27. maijā mūžībā aizgājusi ilggadējā Dailes teātra aktrise Venta Vecumniece. Māksliniece, kura kopš 2012. gada ir iekļauta Latvijas teātra Zelta fondā, šogad 3. decembrī būtu svinējusi 90 gadu jubileju.

Izsakot visdziļāko līdzjūtību Ventas Vecumnieces ģimenei, tuviniekiem, draugiem un dvēseles radiniekiem, aicinām vēl mirkli pabūt brīnišķīgās aktrises sabiedrībā, noklausoties "Klasikas" pārraidi "Mūsu leģendas", kas ēterā izskanēja 2015. gada 28. martā.

----

"Smiekli uzlabo veselību, tāpēc arī turos! Pat  medicīna atzīst, ka smaids ārstē un noder labāk par C vitamīnu," saka aktrise, režisore un vēl arvien spriganā dāma Venta Vecumniece, kura decembrī nosvinējusi jau 87. dzimšanas dienu.

"Neko īpašu nedaru, lai dzīvotu ilgāk. Vienkārši priecājos par cilvēkiem, kuriem iet labi un kuri paši ir labi. Mans mīļākais raidījums šobrīd ir "Radīti mūzikai", kur jaunie mūziķi parāda savu varēšanu. Latviešu tauta ir talantu tauta, kurai raksturīgs gan darba tikums, gan ētiski augsts līmenis. Vajag tikai to kultivēt un uzturēt."

Ventas kundze ir enerģijas un dzīvesprieka pilna: par veselību nesūdzas, dzīvo vienkārši (jo tad jūtoties vislabāk) un joprojām strādā savā mīļajā Dailes teātrī, būdama tā "senākā", turklāt aktīvi spēlējošā aktrise. Brīvajā laikā viņa apmeklē koncertus un dažādas teātra ļaužu sanākšanas un prāto, ko vēl varētu uzrakstīt. Sarunā ar "Klasiku" viņa atklāj, kā savulaik izvēlējusies skatuves mākslinieces ceļu, dalās atmiņās par Eduarda Smiļģa laiku Dailes teātrī un, protams, neiztrūkstoši ir arī humoristiski atgadījumi iz aktrises dzīves.

Radiofons - otrā darbavieta

"Radiofons man bija kā otrā darbavieta jau no 1948. gada: sēdēju tur caurām dienām, ieskaņojot raidījumus bērniem vairāku gadu garumā, līdz aizbraucu studēt uz Maskavu. Tāpat piedalījos daudzās raidlugās: diemžēl tās laika gaitā nodzēstas lentu trūkuma dēļ," stāsta māksliniece, kura savulaik Latvijas Radio arī pati iestudējusi raidlugas, to vidū - Annas Brigaderes "Annele" un "Dievs. Daba. Darbs". "Te tikos ar daudzām zvaigznēm - Emmu Ezeriņu, Antu Klinti un citiem. Jā, radiomājā man sena vēsture, liels darbs te ieguldīts," teic Venta Vecumniece.

Vaicāta, kā īsti radiofonā nokļuvusi, aktrise atklāj, ka viss sācies ar Andra lomas atveidojumu Annas Brodeles lugā Dailes teātrī. "Mans Andris sacēla lielu atzinību visās malās, izpelnījos slavinošas recenzijas. Sāka mani aicināt uz filmu dublāžām, radiofonu - ja tikai vajadzēju puiku, tā tikai Venta... Vera Singajevska vēl dusmojās, ka viņai dodot tikai meitenes. Viņa pat savā grāmatā ierakstījusi, ka pie puiku lomām tikusi vien tad, kad Vecumniece bijusi projām studijās Maskavā," ar smaidu atceras Venta Vecumniece.

"Eš arī ešmu šieviete!"

"No bērnu dienām man ļoti patika deklamēt, uzstāties: kāpu gultā un netraucēja pat tas, ka drusku šļupstēju. Pirmā dziesmiņa, ko iemācījos, bija "Pēterīts' ar Miķelīti". Nekā nevarēju saprast, kāpēc mani, pavisam mazu, liek uz galda un liek dziedāt "Miķelīti". Tad tikai sapratu, ka tas bija traki komiski..."

Šai sakarībā atkal sirsnīgs stāsts. Ventas tēvs savulaik dienējis Daugavpils 10. pulka orķestrī, kuram bijusi liela loma tradicionālo februāra karnevālu rīkošanā. Mūziķu kundzes pie Ventas mammas allaž nākušas šūt karnevāla tērpus. "Es, pavisam maza būdama, tā gribēju būt viņu vidū, ka palīdu zem galda un klausījos, ko viņas tur runā.

