Elizabetes konkurss Briselē – nozīmīgākā mūziķu sacensība pasaulē. Žūrijā korifeji – Jehudi Menuhins, Jožefs Sigeti, Arturs Grimjo, Džozefs Gingolds, Dāvids Oistrahs. Konkursā trīs kārtas un visu stilu repertuārs no Baha līdz konkursam speciālsacerētam jaundarbam, bet tieši ar Paganīni Pirmo vijolkoncertu fināla programmā 21 gadu vecais Filips Hiršhorns pārliecinājis žūriju, ka ir labākais spēcīgo pretendentu vidū.

Filipa Hiršhorna triumfs bijis nenoliedzams, pārākums – neapšaubāms, un Paganīni koncerta lasījums kļuvis teju vai par šī darba atskaņojuma etalonu. 20 gadus vēlāk, kad studenti par Paganīni koncerta atskaņojumu konkursā Hiršhornu mēģinājuši izvaicāt, viņš vien atgaiņājies, sakot, ka toreiz pārāk daudz aplamu nošu bijis.

Heteres Kurcbaueres rakstā žurnālā The Strad lasāma vēl skarbāka viņa izteiktā frāze: "Es apmuļķoju klausītājus, arī žūrija tika apmuļķota, izvēloties mani par uzvarētāju."

Pēc uzvarētāja vārda paziņošanas uzņemtajā fotogrāfijā Hiršhorna sejā nav uzvaras prieka. "Traģēdija," filmā "Uzvarētāji" vēlāk teiks vijolnieks pats. "Viņš jau nojauš, ka nekas labs nav gaidāms. Viņš zina. Šis bērns".

Šo notikumu komentē čellists Dmitrijs Ferštmans: "Hiršhorns, protams ir leģenda, bet tāda, kas dzīvojusi mums līdzās. Viņa dzīvē nav šokējošu notikumu vai skandālu, visnotaļ vienkāršu notikumu virkne bet kad klausieties kaut Paganīni konkcerta ierakstu Briseles konkursa finālā, saprotat, ka tas ir pārcilvēcīgs. Sasniegt tādas muzikālās virsotnes un spriedzi šajā šķietami saturiski mazāknozīmīgajā darbā, ir kas unikāls un neizskaidrojams. Viņš pats uzskatīja, ka visus piemājīs šajā atskaņojumā, bet domāju, ka tā nav ties, tā bija viņa būtība, bet ar tādu dzīvot ir ļoti grūti."

Ko tolaik nozīmēja mūzikas sabiedrībai uzvara Briselē, stāsta Vīnē dzīvojošā pianiste un tuva Hiršhorna draudzene kopš studijlaika Pēterburgā Irīna Suharebska: "Pēc karalienes Elizabetes konkursa Filips sniedza satriecošu solokoncertu Pēterburgas filharmonijas mazajā zālē – lieliski spēlēja etīdi valša formā, bartoka sonāti. Iznāca tāds velnēns un izcili spēlēja. Šodien panākumi konkursos jau kļuvuši par pierastu lietu, bet tolaik uzvara Karalienes Elizabetes konkursā bija kas īpašs.

Protams, tas bija īstens furors! Puika aizbrauca un saņēma pirmo prēmiju!

Jā, šodien konkursa uzvarai vairs nav tā nozīmīguma, toreiz tas tiešām bija Notikums ar lielo burtu. Ne gluži kā Klaibernu Amerikā, bet ar līdzīgu sajūsmu Hiršhornu pēc konkursa sagaidīja Pēterburgā. Tas ir neaizmirstami, un vēl mūs saistīja draudzība ciešā mūziķu pulciņā, kurā allaž kaut kas notika, kaut ko izdomājām, svētkus svinējām kopā gan Pēterburgā, gan Rīgā. Filips bija ļoti labestīgs un dāsns. Kad no Rīgas viņas sūtīja paciņas ar gardumiem, īpaši piena produktiem, tad viņš cienāja visas kopmītnes. Ļoti asprātīgs un izdomas pilns, visi viņu ļoti mīlējām. Apciemojām viņu arī vecāku mājās Mežaparkā, kur viņi dzīvoja lielas mājas otrajā stāvā, atbraucām cilvēki 15, visi tur tikām izguldināti un Filips no rīta mums vārīja kafiju.

