Daba viņu bija apveltījusi ar spēju strādāt 24 stundas diennaktī un neparastu aizrautību, kas gan nekad nekļuva haotiska.

Viņš nevis atpūtās, bet vienkārši nomainīja darba veidu. 16. maijā 75. gadskārtā atcerējāmies izcili daudzpusīgo talantu Ivaru Vīgneru – pianistu, komponistu, aranžētāju, diriģentu un skaņu režisoru, kura mūža pamatā bija nemitīga darbošanās…

To apliecina arī šīsdienas raidījuma viesi: atmiņās par kolēģi dalās mūsu skaņu režisoru ciltstēvs Jāzeps Kulbergs, mazas pagātnes glezniņas uzbur Ivara māsa Daina un sadarbību ar Latvijas Radio sieviešu vokālo ansambli atgādina dziedātāja Rita Trence. Bet no Latvijas Radio fonotēkas Daiga Mazvērsīte ārā cēlusi arī interviju ar pašu meistaru, kas tapusi vairākus gadus pirms viņa aiziešanas mūžībā.

Lai gan Ivaram Vīgneram tika pareģota spoža koncertpianista karjera (to viņam prognozējis pats “Zobenu dejas” autors Arams Hačaturjans), viss izvērtās citādi. Interesanti un aizraujoši.

Jau četru gadu vecumā Ivaru viņa tēvs – leģendārais diriģēšanas maestro Leonīds Vīgners – aizvedis pie Valērija Zosta uz privātstundām. Arī uz Operu un konservatoriju ņēmis līdzi. Taču ne jau tikai mūzika bijusi jaunekļa aicinājums: patikšanu virknē rindojusies gan fotografēšana un radiotehnika, gan motocikli un vēl daudz kas cits – arī valodas un sports.

“Viņam vienmēr vajadzēja vislabāko. Ja ko darīja, visu darīja pamatīgi. Zīmēja shēmas, lodēja, pētīja materiālu pretestību. Tikpat labi Ivars varēja kļūt profesionāls fotogrāfs vai valodnieks,” stāsta Ivara Vīgnera māsa Daina, kurai vecākais brālis jau no bērnu dienām bijis visīstākais paraugs, kam līdzināties: "Viņš bija mans ideāls! Vienmēr esmu sajūsminājusies par savu lielo brāli – mīļo, labestīgo, gudro, gādīgo, rūpīgo. Viņš nudien bija manas pielūgsmes objekts.”

“Ivaram bija fanātiska vēlēšanās darboties. Viņam visi piedāvāja darbu, un viņš nekad neatteica,” par savu kolēģi skaņu režijā saka vispieredzējušākais Latvijas skaņu režisors Jāzeps Kulbergs, kurš ar Ivaru Vīgneru plecu pie plecu strādāja Vissavienības skaņuplašu fabrikas "Melodija " Rīgas skaņu ierakstu studijā, bet vēlāk nolūkojās Vīgnera gaitās Latvijas Radio Estrādes un vieglās mūzikas orķestra otrā diriģenta  darbā, aranžējot un sacerot dziesmas.

“Vienmēr šķita, ka Ivars bija kaut ko nokavējis – viņam nemitīgi bija kaut kur jāskrien, jo allaž atradās vēl kaut kas svarīgāks. Vienmēr viņš bija jautrs un asprātīgs. Humora pilns. Nelabojams optimists – vienmēr smaidīgs, darbīgs. Nekad viņu neredzēju noskumušu,” atceras Jāzeps Kulbergs.

Par īstu triumfu kļuva 1964. gadā sacerētās dziesmas Latvijas Leļļu teātra izrādei “Šveiks”, kuru pats komponists atceras mīļuprāt. “Pats biju bērnībā “Šveiku” lasījis ne reizi vien – brašā kareivja teicieni man un maniem draugiem bija pielipuši kā dzīves veids.”

Sekoja leģendārās dziesmuspēles 80. gados, bet īpaša vieta viņa daiļradē pieder kinomūzikai. Visilgākā dzīvotspēja izrādījusies 1979. gadā divu (!) stundu laikā radītajiem meldiņiem īsfilmai “Tās dullās Paulīnes dēļ”. Starp citu, Ivaram Vīgneram pieder ceturtā garākā filmogrāfija latviešu komponistu vidū. Viņš pats domā, ka radījis skaņu celiņus vismaz 50 dažādām filmām, tostarp Aloiza Brenča detektīviem “Rallijs” un “Liekam būt”. “Mūzikā, jo īpaši kinomūzikā, nav pieļaujams diletantiskums,” savulaik izteicies pats Vīgners.

“Visu dzīvi esmu peldējis dažādu žanru mūzikā. Žanram jau nav nozīmes – manuprāt, ir tikai laba vai slikta mūzika.

Jebkurā žanrā var atrast skanošu tukšumu. Vēl trakāk tas izjūtams klasikā.

Komponēšanu diezin vai vispār var iemācīties. Arī es pats kompozīciju studējis neesmu – apguvu tikai pamatus. Mācījos pie Lūcijas Garūtas, ar konsultācijām palīdzēja arī Ādolfs Skulte, bet tālāk jau bija pati dzīve,” – tā savulaik intervijā Latvijas Radio paudis Ivars Vīgners.