Reiz mani pieķēra un palūdza, sak', Ventiņ, ej ārā, te ir sieviešu sarunas. Biju ļoti apvainota un teicu: "Ko jūš runājat, eš ar' ešmu šieviete..." Un izgāju no istabas, smieklu pavadīta.

Un tā visu dzīvi: traģiskās lietas kaut kā nepaturu prātā, bet to komisko, kas notiek nelaikā un nevietā, varu atcerēties un stāstīt stundām..."

Te seko vēl viens pikants stāsts iz aktrises nesenā brauciena uz Purvciemu. Bet tas nu jāklausās pašiem ar savu ausi...

No komercskolas sola uz Daili

Lai gan Ventas Vecumnieces sirds allaž piederējusi mākslai, sākotnēji viņa tomēr absolvējusi komercskolu un tirdzniecības tehnikumu. "Ar šo lietu saistīta ģimenes lielākā traģēdija. Man bija māsiņa Elvīra, kura ļoti gribēja studēt literatūru. Diemžēl kara pirmajās dienās viņa gāja bojā uzlidojumā. Mammai bija neizsakāmi sirdsapziņas pārmetumi..." Un, lai gan literatūra pie sirds bijusi arī Ventai, viņa klausījusi mammas padomam un gājusi komercskolā - galu galā, ar šīm zinībām maizi nopelnīt bijis gana vieglāk. Rīgā mācības turpinājusi Tirdzniecības tehnikumā. "Mācījos un pabeidzu teicami. Bet tā nebija mana sirdslieta - man patika deklamēt, uzstāties.

Un man ir lielas aizdomas, ka to piecnieku matemātikā dabūju vairāk par to, ka labi padevās pasākumu organizēšana. Vēl tagad neko nesaprotu no komerczinībām...

Bet - katram savs liktenis. No otras puses, šo tehnikumu savulaik beidzis arī Juris Rubenis - mūsu brīnišķīgais mācītājs!"

Bet Dailes teātra studijā Venta tikusi nejauši. Vēl mācoties komercskolā, aizgājusi līdzi savai draudzenei, vēlākajai Valmieras teātra aktrisei Zigrīdai Lorencei. Lai drošāk. "Skatos - tur visas meitenes tādas sapucējušās, augstām frizūrām, bet es tāda maziņa... Noskaitīju Aspazijas "Nebēdne meitene!" Otrā dienā gājām skatīties, vai esam uzņemtas. Zigrīda nebija, bet es... biju. Lai gan Zigrīda vienalga palika kā brīvklausītāja. Vēlāk bija ļoti jauka aktrise Valmierā."

Diriģēšana un brauciens kukuruzņikā

"Man vienmēr ļoti patikusi simfoniskā mūzika. Vienmēr! Kad divus gadus biju galvenā režisore Daugavpils muzikāli dramatiskajā teātrī, reiz diriģēju pat orķestri: piegāju pie pults un nodiriģēju tā, kā gribēju to visu dzirdēt! Visi, kas pazina manu tēvu, saprata..."

Daugavpilī Venta Vecumniece nokļuvusi pēc toreizējā kultūras ministra Voldemāra Kalpiņa lūguma. "Esmu pārdzīvojusi 14 kultūras ministrus, bet Kalpiņš bija vislabākais. Viņš bija Daugavpilī nodibinājis teātri ar četrām trupām: opera, operete, latviešu un krievu drāma. Tolaik Daugavpils bija tik ļoti izdegusi... Mājas izpostītas, sabraukuši krievi, baltkrievi, tikai seši procenti latviešu palikuši! Kalpiņš viendien izsauc mani un Līviju Akurateri un lūdz, lai izpalīdzot: ja viņš turienes teātrī nenodrošināšot pilnasinīgu darbību, kultūras ministra postenis būšot jāatstāj. Es savā patriotiskajā jūtu uzplūdā piekritu aizbraukt uz sezonu vai divām, kaut veiksmīgi strādāju Dailes teātrī un kopā ar Aleksandru Leimani vadījām režioru kursu Konservatorijā, kur tobrīd mācījās arī mans mīļākais skolnieks Jānis Streičs, Ģirts Jakovļevs un citi brīnišķīgi bērni.

