Šoreiz dosimies uz teātri ar vistrokšņaināko, bet arī vispatiesāko un sirsnīgāko publiku – Latvijas Leļļu teātri.

Par nejaušo teātra dzimšanu un vēlāko zvaigžņu lietu mums stāsta teātra zinātnieks Aldis Linē, kurš cita starpā uzsver: "Neviens dramatiskā teātra aktieris nevar dabūt gatavu to, ko var leļļinieks!"

Teātra aizkulisēs palīdz ielūkoties ilggadējā teātra darbiniece Dzidra Ādama, kura atceras laikus, kad Latvijas Leļļu teātris bija labākais visā Padomju savienībā.

Tāpat dodamies uz direktora kabinetu pie Viļņa Beķera, kurš citstarp vēsta to, ka trostu lelles raksturīgas tikai mūsu teātrim.

Uz sarunu aicinām arī divus aktierus. Pēteris Šogolovs ir pārliecināts, ka brīnuma gaidīšana raksturīga ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem: “Tie lielie tikai iedomājas, ka leļļu teātris – tas ir tikai kaut kas mazajiem domāts. Paskatieties, kas notiek dažās izrādēs – lielie par bērniem aizmirst, jo paši no sirds aizrāvušies ar skatīšanos!" Savukārt Santa Didžus saka tā: "Lai gan noturēt maza bērna uzmanību tā, lai zālē valdītu klusums, ir ļoti grūti, tas ir izdevies!"

Vēl raidījumā par to, ko vēsta mēms klusums zālē, kāpēc leļļu teātra aktierim mazāk jāklausa Staņislavskis, bet vairāk – leļļu Dievs, un kāpēc īsta leļļinieka rokā atdzīvojas pat slotaskāts...