Latviešu folkloras krātuve (LFK) savu 90. gadskārtu sagaida jaunās telpās — Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Dodamies turp, lai tiktos ar šī brīža krātuves glabātājiem un kopējiem. Aplūkojam leģendāro Dainu skapi, kā arī atgādinām par Folkloras krātuves galvenajiem darbības virzieniem, kas ir arhivēšana, publicēšana un pētniecība.

LFK dibināta 1924. gada 2. decembrī pēc toreizējā izglītības ministra Kārļa Strauberga pavēles un folkloristes un skolotājas Annas Bērzkalnes ierosmes. Laika gaitā tā mainījusi gan nosaukumu, gan institucionālo piederību, un šobrīd LU Literatūras, fokkloras un māksla sinstitūita sastāvdaļa. Arī mājvietas bijušas daudzas. Savu 90. jubileju Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkā tā svinēja ar trim jaunākajiem sava darba rezultātiem: kolektīvo monogrāfiju, fotoalbumu un digitālā arhīva "Garamantas.lv" atklāšanu.

Ar šī brīža krātuves vadītāju Ritu Treiju tiekamies lasītavā, kur apskatāma LFK jubilejas izstāde. Viņa pastāsta, kas aplūkojams šajā izstādē, kas vēsta par ievērojamākajiem LFK vadītājiem, kā arī folkloras pierakstīšanas procesu 20. un 30. gados.

"Nevarējām izveidot bezgalīgu galeriju, bet pašiem tagad ir omulīgi redzēt savus priekštečus skaistos melnbaltos portretējumos," teic Rita Treija un atklāj arī, ka LFK pētnieku darbs notiek projektos, tāpēc lielais vadības uzdevums ir projektu vadītāju ziņā. Viņa arī pastāsta, kādi projekti šobrīd aktuāli.

"Viens no mūsu kopus darbiem — ik gadu ap Krišjāņa Barona dzimšanas dienu rīkotā konference, kas parasti notiek oktobra beigās un uz kuru sanāk fokloras interesenti. Pērn gājām plašumā un sarīkojām vērienīgu starptautisku konferenci, uz kuru sabrauca nozares prominences no visas pasaules," intervijā atklāj Rita Treija.

Cits LFK pieturpunkts ir rūpīgi gatavoti izdevumi, kuru ievirzi īsumā raksturo Rita.

Viena no izcilākajām arhīva vērtībām krātuvē, kas kā pati pirmā tika pārvesta uz jaunajām telpām, ir Dainu skapis - Krišjāņa Barona izveidotā tautasdziesmu kartotēka ar latvju dainām. 2001. gadā Dainu skapis kā pasaules mēroga kultūras vērtība tika iekļauts UNESCO Pasaules atmiņas reģistrā. Par Dainu skapja rašanos un sarežģītajām ceļa gaitām raidījumā stāsta Māra Vīksna. Viņa pati ar LFK bijusi saistīta tieši pusi no krātuves mūža.

"1878. gadā Fricis Brīvzemnieks Baronam iedeva savas savāktās 30 000 tautasdziesmas, bet Baronam pie rokas bija tikai tukšas papirosu kastītes, kādas varam aplūkot uz Dainu skapja. Tās tad arī noteica lapiņu izmēru, uz kādām Barons sāka pārrakstīt gan Friča Brīvzemnieka iesniegtās tautasdziesmas, gan paša vākumu. Jau pēc diviem gadiem viņš saprata, ka ar papirosu čaulīšu kastītēm ir grūti strādāt, tāpēc pats uzrasēja un 1880. gadā vācu tautības galdniekam Maskavā pasūtīja izgatavot koka skapi. Vēlāk tas kopā ar Baronu atceļoja uz Rīgu, un visupirms atradās Daugavas labajā krastā, bet no 1900. līdz 1909. gadam — tepat netālu, Dārtas ielā, kur Baronam bija mazs dzīvoklītis."

Māra Vīksna atklāj: "Dziesmu kārtošana jau nebija nemaz tik vienkārša: tā prasīja gan virsmu, kur izklāt mazās lapiņas, gan labu redzi, kā tās salikt kopā. Tāpēc vēlāk Barons varēs teikt, ka savas acis atdevis tautasdziesmām... Šo skapi nāca skatīties bērni, jo Krišjānis Barons jau savas dzīves laikā, pateicoties savam darbam, bija kļuvis nacionāls simbols - cilvēki viņi apjūsmoja un bija priecīgi, ja satikuši."

Vēlāk ar kuģi no Pārdaugavas kreisā krasta skapis pārvests uz Ziemeļblāzmu, Burtnieku māju, kur Baronam bijusi labāka dzīvošana. Tieši tolaik Dainu skapis ieguvis mīļu un jauku rotājumu — strīpainās lentītes.