Trīsreiz nedēļā no Daugavpils ar kukuruzņiku braucu uz Rīgu pasniegt aktiermeistarību. Vienreiz ietikām negaisa mākonī un mazo lidaparātu sāka pamatīgi mētāt. Domāju - gals klāt, un tie mani studisti pat neuzzinās, ka tas ir tikai viņu dēļ...

Mīļie teātra bērni

Ventas Vecumnieces mīļākā skolniece ir aktrise Olga Dreģe, kuru Venta audzinājusi no pirmajiem soļiem teātra mākslā. "Redzu, ka viņa turpina manu ceļu ne tikai aktrises profesijā, bet arī pasaules uzskatos, rīcībā, mūs abas saista garīga radniecība," prāto daudzu aktieru iemīļotā pedagoģe. Tāpat Ventas audzēkņu vidū ir arī Leons Krivāns, Ilze Vazdika, Lidija Pupure.

Te ieklausāmies Olgas Dreģes teiktajā: "Venta ir ne tikai mana skolotāja, bet arī līdzgaitniece, kolēģe, gandrīz otra mamma! Visu dzīvi abas esam kaimiņos Purvciemā dzīvojušas, mūsu bērni mācījušies Dārziņskolā, un vēl šodien viena otrai līdzi dzīvojam.

Venta ir apbrīnojama savā vēlībā pret dzīvi: dievbijīga, vienmēr priecīga.

Kopā esam Ameriku izceļojušas, kopā izrādēs spēlējam vēl joprojām, esam piedzīvojušas tik daudz. Kopš sevi apzinos kā Dailes teātra aktrise, viņa uzlikusi savu zīmogu jau kopš pirmsākumiem. Vienmēr viņa izsaka gan savu vērtējumu, gan prieku. Skatos uz viņas dēlu Andri Vecumnieku - cik viņš godprātīgi strādā! Venta var būt ļoti laimīga par savu radošo mūžu. Bijām skaists kurss viņai - Astrīda Kairiša, Helga Dancberga. Kāda tā ir veiksme - visa mūža garumā mācīties..."

Smiļģa laiks

Ilgus gadus Vecumnieces kundzei bijusi laime būt leģendārā režisora un pedagoga Eduarda Smiļģa tuvumā. "Dailes teātra otrā studija, kurai piederēju arī es, tika dibināta pēc ilga laika - bija pagājuši 20 gadi kopš pirmās studijas dibināšanas. Ienākdami teātrī, sākumā pat neapzinājāmies, kādu balvu, kādu likteņa dāvanu esam saņēmuši, ka savas gaitas varam sākt ģeniālu personību vidū. Lilita Bērziņa, Elvīra Bramberga, Felicita Ertnere, Arveds Mihelsons un vēl daudzi jo daudzi citi... Tomēr Smiļģis tolaik ilgojās pēc jaunas aktieru maiņas, jo viņa pirmie bija kļuvuši par lieliem skatuves meistariem.

Smiļģis savā teātrī necieta viduvējības, tāpēc Dailes teātrī palika tikai paši spilgtākie. Personības. Izraudzītajiem bija jāiztur visstingrākās prasības. Jo kaismīgāk, pārdrošāk, jo labāk.

Jau no pirmsākumiem mums lika saprast, ka sevī jāattīsta jaunradīšanas prieks - lai skatītāji, atnākot uz teātri, rod baudu, lai garīgi atdzimst. Tā ir liela atbildība - sēt cilvēkos garu! Tā bija Smiļģa vadlīnija - ka nedrīkstam uz skatuves kāpt "kaut kā". Visi bijām pakļauti vienam mērķim. Viņš veidoja īpatnēju ansambli - organiski vienotu saimi, kur iela bija jāatstāj aiz durvīm, un uz skatuves bija jākalpo mākslai kā svētnīcā. Tieši šo brīnumu cilvēki arī nāca skatīties.

Toreiz vēl nezinājām, ka būs jāiziet cauri neiedomājami grūtai skolai, ko daudzi sauca par Smiļģa ādu ģērētavu. Visus 45 gadus, visu Smiļģa laiku, Dailes teātrī pastāvēja īpaša vērtību skala, pēc kuras noteica - ir vai nav Smiļģa aktieris.

"Smiļģim aizejot mūžībā, viņa vietā nāca Pēteris Pētersons. Viņam bija savi meklējumi. Esmu ļoti reālistiska režisore, man patīk darbs ar aktieriem, bet viņš meklēja jaunus ceļus - viņam galvenais bija poētiskais vēstījums. Viņš uzskatīja, ka neesmu tā tipa režisore, kas viņam der... Bet, tā kā gribēju palikt teātrī, atkal sāku spēlēt kā aktrise."

