Namu Krišjāņa Barona ielā 12, kur šobrīd atrodas viesnīca, reiz sauca par Pfābu pili. Un pēcāk - Benjamiņu namu. Vēl vēlāk tur mitinājās rakstnieki ar komponistiem un māksliniekiem līdzās. Viņiem bija pat sava poliklīnika, kurā, no zobārsta krēsla ceļoties, Sudrabkalns dzeju skandējis.

Arhitekte Liesma Markova atklāj pārdomas par nama vēsturi un Pfābu dzimtu, tā laika arhitekūras tradīcijām un konkrētās ēkas būvniecības principiem. "Ēka atšķiras ar to, cik veikli šis nams iesēdināts plānā, cik veikli attīstīta saimniecība ēkas iekšpagalmā. Tur bija ratnīca un zirgu telpa ar sešiem steliņģiem, govju, cūku un vistu kūts... Vēl ledus pagrabs, kalpotāju mītnes, veļas mazgātava, aukstais un siltais vīna pagrabs un tamlīdzīgi. 

Toreiz, 1984. gadā, kad Rakstnieku savienība bija izdomājusi, ka vajadzētu šeit remontu, Pēteris Blūms man uzticēja atbildīgo darbu - atklāt oriģinālo krāsojumu. Rokas un kājas trīcēja, pa sastatnēm rāpojot...

Iekārtojot viesnīcu, Lietuvas puse šo un to ēkā pārveidojusi. Par to žēl... Taču šādiem vēsturiskiem pieminekļiem ir ļoti grūti piešķirt atšķirīgu funkciju - tādu, kurai nams nemaz nav piemērots. Privātmājai ir citas prasības, bet viesnīcai - gluži citas. Lai gan ēka kopumā lietuviešiem izdevusies labi. Vienīgi žēl, ka tā vairs nav tik atvērta plašākai publikai."

Tomēr jau sešus gadus šajā ēkā skatāma režisores Baņutas Rubesas iestudētā monoizrāde "Benjamiņa. Kā dzīvot modernam cilvēkam", kurā Emīlijas Benjamiņas lomā iejūtas aktrise Indra Burkovska. Viņa stāsta par saviem atklājumiem saistībā ar Benjamiņu ģimeni un šī nama vēsturi, saglabātajām mākslas vērtībām. "Tas ir tik interesanti - saprast, ko Benjamiņa kundze bija burtiski uzsūkusi no Eiropas un devusi Latvijai..." Indra Burkovska arī atstāsta gluži neticamu tikšanos šajā namā. "Nejauši kafejnīcā apsēdos pie viena galdiņa ar kundzi, kura kopā ar Emīliju vienā vagonā braukusi uz Sibīriju... Klausījos un domāju: kā liktenis vada mūsu ceļus!

Spēlējot Benjamiņa namā, ikreiz ļoti vēlos, kaut šī māja būtu kā īsts kultūras piemineklis!

Jo kas tad mums paliek? Tas ir skaistākais, ka abi Benjamiņi dzīvo mūsu sirdīs. Padomju laikos ikvienas mājas bēniņos bija "Atpūtas" un arī cita Latvijas laika prese. Arī savā istabaugšā pērn atradu 1916. gada "Jaunākās ziņas", savulaik izstudēju "Atpūtas" - katrā bija Raiņa citāts, Raiņa dienasgrāmatas fragmenti. Šis ir Raiņa gads - kāpēc mūsu laikrakstos nav Raiņa citātu? Daudzējādā ziņā tieši Benjamiņi uzturēja latviešu garu un kultūru - tas ir lielākais piemineklis, kuru viņi uzcēluši nākamajām paaudzēm."

Gleznotāja Džemma Skulme, kura savulaik dzīvojusi Aspazijas bulvārī, atceras, kā savus pirmos rakstāmpiederumus iegādājusies tieši Emīlijas Benjamiņas rakstāmpiederumu veikalā.

"Pati Benjamiņa kundze vienmēr sēdēja kasē - tas varēja būt ap 1928. gadu, kad man bija trīs gadiņi. Paps strādāja Dailes teātrī, un ik dienu gājām garām Benjamiņu namam," atceras Džemma Skulme.

Tāpat viņa stāsta par laiku, kad namā iekārtojusies Mākslinieku savienība, kā Benjamiņu nama telpas laika gaitā pārtapušas un kā tajā jutušies mākslinieki. Un arī to, ko šī nama sienas uzklausījušas un dzirdējušas.

