20. oktobrī pēkšņi mūžības ceļā devās Silvija Zaķe - Rīgas Doma koncertu producente un pašdarbības kolektīvu koncertmeistare, kura ar savu māksliniecisko intuīciju un pašaizliedzīgo darbu iezīmējusi veselu ēru Latvijas kultūras un mākslas dzīvē, jauno mūziķu izaugsmē un sniegusi neizmērojamu ieguldījumu, lai parādītu Latviju kā radošu, kvalitatīvu un starptautiski atzīstamu mūzikas citadeli.

Vairāku gadu desmitu garumā Silvija sevi apliecināja kā radošu mūziķi, veicot pianistes un koncertmeistares darbu. Viņai piemita patiesi apbrīnojamas darbaspējas. Neraugoties uz savu noslogotību pamatdarbā, viņa strādāja ar dziedātājiem, gatavojoties koncertiem un skatēm, kurās vairākkārt žūrija viņu atzīmēja kā labāko koncertmeistari.

Raidījumā "Mūsu leģendas" - par mūsu Silviju.

Lūk, arī Silvijas kolēģu draugu un dombiedru teiktais...

Oktobris laikam ir bijis Silvijas mīļākais mēnesis – oktobrī viņa šajā pasaulē ienākusi, oktobrī arī devusies Mūžībā. Arī vēl pēdējā diena pirms aiziešanas pavadīta tik mīļajā Rīgas Domā, savā ierastajā darba vietā, kur, neskaitot laiku, tik daudz strādāts, domāts par ērģeļmūzikas koncertiem, par ērģelniekiem. Liels paldies viņai par darba mīlestību, pašaizliedzību, sirsnību! Mūžīgu mieru, Dievs, dod!                                                                                  
Ērģelniece Vita Kalnciema

Silvija Zaķe bija lielisks cilvēks, teicama mūzikas pazinēja, savdabīga sarunbiedre. Viņas pārziņā neticami ilgus gadus bija Rīgas Doma ērģeļbalsis. Ar viņu aizgājusi leģendārās Latvijas filharmonijas dzīvās vēstures milzu daļa.
Silvija nevēlējās, lai viņai pievērš uzmanību, – pa Vecrīgas ielām viņa gāja it kā nemanāma, un ap viņu vienmēr bija liels un patiess dzīvesprieks, milzīgs darba spars un neticama enerģija. Silvija nenovecoja. Un tad savā mēnesī – oktobrī – ņēma un aizgāja.
Savulaik daudzus vakarus vadījām sarunās gan Kaļķu ielas 11a birojā, gan Rīgas Domā, kad publika prom un baznīcā mazliet rēgaina tumsa. Kas klausījies Silvijas atmiņstāstus, tam pietrūks viņas trāpīgo vērtējumu, kas gan nekad nekļuva publiski, tie tika doti tuvākiem cilvēkiem. Ieslēgta mikrofona priekšā Silvija kļuva ietiepīga, jā, arī tāda viņa varēja būt.
Pēdējoreiz apmainījāmies vēstulēm vasaras saulgriežos. Novēlējām viens otram veiksmīgu līgošanu.
Lai Silvijas aiziešana nekļūst par smagumu palicējiem un lai viņai gaišs ceļš debesīs!

Orests Silabriedis

Silvija Zaķe bija vīru kora “Absolventi” ilggadēja koncertmeistare no 1963. gada. Lai gan absolvējusi Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Mūzikas teorijas nodaļu, lieliski pārvaldīja klavierspēli, kas bija par pamatu sadarbībai teju 50 gadu garumā.
Pēc dabas mierīga, darba procesā precīza un atbildīga, cilvēks, uz kuru varēja droši paļauties. Silvija prata profesionāli izvērtēt kora māksliniecisko sniegumu, toleranti aizrādīt, iesakot palabot skaņdarba izpildījumā neveiksmīgi nodziedātās taktis vai posmus, dažkārt pat mainīt visa skaņdarba tempu. Viņa bija klāt kora koncertos, izbraucienos, vienmēr atvērta, apveltīta ar humoru un sirsnību. Silvija labi iejutās arī kolektīva saviesīgajos pasākumos un kora nometnēs, tādēļ vīriem atmiņā paliks kā bezgala savējā.