Kopā arī muzicējām. Kā teica viņa profesors Mihails Vaimans, ka viņam ir velnišķīgs talants. Tiešām viņa spēlē bija brīnumaina, elektrizēta.

Filips bija ne tikai talantīgs, bet arī ļoti darbspējīgs, ļoti daudz vingrinājās. Jā, reizumis pat brīnījāmies, kā viņš var kādu pasāžu var nemitīgi atkārtot, to visi dzirdējām, jo dzīvojām kopmītēs. Mūzika bija viņa dzīve, viņš tai dzīvoja, bet prata arī priecāties. Jau stāstīju par braucieniem uz Mežaparku, bijām arī Saulkrastos un līksmi kopā pavadījām laiku. Kad pirmoreiz atbraucu uz Rīgu, viņš veda pa skaistākajām pilsētas vietām, ļoti mīlēja šo pilsētu."

Vaicāta, vai kopā arī gadījies muzicēt, Irīna atbild apstiprinoši: "Jā, gadījās, ka vakarā sākām lasīt no lapas sonātes pēc kārtas visu nakti, un no rīta kas pirmie cēlās, vaicāja, vai tad tik agri jau esam sākuši vingrināties, bet mēs pat pabeiguši nebijām!"

70. gadu sākumā Latvijā un Lietuvā sākās emigrācijas vilnis, un 1972. gadā Filipa ģimene emigrēja uz Izraēlu, kur vijolniekam tika piedāvāts viss – koncerts, labs instruments (tolaik viņam bija fabrikas ražojuma vijole), karjera. Vienīgais nosacījums, kas bija jāizpilda – jāsniedz intervija ar negatīvu Padomju Savienības vērtējumu. Tam viņš nepiekrita un ģimene atstāja Izraēlu. Atteicās arī no Īzaka Sterna un Zubina Metas piedāvātā atbalsta karjeras veidošanā.

Ceļi veda uz Beļģiju, Briseli – vietu, kur viņa vārdu zināja labi un atbalstu sniedza arī Elizabetes konkursa patronese – karaliene Fabiola. Vijolnieka rokās nonāca Gvarneri del Džezu darināta vijole no konkursa kolekcijas. Sākotnēji koncertkarjera veidojās spoži, un Hiršhorna vārds bija lasāms slavenāko koncertzāļu afišās, par priekšnesumiem saņemot viscildinošākās atsauksmes no kritiķiem. Kopā arHerbertu fon Karajanu un "Berlīnes filharmoniķiem" viņš debitēja Zalcburgas festivālā, koncerttūres Šveicē un Vācijā kopā ar Berlīnes Radio orķestri, sadabība ar britu kolektīviem – Londonas simfonisko orķestri un Karalisko filharmonisko. Amerikas debija ar Hjūstonas simfoniķiem 1974. gadā, vairākkārt vēlāk atgriežoties aizokeāna koncertvietās. 1976. gada maijā gan ar kamerprogrammām, gan koncertžanra darbiem viņš debitē arī Japānā, Osakas festivālā. Tomēr ar 1975. gadu viņš sāka atcelt nozīmīgas uzstāšanās, un, kā lasāms žurnālā Strad, tad Hiršhorns pirmkārt un galvenokārt kontaktējies ar mūziku. Saprasties ar diriģentiem viņam šķitis daudz grūtāk, jo pārāk bieži tie stājās ceļā mūzikai. Daudz tuvāka viņam bijusi kamermūzika, tai veltījis aizvien vairāk laika, sadarbojoties ar draugiem un domubiedriem Martu Argeriču, Mišu Maiski, Brižitu Anžerē, Dāvidu Geringu, Pāvelu Gililovu un Elizabeti Ļeonsku, kas laipni piekrita telefonintervijai:

"Kad esam jauni, talantīgi un daudzsološi, nedomājam, ko nozīmē otrs cilvēks. Tikai tad, kad viņa vairs nav īsti apjaut, cik īpašs bijis šis cilvēks. Ne ar ko nesalīdzināms. Nesen saņēmu ziņu no jaunas altistes, kas noklausījusies Hiršhorna spēlētu Bahu un nezinot, ka mēs esam bijuši draugi un kopā spēlējuši, atzina – šodienas vijolnieku centieni ir veltīgi."

