Nikolaja Goršeņina balss – neaizmirstama tiem, kas viņu dzirdēja Latvijas Nacionālajā operā. Gadsimta ceturksni tas bija arī viņa Baltais nams līdz pat negaidītai aiziešanai viņsaulē 2000. gada 13. oktobrī, radošā zenītā, kad par paveikto jau saņemtas Aldara un Lielās mūzikas balvas, kad sajūsmu paauduši Latvijas un ārvalstu kritiķi, kad jau teju īstenojās ideja par pirmo ieskaņoto soloalbumu. Tomēr arī laikā, kas bija atvēlēts, mākslinieks paveica ļoti daudz publikas un kolēģu mīlēts un cienīts, ar spēkavīra stāju, plašu, skanīgu balsi, izcilām aktieriskām dotībām viņš ir bijis neaizmirstams Zakarija, Filips, Gremins, Ramfiss, Varlāms Timurs un Šonārs, arī smalks un jūtīgs kamermūziķis.

2017. gada rudenī viņam apritētu 70. Biogrāfijā rakstīts, ka 20.decembrī, bet patiesais datums esot 18.oktobris, arī uzvārds Goršeņins nav dzimtas uzvārds, bet vectēva iemainīts, izvairoties un staļinlaika represijām, arī pēc tautības viņš esot polis, lai gan šo valodu neesot pratis.

Par dziedātprasmi pateicīgs Aleksandram Viļumanim senioram un Ludmilai Braunai, kā arī dzīvesbiedrei pianistei Annai Roždestvenskai, kuras atmiņas būs arī šajā raidījumā. Vēl arī kolēģi par viņu stāstīs un ieraksti būs, gan maza daļa no 33 viņa lomām, kas uz operas skatuves nodziedātas.