Vīru koris "Absolventi"

Ar Silviju Zaķi bijām kopā Latvijas Koncertdirekcijas darbības laikā, cieši strādājot blakus, pat vienā kabinetā. Precīza, akurāta, kārtīga, prasīga – tā varētu raksturot Silviju. Tajā pašā laikā – ļoti sirsnīga, jauka, brīnišķīga kolēģe. Ļoti daudzus gadus sadarbojāmies, rīkojot koncertus bērniem Rīgas Domā. Kad braucām kopā ar kolēģiem pie Silvijas uz viņas vasarnīcu, tur aizvadījām ne vienu vien jauku stundu, Silvija bija jauka namamāte. Man ir vislabākās un brīnišķīgākās atmiņas par kopīgi pavadīto laiku ar Silviju!
Karina Bērziņa

Silviju Zaķi pirmoreiz ievēroju – tas varēja būt ap 1962. gadu – uz Konservatorijas Lielās zāles skatuves, sakot ievadvārdus Friderika Šopēna klaviermūzikas vakaram. Viņa interesanti apspēlēja balto un melno krāsu gan tiešā, gan simboliskā un vispārcilvēciskā nozīmē. Jau vēlāk, kad es sāku strādāt Komponistu savienībā (1970, tolaik tā saucās Latvijas Padomju Komponistu savienība), mūsu sadarbība kļuva sevišķi cieša un daudzveidīga: tieši Silvija bija tā, kura jau labi orientējās koncertu organizēšanas virtuvē un paskaidroja man, kāpēc nav labi vienā koncertā likt daudzas viendabīgas dziedātājsolistu balsis un kuri kori labi saderēs kopā, kuri varbūt ne visai. Jāņem vērā vēl autoru ieceres un attiecības un desmitiem citu faktoru. Tā mēs gadiem būvējām regulāros KS plēnumu un kongresu koncertplānus, kas bija liela, sarežģīta mozaīka. Silvija turklāt prata to veidot gludi, pat ar zināmu eleganci aizvadot pāri zemūdens akmeņiem. Vēl jau bija jāņem vērā ideoloģiskā puse, priekšniecības prasības un tehniskās iespējas. Silvija bija tipisks darbarūķis – viņa vienmēr visu gribēja sakārtot līdz iespējamai pilnībai, turklāt ejot līdzi laikmeta garam. Dabiski, ka daudz te palīdzēja gan muzikoloģes izglītība, gan praktiskā muzicēšana kopā ar atšķirīgiem, bet spilgtiem māksliniekiem (visvairāk jau kora jomā). Tad arī sākās mūsu sadarbība man kā anotāciju autoram, viņai – kā smalkjūtīgai redaktorei, prasmīgai korektorei. Šis darbs nerimtīgi turpinājās līdz pat tagadnei. Cauri institūciju maiņām līdz pat Doma koncertzālei, kur viņai atkal bija savs skatījums, idejas, redzējums, bet reizumis grozījām galvas, ko nu atkal nedzirdētu atraduši mākslinieki vai kas nu atkal kļuvis pasaules ērģeļmūzikas zvaigzne… Muzikalitāte, takta izjūta, prasme komunicēt ar visdažādākajiem raksturiem un temperamentiem, saglabājot pašcieņu un priekšplānā izvirzot lietas būtību, pašu mūziku – tie bija viņas stiprie trumpji un paliks novēlējums un skola viņas darba turpinātājiem.
Jānis Torgāns, muzikologs, JVLMA prof. emeritus, Dr.habil.art.