Mēs kopā nemācījāmies. Kad biju Maskavā, viņš jau mācījās Pēterburgā. Viņš bija tuvs mana vīra Oļega Kagana draugs, tādēļ mūsu draudzība saistīta ar atpūtu saulrkastos un vēlāk vairākiem kopā spēlētiem koncertiem. Mūsu kopīgais darbs bija lielisks. Viņš vienmēr bija meklējumos, reizumis pat nebija skaidrs, kādēļ. Viņš meklēja īpašu intonāciju, piemēram, ja šeit spēlētu ¼ toni augstāk, tas būtu labāk frāzei, izteiksmei. Šādas fineses vairumu neinteresēja. Varētu salīdzinot teikt tā – mēs bijām uz autobāņa, bet viņš gāja savu ceļu, pa kuru nevarēja neiet, iekšējā balss mudināja to darīt."

Spilgtas atmiņas par Hiršhornu arī vijolniecei un vijoļspēles profesorei Vīnes mūzikas un mākslas augstskolā Annai Kandinskai, kuras vecāki – pianiste Irina Suahrebska un vijolnieks Zinovijs Viņņikovs bija viņa studijbiedri Pēterburgā un vēlāk tuvi draugi.

Stāsta Anna Kandinska: "Par Filipu Hiršhornu man ir bērnības atmiņas, saistītas ar vecākiem un viņu draugiem, izciliem mūziķiem – Filipu, Ļizu Ļeonsku, Natāliju Gūtmani, Borisu Pergamenščikovu, ar kuriem kopā svinējām svētkus Pēterburgā un viesojāmies arī Rīgā. Filipu atceros ļoti jautru, labestīgu un joku pilnu. Prātā atgadījums ciemojoties Rīgā, kad tiku piekodināta neaizslēgt labierīcību durvis, bet es to izdarīju un netiku ārā. Tad sākās mana atbrīvošana – raudāju, jo šķita, ka nekad vairs ārā neizkļūšu, izglāba Filips, kurš izlīda caur mazītiņu lodziņu, nemitīgi mierinādams un stāstīdams, ka tas ir piedzīvojums. Atceros jaungada muzikālās svinības, kad viņi visi spēlēja mūziku un improvizēja. Tā bija tiešām veiksme, jau mazotnē būt līdzās tādām personībām.

Manuprāt, Filips bija velnišķīgi talantīgs un neticami spilgta personība, kas saistīja ne tikai ar dotībām, skaistumu, bet arī īpašu individualitāti, kas mūslaikos vairs ne tik bieži sastopama.

Strādājot ar studentiem un konkursu žūrijās, vēroju, ka viņi ir varbūt tehniskāki, virtuozāki, bet individualitātes sastopam ļoti reti. Filips tāds bija, ar īpašu spēles magnētismu, ne tikai Briseles konkursa laikā, kur viņš bija pārāks par visiem. Bieži pati klausos viņa ierakstus un lieku to darīt arī saviem studentiem. Un daudzi jaunie mūziķi nezina šo vārdu. Tikai tie, kas vēlas patiešām saprast, kas ir vijoļspēle un spilgta individualitāte, tad Hiršhorns ir ārpus konkurences.- ar spēju runāt ar vijoles palīdzību, neticamu instrumenta pārvaldīšanu un skatuvisko pievilcību. Un tieši šo spēju būt individuālam es novēlētu visiem jaunajiem mūziķiem."