"Vecmīlgrāvī skapis sabija 10 gadus, pārdzīvodams visus kara gadus, un tikai 1919. gadā atvests uz Rīgu. Pēc Barona nāves tas ar visiem papīriem, kas tam bija klāt, tika nonests uz banku, kas atradās tās pašas mājas pagrabā, kur tagad Barona dzīvoklis. 1940. gada vasarā, mainoties varām, Krišjāņa Barona dēlam Kārlim atļāva Dainu skapi atdot kādai zinātniskai iestādei, un tolaik vienīgā tāda bija Latviešu Folkloras krātuve. Tā nu no 1940. gada Dainu skapis ir Folkloras krātuves pārraudzībā un uzmanības centrā. Esam ar to strādājuši ļoti daudz." Māra Vīksna atklāj arī tupmāko Dainu skapja likteni, digitalizēšanas procesu un mikrofilmu tapšanu, kā arī stāsta par skapja kopiju, kas izceļojusi visu Eiropu.

Ja pirmās brīvvalsts laikā folklora tika vākta individuāli, tad padomju laikos plašu ievērību guva kolektīvās ekspedīcijas, kurām sekoja plaši atskaites koncerti. Kopš 80. gadu otrās puses līdz pat mūsdienām krātuves pētnieku uzmanību saistīja ne tik daudz savāktās fokkloras apjoms, cik tieši pats teicējs un viņa dzīves pieredze, un arvien vairāk folkloras vākšana tika pakārtota noteiktiem pētījumiem.

Jau kopš pašiem pirmsākumiem fokloras vākšana notikusi ne tikai rokrakstā, bet arī izmanojot tehniku - pirmkārt jau fotoaparātu (te viens no čaklākajiem bijis Emilis Melngailis), kā arī fonogrāfu (te viens no pirmajiem iesakņotajiem materiāliem tapis 1926. gadā). Bet par to, kādas bijušas darba metodes, strādājot ar skaņu ierīcēm (fonogrāfu 20. un 30. gados un pirmajiem lenšu magnetofoniem 50. gadu sākumā), stāsta Aldis Pūtelis, LFK eksperts audio un vizuālajos jautājumos.

Tehnikas sākotnējais mērķis — bija vajadzīgi paraudziņi melodiju pierakstīšanai, tāpēc pirmie ieskaņojumi no katras dziesmas bija padsmit sekundes.

"Pirmais, kurš šifrēšanu veica kā uzdotu darbu, bija Artūrs Salaks. Jo Melngailis rakstījis notis ar roku uz papīra, tāpat Jurjāns. Bet Artūra Salaks nereti atzinis, ka "dažos ierakstos autors dzied tik nemuzikāli, ka atšifrēt nav iespējams"... Šo darbu vēlāk veica inteliģentais bezdarbnieks (un komponists) Pēteris Barisons. Vai nu apzināti, vai nejauši viņam tika nodoti "neatšifrējamie" materiāli, bet viņam ar to nebija nekādu grūtību... Izrādījās, ka tās bija ziņģes!" Aldis arī aizrautīgi stāsta par turpmāko ierakstu attīstību, folkloras materiālu fiksēšanas procesu un raksturīgākajiem izdevumiem.

Digitālās platformas garamantas.lv projekta vadītāja Sanita Reinsone intervijā "Klasikai" atklāj, kad rodami šī procesa aizsākumi. "Digitalizācijas process pēc Alda Pūteļa iniciatīvas sākās pirms vairāk nekā desmit gadiem, un šobrīd digitalizēti visi audioieraksti, gandrīz visi videoieraksti, kā arī fotogrāfijas, attēli un zīmējumi.

Šobrīd aktuālas ir unikālās manuskripu kolekcijas, kas glabājas vienā eksemplārā. Tās arī ir garamantu.lv idejas pamatā - ka vēlamies nākt klajā ar visdārgāko, kas ir mūsu rīcībā: lai cilvēki var nākt, lasīt, iesaistīties, papildināt.

Šajā projektā kopumā šobrīd ir ap 200 reģistrētu dalībnieku, bet lielākoties šie cilvēki ir vienkārši interesenti: mēs gribam vēl vairāk - lai cilvēki atrod sev interesējošo materiālu un to pārraksta datorā. No tā iegūtu kultūra, folklora, literatūra. Ātri tas neiet, jo darba ir daudz, un katra vienība prasa smalku aprakstu. Lēšu, ka šim procesam būs vajadzīgi 10 gadi. Šobrīd pilnībā izlasāmi un atšifrēti ir vien 20 manuskripti, bet kopumā krātuvē glabājas vairāk nekā 2000 manuskirptu..."

Raidījumā tiekamies arī ar studentēm, kas rosās LFK līdzstrādnieku vidū — Elvīru Žvarti un Elīnu Gailīti.

