Austrālija - Latvija. Tieši tik lielu attālumu 1996. gadā mēroja Ērika un Margaritas Biezaišu mūža darbs – viņu rūpīgi vāktie un sistematizētie Latviešu mūzikas krātuves materiāli.

Biezaiši Austrālijā savāca 40 tūkstošus vienību, katalogā minēti 400 komponistu vārdi. Viņi notis sūtīja katram, kas par tām interesējās, rūpīgi uzskaitīja un gada beigās komponistiem izmaksāja autortiesības. Šobrīd krājums ir Latvijā, bet pilnvērtīga tā izmantošana, respektējot autortiesību likumu, nav iespējama. Notis nedrīkst kopēt. Izņēmums - ja parāda autora vai viņa mantinieku rakstisku atļauju.

Raidījuma gaitā dodamies uz Rakstniecības un mūzikas muzeju – tā ir vieta, kur šobrīd atrodas krātuves bagātības. Kādreizējā Rakstniecības un Mūzikas muzeja krājuma galvenā glabātāja Anna Egliena bijusi klāt brīdī, kad Margarita Biezaite 1995. gadā parakstīja dokumentus par latviešu mūzikas krātuves materiālu nodošanu Rakstniecības un mūzikas muzejam. Eglienas kundze atklāj, kādi bijuši nosacījumi arhīva pārņemšanā, kā arī stāsta par to, kā lielais krājums fiziski nonācis muzejā.

"Tas bija 1996. gada 6. augusts, kad no Austrālijas ieceļoja lielais konteiners, kuru no ostas pārvedām ar lielo kravas mašīnu. Ir apbrīnas vērts pašas Margaritas ieguldījums krātuves sagatavošanā un pārvešanā. Viņa pati savāca simtiem kastu no veikaliem, pati iepakoja grāmatas un notis. Ostā izrādījās, ka sarakstos kaut kas neatbilst muitas prasībām. Viņa vēlreiz dabūja visu pārcilāt..."

Atvešanas pasākums bijis grandiozs, kurā nav iztikts bez "kukuļiem" un armijas iesaistīšanas... Tā bijusi visai "jautra" diena!

"Trimdā ir vairākas vietas, kur apkopoti materiāli par latviešu trimdas kultūras norisēm, bet Biezaišu ģimenes arhīvs ir vienīgais, kas saglabājies kā vienota kopa, kurā var redzēt gan Austrālijas latviešu, gan Biezaišu ģimenes ieguldījumu, kā arī gūt priekšstatu par trimdas dzīvi kopumā. Margarita ilgus gadus bija Adelaides latviešu muzeja veidotāja, un latviešu kultūras aina tur bija ļoti plaša. Radies iespaids, ka vēlāk tas jau bija pagodinājums, ka kāds materiāls var nonākt pie Biezaišiem - viņi bija radījuši uzticību un uzticēšanos. Skaistākā atziņa no šīs sadarbības - baudījums no tā mīlestības pilnā darba, kas šeit ieguldīts," rezumē Anna Egliena, aicinot ikvienu iepazīties ar bagātīgo krātuves klāstu.

Tālāk gides Baibas Āboltiņas vadībā dodamies apskatīt krātuves dārgumus. Ekskursijas sākumā viņa uzsver unikālās mūzikas krātuves izveides principu: "Biezaiši neizvērtēja, vai mūzika ir augstvērtīga, laba vai mazāk vērtīga - viņu mērķis bija savākt visu, ko jebkad un jebkurā pasaules malā radījis latviešu autors." 

Uzrunājam pianistu Venti Zilbertu, lai saprastu, cik nozīmīgs ir šis vākums kā atskaņotājmāksliniekiem, tā mūzikas pētniekiem. Pianists atklāj, ka viņa iepazīšanās, sarakste un sadarbība ar Ēriku Biezaiti sākusies 80. gados - laikā, kad Ventis Zilberts sācis pastiprināti interesēties par trimdas latviešu komponistu daiļradi.

"Manuprāt, jau no paša sākuma krātuvei bija divi galvenie mērķi - lai Latvija iepazītu trimdas mākslinieku darbus, kas līdz tam nebija zināmi, savukārt trimdā dzīvojošie mākslinieki gūtu priekšstatu par darbiem, kas Latvijā uzrakstīti pēckara periodā," uzsver Ventis Zilberts. "Krātuvei ir ļoti liela nozīme arī šodien - tur ir daudz rokrakstu un vesela rinda materiālu, kuru nav nekur citur - ne Mūzikas akadēmijas bibliotēkā, ne Nacionālajā bibliotēkā. Tas ir nozīmīgi gan pētniekiem, gan māksliniekiem, jo daudzkārt dažādās kompozīcijās nākas precizēt atsevišķas detaļas. Piemēram, Mūzikas akadēmijā šobrīd ir daudz trimdas komponistu darbu, taču daudzi no tiem ir pārrakstīti. To nav darījuši paši komponisti, tāpēc šie pārrakstījumi bieži ir kļūdaini. Tad nu vienīgais avots, kur pārbaudīt autora oriģinālo domu, ir šī krātuve."

Ventis Zilberts arī piekrīt apgalvojumam, ka daudzas notis mums kļuvušas pazīstamas, tikai pateicoties Biezaišu ģimenes arhīvam. Īpaši viņš akcentē Jāņa Kalniņa, Jāņa Mediņa un Bruno Skultes daiļradi.

Tiekamies arī ar Ērika un Margaritas Biezaišu vecāko meitu Laimu Bērziņu, kura cita starpā uzsver: "Vecāki vienmēr bijuši ļoti darbīgi - trimdā tas bija izdzīvošanas jautājums. Nezinu, pa kuru laiku viņi atpūtās, jo strādāja 24 stundas dienā... Paralēli viņi aktīvi iesaistījās kultūras dienu sarīkojumu organizēšanā, teātru, koru, gaidu un skautu kustībā. Sabiedriski viņi bija ļoti aizņemti - bet tā bija parasta lieta mūsu mājās. Manī nav sliktu atmiņu par šo laiku..." Viņa arī atklāj pārdomas, cik lielu atbalstu vecāki saņēmuši arhīva sakarībā. "Kori, kuri saņēma materiālus, bija priecīgi un pateicīgi, aizvien vairāk atbalsts auga un vecāki visā pasaulē kļuva zināmi." No Laimas stāstījuma uzzinām, kāda izskatījās Biezaišu ģimenes sadzīve, kādi kultūras darbinieki viesojušies viņu ģimenes mājās, atceras arhīva kārtošanas procesu.

"Vecāku pārliecība bija, ka latviešu mūzika nav sadalīta divos posmos - Latvijas un trimdas mūzikā."

Visbeidzot, arhīvieskaņojumā dzirdam arī paša Ērika Biezaiša stāstu, kā un kāpēc radās šī unikālā mūzikas krātuve.