No 80. gadu vidus Hiršhorns bija pasniedzējs divās konservatorijās – Utrehtā (Holande) un Briselē (Beļģija). Pašam sava karjera šķitusi nenozīmīga, taču daudz laika viņš ziedoja, palīdzot citiem veidot ceļu mākslā – sākot ar krievu emigrantiem un beidzot ar studentu simtiem. Hiršhorna klases aizvien bijušas pārpildītas arī ar citu disciplīnu mūziķiem, ka centās atrast brīvu vietu starp vijolniekiem, lai būtu klāt meistara nodarbībās. Viņa audzēkņu vidū arī mūziķe ar pasaules vārdu Žanīne Jansena, kura intervijā Gundai Vaivodei stāstīja: "Hiršhorns bija neticami labs mūziķis, arī ļoti sarežģīta personība, taču ar tādu intensitāti! Viņa skaņa ir ar tādu vibrato, tik elektrizējoša, katra nots ir pilna ar dzīvi un enerģiju. Diemžēl neesmu dzirdējusi viņu koncertā, jo tad, kad 16 gadu vecumā sāku pie viņa mācīties, veselības dēļ koncertēšana nebija iespējama. Lai gan pagājuši jau daudzi gadi, kopš viņš aizgājis, skolotājs joprojām ir manā dzīvē, es aizvien ar viņu sarunājos un varbūt tā viņu daru mazliet laimīgāku."

Viesojoties Rīgā, par savu skolotāju Filipu Hiršhornu stāstīja arī Franču vijolnieks Dāvids Grimāls: "Tā kā uzskatu viņu par savu vislieliskāko skolotāju, man ir ļoti daudz dažādu atmiņu, bet pastāstīšu, kāda bija mūsu pirmā tikšanās. Apmēram 1989. gadā devos uz Nīderlandi, lai piedalītos meistarklasēs pie Viktora Libermana, un nejauši iegāju Hiršhorna klasē. Visi studenti jau bija savās vietās un Filips man uzmeta tādu skatienu, ka sajutos pavisam savādi. Apsēdos aizmugurē. Te bija arī vijolnieks Marko Rici, kurš bija uzvarējis Čaikovska vijolnieku konkursā,un Hiršhornam nu viņš rādīja Brāmsa koncertu. Ļoti labi, profesionāli to darīja.

Bet tad pēkšņi vijoli paņēma pats Hiršhorns un sāka spēlēt. Tobrīd sapratu – pat savos vispārdrošākajos sapņos es nebūtu varējis iedomāties, ka var TĀ spēlēt!

Tā bija skaņa tās vistīrākajā un augstākajā izpausmē – atklāsme, kas pārsteidza kā zibens spēriens. Tas, ko izdarīja Hiršhorns, bija ārpus manas saprašanas. un to es atcerēšos līdz mūža galam. Hiršhorna spēle bija vislieliskākā, kādu jelkad biju dzirdējis. Esmu klausījies un arī saticis visus izcilākos mūslaiku meistarus, taču – ticiet man – Hiršhorns nebija no šīs pasaules. Tobrīd sapratu, ka manā priekšā stāv labākais vijolnieks pasaulē un vēlos kļūt par viņa skolnieku. Pēc tam es sekoju Hiršhornam uz jebkuru Eiropas pilsētu, kur viņš strādāja."

Atmiņu virknes turpinājumā skaits vijolniece no Holandes Ļiza Ferštmana: "Milzīgu iespaidu atstāja viņa skaņa, kā viņš to veidoja; Filips iemācīja domāt par vijoles skanējumu kā par cilvēka balsi, parādīja īpašus tehniskus paņēmienus, kā to panākt, kā veidot vibrato. Filips varēja ļoti ilgi strādāt pie vienas frāzes, virzīt studentu uz to, lai viņš meklē muzikālai frāzei daudz variantu, arī tehniskās problēmas risināt viņš mudināja, izdomājot izeju pašiem. Viņš iemācīja domāt pašiem, un tas mūziķim ir galvenais. Koncertos Hiršhornam piemita milzīgs magnētisms, vijoles skaņai bija gluži baiss pievelkošs spēks, īpaša intensitāte. Atceros arī to, kā pēc koncertiem viņš atgriezās mājās pie mums un cik ļoti neapmierināts bija rezultātu. Viņš bija ārkārtīgi paškritisks un ļoti reti apmierināts ar savu spēli."