Kopumā Venta Vecumniece iestudējusi 85 izrādes, turklāt ne tikai Dailes teātrī, bet arī daudzos tautas teātros. Bijusi Proletāriešu rajona galvenā režisore. Kur tam visam pa vidu viņa atradusi laiku būt arī mammai? "Man bija brīnišķīga un izpalīdzīga mamma... Kad vecāki devās mūžībā, mans Andris jau bija padsmitnieks. Tagad lasu zīmītes, ko viņam esmu rakstījusi - ka zupa katliņā, kotletes krāsnī un mājās būšu tad un tad... Domāju - nu, kur es tik traka biju, ka tik daudz laika veltīju tautas teātriem?!"

Aktrise labi atceras, kurā brīdī mazajā Andrī pamodies komponista gars. Piecu gadu vecumā viņš sacerējis savu pirmo dziesmiņu, kura guvusi itin labus panākumus. No tā brīža Venta spējusi vien rakstīt dzeju komponēt kārā zēna arvien jaunajām idejām...

Andra Vecumnieka stāsts

JVLMA profesors, komponists un diriģents Andris Vecumnieks enerģijas un daudzpusības ziņā ir gluži vai savas mammas kopija. Turklāt viņš realizējis mammas lielo sapni un kļuvis simfoniskā orķestra diriģents... Andris atceras, ka Dailes teātrī savulaik pavadījis vairāk laika, nekā mājās. Tur arī radusies interese un pat sportiska gribēšana apmeklēt gan mēģinājumus, gan izrādes. "Teātra vide, gaisotne - tā saistās ar bērnību un mammu. Tomēr teātra garša dīvainā kārtā mani nekad nav mudinājusi kļūt par profesionālu aktieri. Lai gan komunikācija, cilvēki, radošais gars, kas reizēm ir neprognozējams - tas viss nekur nav pazudis un nepazūd."

Andris atceras, ka bērnu dienās, tiklīdz galvā ieskanējusies jauna melodija, pēc tekstiem skrējis pie mammas: "Kad mammai beidzot apnika rakstīt pašai, viņa sāka man piespēlēt jaukas, mīļas dzejas grāmatiņas..."

Reiz tomēr Andris bijis aktieris mammas iestudētajā lugā: tas noticis tālajā 1975. gadā, kad Dārziņskolā Venta Vecumniece režisējusi Brigaderes lugu "Sprīdītis". "Tas nu reiz bija notikums skolas mērogā, un es spēlēju Karali," stāsta Andris un atminas, ka bērnībā uzrakstījis arī dažas dziesmiņas mammas veidotajiem iestudējumiem.

Kuras ir galvenās vērtības, ko Andris Vecumnieks mantojis no savas mammas? "Atbildību pret māksliniecisko procesu. Atskārsmi, ka māksla nav tikai bohēma. Godaprātu. Nopietnu sagatavošanos jebkuram darbam. Režisors jau faktiski ir tas pats diriģents. Ideja atnākt nesagatavotam nepieder ne tikai pie mākslinieka goda, bet jebkura cilvēka profesionālās kvalitātes.

Mammas spriganuma noslēpums ir darbošanās. Var tikai apbrīnot, ko viņa var visu laiku dīdīties! Bēres, kāzas un jubilejas viņai sarakstītas gadu uz priekšu. Ziemā vēl drusku mierīgāk, bet tagad ir pavasaris, un atkal - ļipadu-ļepadu, un uz priekšu!

Cilvēka vitalitāte izpaužas darbībā un kustībā. Aparatūrai ir jāstrādā! Ja ilgstoši nestrādā, tā ierūsē. Lai tik skrien, spriganojas un skraida, tas viņu uztur pie možuma."

Ventas Vecumnieces vizītkarte īsumā

Aktrise, režisore, rakstniece, pedagoģe
Dzimusi 1927. gadā
Dailes teātra 2. dramatiskās studijas audzēkne
Dailes teātrī no 1946. gada
Beigusi Maskavas Valsts Teātra institūta režijas fakultāti (1951-1956)
Iestudējusi ap 80 izrādēm
Uzrakstījusi divas grāmatas "Dailes ugunij rada"
Piedalījusies filmās, TV raidījumos, radio iestudējumos