Latviešu folkloras krātuves pētnieki vairākās paaudzēs strādā pie t.s. Akadēmiskā latviešu tauatsdziesmu izdevuma vairākos sējumos. Cik tālu virzījies šis darbs, stāsta projekta vadītāja, Akadēmiskā latviešu tautas dziesmu krājuma darba grupas vadītāja Baiba Krogzeme-Mosgorda un valodniece Beatrise Reidzāne.

"Izdevuma mērķis — atspoguļot visu to bagāto tautasdziesmu kolekciju, kas jau ir ap miljonu vienību liela, turklāt atspoguļot to tā, lai tā būtu pieejama gan pētniekiem, gan izglītības darbiniekiem, gan pārējiem. Iecere par šādu lielizdevumu sākusies jau ar paša Krišjāņa Barona izdotajām "Latvju dainām", un visi vēlākie izdevumi balstīti uz tām. Šogad 'Latvju dainām" aprit jau simtgade!

Kad tika nodibināta Latviešu folkloras krātuve, viens no tās mērķiem bija apgūt t.s. mēmos pagastus, no kuriem "Latvju dainās" nav nevienas dziesmas.

Tāpēc 50. gados folkloristi nonāca pie secinājuma, ka nepieciešams pilnīgs jeb akadēmisks tautasdziesmu izdevums. Akadēmisko izdevumu veidojušas jau trīs zinātnieku paaudzes; pie tā kopumā strādājuši jau 30 autori," stāsta Baiba. Pirmais Akadēmiskā izdevuma sējums klajā nāca 1979. gadā, bet šobrīd pēdējais jeb desmitais - 2013. gadā. "Mūsdienās jau uzskata, ka folklora - tas ir vecmodīgi, tāpat arī lielie sējumi nav aktuāli. Taču šis izdevums ir sava laika kultūras vērtība, kas tomēr būtu jāpabeidz: tādi ir Lietuvā, Igaunijā, Somijā. Pašlaik 10 sējumos apkopotas ap 500 000 dziesmu." Tāpat Baiba Krogzeme-Mosgorda pauž gandarījumu, ka turpmākie sējumi tiks papildināti arī ar CD un skaidrojošo vārdnīcu.

Šobrīd tiek strādāts pie kāzu dziesmu izdevuma. "Tēlaini runājot, tas būs krietns ieguldījums arī tautas atjaunotnei un reveranss satraucošajai demogrāfijas tēmai," papildina Beatrise Reidzāne.

Bet ar pasaku, teiku un spoku stāstu ekspertu Gunti Pakalnu runājam par to, vai  folkloras nozīmē mūsdienu tehnoloģiju laikmetā ir vai nav mazinājusies.

"Pasaka ir viens no internacionālākajiem folkloras žanriem, jo pasakas sensenos laikos bija televīzijas vietā. Tajās ietvertas mūžīgas tēmas, kas bijušas aktuālas visos laikos. Atšķirībā no citiem žanriem, tieši pasaka ir tā, ko var klausīties daudzas reizes."

Guntis arī min divas būtiskas tendences — mutvārdu un rakstītās pasakas: "Paralēli zinātniskajai darbībai mēģinu rosināt, lai pasakas tiktu ne tikai lasītas, bet arī stāstītas. Jo lasot mums acis aizņemtas ar tekstu, un tikai folklorists zinās, cik ļoti katras pasakas teksts ticis pārveidots, kamēr no mutes mutē tas nonācis līdz rakstītajam tekstam. Stāstos un mutvārdos svarīga ir arī vizuālā informācija, saskarsme un vizuālais kontakts. Mutvārdos stāstītajam stāstam ir varens spēks un sajūta, ka tevī klausās — lieliska."

Visbeidzot, saruna ar kādreizējo LFK vadītāju, šobrīd — LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadītāju Daci Bulu, kuru kolēģi dēvē par krātuves smadzeņu centru. Uz krātuves 90. dzimšanas dienu viņa dabūjusi gatavu fundamentālo izdevumu "Latviešu folkloristika starpkaru periodā."

"Prieks, ka folkloras krātuvē šobrīd izveidojusies spēcīga jauno pētnieku paaudze. Kad pati sāku šeit strādāt, bija tāda vientulības sajūta... Šobrīd krātuve dzīvo savu greznu, krāšņu un domām bagātu dzīvi.

Sapratu, ka nepieciešams lielāks darbs, ar kura palīdzību tiktu definēta pati folkloristika; tas būtu atspēriena punkts nozares attīstībai. Kopumā tas bija darbs četru gadu garumā, turklāt īsts komandas darbs.

Zinātnieka dzīvē ir nepieciešami dažādi posmi: svarīgi, ka var nodarboties ar sev tīkamu tēmu, strādājot vienatnē, taču tikpat būtiski ir sajust arī biedra plecu, uz kādu laiku pievēršoties lielākam projektam un iesaistoties komandas darbā."