Pēc filmēšanās kādā televīzijas pārraidē, kas risinājusies tieši Benjamiņa namā gluži nesen, Džemma Skulme teic tā: "Kaut kas tajā telpā man vairs nepatīk. Ir kamīns, ir antīki svečturi, bet... Vienīgi kāpnes ir tieši tādas, kādas bija. Domai, ka šis pilsoniskais nams ir īsti mākslai radīts, īsti nevaru piekrist. Māksliniekiem ir cits vēriens un arī man ir glUŽI citi priekšstati, kādam tam būtu jābūt. Tomēr Benjamiņa nams ir vērtība, un tā saglabāšana - ļoti nozīmīga. Tas, kas tur noticis, ir kā piemineklis. Tā saturs - milzu bagātība! Te kārts šūpulis tai latviešu kultūrai, kas tomēr attīstījās, par spīti dzelzs priekškaram, kompromisiem un spiedienam. Tas ir kā otrs Brīvības piemineklis. "

Savukārt zobārste Aina Smiltena atceras laikus, kad Rakstnieku savienības poliklīnikā sākusi strādāt tūlīt pēc tās atvēršanas - 1962. gadā. "Te nāca rakstnieki, mākslinieki, komponisti un viņu ģimenes. Nu, izmeklēta vieta!" Uzzinām gan to, kā poliklīnikai tikuši izraudzīti ārsti, gan to, ka poliklīnikas darbs bijis pakļauts Maskavas "Litfondam", kā arī to, kādas zvaigznes sēdējušas viņas zobārstniecības krēslā.

"Slavenību bija pilna māja! Pats Sudrabkalns kāpa ārā no krēsla, skaitīdams pantiņus..."

"Man šķiet, Benjamiņu namam pieder liela loma ne tikai kultūras, bet arī politiskajā vēsturē. Zināma simbolika tur ir... Mums, kuriem liktenis bija lēmis tajā atrasties, šī ēka simbolizēja tolaik norieto pirmskara brīvo Latviju. Jau kopš 70. gadu vidus jutu, ka tā vide, kurā uzturos, krasi atšķīrās no tās, kas bija uz ielas. Tur radās opozīcija... Man patīk šo māju salīdzināt ar gliemezi. Toreiz šķita, ka tā sargā visu dzīvo radību, kas tajā iekšā un otrādi. Kad gliemezis aizgāja, čaula kļuva nedzīva. Tagad gliemezis ir pliks un mokās bez savas mājas. Rakstnieki ļoti mīlēja šo māju, un atmosfēra tajā bija ļoti radoša," - tā dzejniece Māra Zālīte.

Viņas dzīvesbiedrs Jānis Ķuzulis uzsver, ka ikreiz šim namam pielipis tā saimnieka vārds, kurš konkrētajā brīdī te saimniekojis. Kad radošo savienību vairs šeit nav, tas atkal ir Benjamiņu nams, kaut Benjamiņi tur bijuši tikai 13 gadus. Viņš atceras, ka visas trīs radošās savienības līdz Atmodai dzīvojušas draudzīgi, bet savrupi. Savs stāsts viņam arī par leģendārās dzejnieces Mirdzas Ķempes istabu.

Gūstam atbildes uz jautājumu, kālab Benjamiņu mājā šobrīd iekārtota viesnīca, kāpēc šajā bagātnieku namā reiz mitinājušies varonīgie traktoristi un arī to, ka Māra Zālīte ar topošo vīru Jāni Ķuzuli savulaik saskatījušies... Emīlijas Benjamiņas buduārā!

Mazliet vēstures

Iespējams, neviens cits Rīgas nams tādā mērā neiemieso renesanses laikmeta garu kā Benjamiņu nams. Nama veidols atgādina Itālijas palaco un tā saimnieki laika gaitā, līdzīgi palaco būvētājiem, bijuši bagāti, ietekmīgi un mākslu mīloši. Šī lielā savrupmāja pēc būtības līdzinās pilij.

Nams celts 1876. gadā bagāto tirgotāju Pfābu ģimenei pēc Berlīnes arhitektu projekta. Pfābiem šajā laikā, cita starpā, piederēja Centrāltirgus spīķeru komplekss, Dannenšterna nams. Laikam ejot, veiksme no dzimtas novērsās un 1928. gadā Pfābi namu vairs nevarēja uzturēt. Nams tika pārdots Benjamiņu dzimtai, vēlāk - 1939. gadā - Pfābi repatriējās uz Vāciju.

No Pfābiem namu iegādājās Antons un Emīlija Benjamiņi - tolaik Latvijā ietekmīgākie cilvēki, Latvijas mediju impērijas īpašnieki. Nams Benjamiņu laikā kļuva krāšņāks, un līdz 1930. gadam pēc Eižena Laubes projekta te tika veikta pārbūve. Šeit nokļuva izcili mākslas darbi, Benjamiņu nama salonā uzstājās populāri mākslinieki.

Līdz ar padomju okupācijas sākšanos Benjamiņi nokļuva jaunās varas nežēlastībā, Emīlija tika izsūtīta uz Sibīriju, kur mira bada nāvē. Nams tika nacionalizēts, 1945. gadā tajā sāka darboties Rakstnieku, komponistu un mākslinieku savienība. Laika gaitā šī savienība kļuva par okupācijas režīma brīvdomātāju citadeli, namā bieži notika sabiedriski pasākumi.

90. gados namu mantoja Benjamiņu pēcteči. 2006. gadā nams tika restaurēts, un nu jau vairākus gadus tajā atvērta četrzvaigžņu viesnīca Europa Royale.