8. augustā mūs pārsteidza sēru vēsts - mūžībā devies brīnišķīgais komponists un pianists Pēteris Plakidis.
15. augustā Meistaru guldījām zemes klēpī...

Vēl 4. martā viņu sveicām 70. gadskārtā - "Klasikā" skaisti izskanēja gan viņa mūzikas nedēļa un īpašs kamermūzikas koncerts Latvijas Radio I studijā, gan pārraide ciklā "Mūsu leģendas". Kavējoties atmiņās par Pēteri, aicinām to noklausīties vēlreiz...

---

 

"Ja izdodas labs koncerts vai paveicas uzrakstīt jēdzīgu skaņdarbu, es to labprāt nosvinu, bet jubilejas ar nulli vai piecīti galā mani drīzāk nomāc, ja tās nav saistāmas ar kādu būtiskāku pagriezienu mūzikā," intervijā Edgaram Raginskim atzīst komponists Pēteris Plakidis, kuram 4. martā aprit 70. gadskārta.

Šķiet, pavisam nesen viņu sveicām 65. dzimšanas dienā, un jubilārs pasmaida: "Jūtos tāpat kā pirms pieciem gadiem - saprotu tikpat maz, varbūt pat vēl mazāk... Jo straujāk rit laiks un lielāka pieredze krājas, jo vairāk pārdomu nāk par to, kas būtu jādara mūzikas jomā un arī par to, ko nevajadzētu darīt. Arvien varāk gribas teikt lielā grieķu filozofa vārdiem - ka es zinu tikai to, ka neko nezinu."

Nesen Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā Pētera Plakida 1986. gadā rakstīto opusu "Dziedājums" diriģēja Guntis Kuzma. Vaicāts, kādas bijušas sajūtas, to klausoties, Pēteris neslēpj: "Vienmēr patīkami, ja kādu no senrakstītiem darbiem kāds augšā ceļ un atskaņo - tagad Guntim labprāt piešķirtu Lielo mūzikas balvu, tikai nezinu, kādā nominācijā - vai par labāko sniegumu, vai tomēr interpretāciju, jo man nav īstas skaidrības, ar ko šie jēdzieni varētu atšķirties..."

Bet kā ar jaundarbu tapšanu? "Tie nāk arvien lēnāk un arvien grūtāk...

Nekautrēšos atzīties, ka man ir šausmīgi bail no neveiksmes. Apšaubu katru noti, ko cenšos uzrakstīt, un visu, kas ieskicēts, nekavējoties gribu izsviest vai nīcināt ārā.

Man ļoti grūti ir atrast materiālu, kam pats noticētu un kuru aktīvi gribētos turpināt. Arvien vairāk kļūstu par tādu nekomponistu, kurš var kaut ko uzrakstīt, un arvien mazāk par tādu, kas nevar nerakstīt. Lielākoties ir neticība sev. Tu raksti, perini visādas domas, un, kad atrodas kāda atbalstoša balss, kas to visu atzīst, tam ir viegli noticēt, un tā neticība sev aizmirstas - apkārtējo atbalsts ir tas, kas palīdz turpināt iesākto."

Pārdomās par jubilāru un viņa veikumu dalās arī komponisti Selga Mence, Juris Karlsons, Arturs Maskats, Juris Kulakovs, diriģenti Māris Sirmais, Guntis Kuzma un Maruta Rozīte, dziedātāja Ieva Parša, muzikologs Arnolds Laimonis Klotiņš.