Par Filipu Hiršhornu telefonintervijā stāstīja arī čellists, Amsterdamas konservatorijas profesors Dmitrijs Ferštmans, pie kura mājās netālu no Utrehtas Hiršhorns apmetās, kad strādāja Utrhetas konservatorijā: "Hiršhorns ir unikāla personība, ar brīnišķīgu humora izjūtu un mocartisku viedu, atceros viņu jaunu, spēcīgu un talantīgu un tāds tēls ir aizvien. Mākslā viņš sasniedza augstākās virsotnes, vienlaikus allaž esot ļoti neapmierinātam ar savu spēli. Neierobežotu iespēju mūziķis, kurš nemitīgi sevi pilnveidoja. Viņš gan maz koncertēja, bet tur ir paša vaina, jo viņa raksturs nesekmēja veiksmīgu attiecību veidošanos ar koncertmenedžeriem un ietekmīgiem ļaudīm. Hiršhorns ne tikai dzīvoja mūzikā, viņš pats bija mūzika – kā atklātā sirds operācijā, atklātiem nervu galiem. Un citādi nav iespējams, un mūzika kļūst par neatņemamu tevis daļu. Pie Hiršrhona mācījušies daudzi izcili vijolnieki, katram bija individuāla pieeja. Pats viņš studiju laikā tādu nesaņēma, tādēļ sniedza to saviem studentiem. Šo nepilnu desmit gadu laikā viņš kļuva par Eiropā izslavētu pedagogu, arī mūsu meita pie viņa mācījās, Žanīna Jansena. Līdz Hiršhornam Holande nebija vijoļspēles kartē nozīmīgi punkti, bet kad viņš sāka strādāt Utrehtā, mācītiesgribētāju straumes plūda šurp. Pateicoties viņam Holande kļuva par nozīmīgu valsti vijoļspēlē. Un katrs, kurš reiz kā students vai kolēģis saticis Hiršhornu, tas kļūst par zīmogu visam mūžam. Mums aizvien viņa ļoti trūkst, viņam līdzīgu nav bijis un viņu aizstāt nevienam nav izdevies, tas ir neiespējami."

Raidījuma "Mūsu leģendas" ritējumā - fragments no plašās sarunas un sirsnīgās tikšanās ar Filipa Hiršhorna ģimeni - mākslinieci un Filipa Hiršhorna dzīvesbiedri Ņinu Aleksejevu-Hiršhornu un viņu meitu Veroniku, kas dzimusi 1980. gadā. Ilze Medne ar viņām tiekas nelielā mājiņā ar skaistu dārzu, kur dzīvoja Filips un joprojām mīt Ņina. Saruna notiek stiklotā terasē ar skatu uz dārzu un laiku pa laikam pāri sarunbiedru galvām trokšņaini pārlaižas lidmašīnas no netālās lidostas...

Ilze Medne: Jautājums Veronikai - kādu atceraties savu tēvu?

Veronika: Kopā daudz rotaļājāmies un dauzījāmies, un atceros arī vijoles skaņu, ar to bieži modos, vienmēr dzirdēju vijoli. Kad strādāja, klāt būt neļāva, bet kad aizbraucu līdzi uz meistarklasēm Francijā, viņš nejutās ērti. Klusītēm sēdēju un skatījos, kā tētis strādā.

Vai mājās tētis bija viens un klasē cits?

Stāsta, ka arī klasē viņš varēja vienu dienu būt tāds un nākamajā jau citāds. Viņš bija ļoti spēcīga personība un garastāvoklis bija neparedzams. Brīnišķīga, reizēm melna humora izjūta, reizēm viņš bija savā pasaulē, bet pievērst viņa uzmanību varēja ar rotaļām, tām viņš varēja ļauties stundām –kāršu vai zināšanu spēlēm. Arī kopā ar studentiem pēc nodarbībām spēlēja fliperu vai ko citu.

Kādēļ negribējāt, lai mācāties vijoli?

Tā kā viņam savā dzīvē nebija viegli, jo tā nav tikai mūzika, kas to spēlē, bet arī mākslas publiskā puse, ar kuru viņam nepatika saistīties. Domāju, viņš gribēja mani pasargāt, un lai mūzika nekļūst par profesiju, viņš labi zināja, kā veidota un darbojas šī pasaule.

Vai mūzikas pasaule nebija vilinoša – koncerti, tēva draugu loks...

Tas viss bija interesanti, bet arī nesasniedzami. Šodien pret mākslu un mūziku un mākslu ir citāda attieksme, uz to neraugos caur tēta vai mammas, kas arī māksliniece, prizmu. Tā ļauj man pat zināmā mērā sarunāties ar tēti. Kad, piemēram, zīmēju, mēdzu viņam uzdot jautājumus – kā tu būtu rīkojies? un domāju, ka viņš būtu juties kādā dzīves situācijā.

Ko esat pārmantojusi no tēva?

Absolūto dzirdi, kas palīdz valodu apguvē. Esmu tulks, zinu piecas, pat sešas valodas. Arī raksturā ir līdzības, piemēram, attieksme pret profesiju. Tulkošana man arī ir māksla, un arī tajā es uzdodu tos pašus jautājumus, ko tētis savulaik – kādēļ, kā labāk. Un vienmēr būt meklējumos. Arī es tāda esmu. Paškritiska, bet cenšoties zināt savu vērtību. Domāju, tētim ar to bija grūtāk.

Ko viņš lasīja un ieteica jums?

(Saruna turpinās ar Ņinu Aleksejevu-Hiršhornu)

Ņina Aleksejeva-Hiršhorna: Kaut kādā veidā viņš bija lietas kursā par visu, lai gan guļam ar grāmatu rokās viņu neredzēju. Kad tikko ierados Briselē, 70. gadu beigās, viņš apmēram divus gadus studēja Bībeli un pret to viņam bija savs skatupunkts, ka viss, kas notiek – notiek pašā cilvēkā – kritieni un augšāmcelšanās, maksa un sods, arī Dievs ir cilvēkā.

Tur viņš rada atbildes? Vai viņš sevi pieņēma?

Nedomāju, ka tas bija mērķis – pieņemt sevi. Bet viņš meklēja, pats sev nepatika, tā tas ir katram, bet savā pakāpē. Mūzika viņš meklēja to, ko bija izjutis vairākkārt un tiecās vēl augstāk.

Bet ne katrs to sasniedz?

Nē, katram sava latiņa. Bet ne velti teiciens – jo augstāk kāpsi, jo zemāk kritīsi. un tā ir maksa par to, ko tev bija ļauts piedzīvot. Domāju, viņš palika uzticīgs pats sev ar visām negācijām, kas nāca pār viņu. Viņš bija viegli ievainojams, smalks cilvēks, saprata, ka spiests ar to samierināties. Bija ļoti godīgs, nekad nespēlēja šīs sabiedrības spēles, kas viņam neveicināja profesionālo dzīvo. Viņš acumirklī juta neīstumu it visā. Palicis uzticīgs sev, viņš bija ieguvējs, viņš nesalūza. Zināja savu vērtību, bet ar to ir ļoti grūti dzīvot. Nepieprasīja sev īpašu attieksmi, varbūt jaunības gados, kad neieradās uz koncertu, jo viņam pakaļ uz viesnīcu neatbrauca solītais taksometrs. Cits, arī es, dotos kājām, bet viņš darīja citādi, un domāju – pareizi. Es tagad, gandrīz 70 gadu vecumā, to varētu atļauties, viņš atļāvās 20 gados. Tas ir spēks un tajā pašā laikā vājums.

Nekad viņu nesauktu par vāju, ievainojamu jā, ievainojamība ir smalkums, un smalkums nav vājums.

Rosīni uz jautājumu, kurš ir dižākais komponists, atbildējis, ka Bēthovens, Mocarts – viņš ir vienīgais komponists. Bēthovens mums tuvs, jo ģeniāli raksta par mūsu kaislībām, pārdzīvojumiem, bet Mocarts ir citāds, viņš atgriež mūs skaidrībā. Uzdrīkstos Filipu salīdzināt ar Mocartu, viņš neveda skaidrībā, to darīja Mocarts – atgādinot par tīro, skaisto, bērnišķigo, gaišo, arī Filips spēja vest citās sfērās, kas pastāv.

Mūzika, atšķirībā no mākslas, sasniedzama katram. Mirklis, kad klausītāji zālē pamirst, neuzdrošinoties ne ieklepoties, ne elpot, ir daudz vērts. Tātad viņi jūt, ka notiek kas īpašs, kas neizskaidrojams. Filipam bija neticamas dotības – dzirde, reakcija, tehnika nebija pašmērķis, tas nav būtiski, jo klausītāji nav tikai profesionāļi, kas mēdz analizēt katru sīkumu, galvenais ir nonākt šajā citā sfērā radīšanas brīdī. Un viņš to spēja, viņš zināja, ka tas ir un dzīvoja tam un atdeva sevi.

Jūs tolaik taču arī sapratāt, ka par to ir dārga maksa gan viņam, gan jums?

Protams, viņš strādāja no rīta līdz naktij, par pēdējiem smagajiem gadiem nav runa.

Kur tad rodama mūziķa laime?

Nezinu, kāds ir teicis, ka laime ir neapmierinātībā ar sevi, jo tiklīdz esi apmierināts, tās ir beigas, un – būt vajadzīgam. Ja Filips to nesaņēma koncertdzīvē, tad viņš pilnā mērā to saņēma darbā ar studentiem. Viņš to juta, nevis izdomāja, ka tā ir.

Teiksiet, viņam nebija veiksmīgas karjeras. Kas ir karjera – ieraksti, 300 koncertu gadā? Kāpēc neviens nerunā par kvalitāti, bet tikai skaitu? Vermērs nodzīvoja 42 gadus, radīja salīdzinoši maz darbu, un tad? Ir kvalitāte.

Lūk, neliela daļa no plašās intervijas ar Filipa Hiršhorna dzīvesbiedri Ņinu Aleksejevu un meitu Veroniku.

26. novembrī apritēs Hiršhorna nāves 20. gadskārta, un to ar plašu koncertu tieši šajā datumā Utrehtas konservatroijā godinās viņa kolēģi un studenti – Žanīne Jansena, Davids Grimāls, Gregors Zīgls no Artemis kvartets, Dāvids Gerings un citi mūziķi. Arī pianiste Elizabete Ļeonska: "Gatavojoties Filipa Hiršhorna nāves 20. gadskārtas koncertam, bija doma sameklēt viņa skolniekus un lūgt, lai viņi pastāsta savas atmiņas. Un izrādās, ka daudzos orķestros pie pirmās pults ir Hiršhorna audzēkņi! Daži, zinot mūsu sadarbību, pat ir pienākuši un stāstījuši, ka viņu skolotājs bijis Filips. Un neviens to nespēj aizmirst, katram tas bijis ļoti nozīmīgi. Arī stīgu kvarteta Artemis mūziķis Gregors Zīgls bijis viņa audzēknis un atzina, ka mācības bijis ļoti laimīgs laiks."

Rudenī Elizabete Ļeonska piedalīsies Hiršhorna piemiņas koncertā Utrehtā. Kas ar šo koncertu būtu jāvēsta sabiedrībai? "Tas ir mūsu pienākums. Lai gan, protams, viņu atceramies, ir jābūt tādai dienai, kuru varam saukt par Filipa dienu. Un viņa nāves dienu 26. novembrī vienmēr pieminam, arī viņa dzimšanas dienu. Filips ir klāt katrā sarunā."