Raidījumu cikla "Mode mainās. Klasika paliek" otrajā laidienā, talkā ņemot mūsu fonotēkā atrastos materiālus, turpināsim iepazīt Radio pastāvēšanas pirmās desmitgades.

Dzirdēsim Margaritas Tones, Vilmas Cīrules, Annas Ludiņas, Ilmāra Ūlanda, Arvīda Derkēvica un Jāņa Mediņa atmiņas. Vērtīgu artavu Radio attīstības līkločos sniedz fakti, kurus izzinājis Sergejs Kruks.

Jau savas pastāvēšanas pirmajā mēnesī, 1925.gada novembrī, viens no Radio dibināšanas lielākajiem vaininiekiem – Arvīds Pārups – var uzelpot: viņam galvassāpes vairs nesagādās nekam nederīgās aizlienētās klavieres, Radio iegādājas jaunu instrumentu. Un tas bija svarīgi, jo plašu atskaņošana sākās vien ar 1928. gadu. Līdz tam par mūziku rūpējās dažādi pieaicināti mākslinieki un arī kolektīvi. Tā jau dažas dienas pēc dibināšanas – 1925. gada 5. novembrī – klausītāji dzird trio priekšnesumu (starp citu, kamermūzikas trio ir pirmais Radio paspārnē dibinātais kolektīvs!), dienu vēlāk, kad beiguši dziedāt solisti, notiek translācija no Konservatorijas, kur spēlē stīgu kvartets.

1926. gadā izveidojas orķestris: vispirms kā 10 – 12 cilvēku liels ansamblis, bet gada nogalē tas jau izaudzis līdz kārtīgam trīsdesmit, četrdesmit cilvēku lielam kolektīvam. Kā nekā katru nedēļu jāsagatavo trīs, četri simfoniskās mūzikas koncerti ar atšķirīgu programmu, kurus klausītāji varēja dzirdēt gan Radio, gan arī baudīt klātienē turpat no studijas balkona.

Radio savus kolektīvus dibināja ne jau tikai iegribu apmierināšanai. Naudas, kā parasti, honorāriem trūka. Satiksmes ministrija lūdza atļauju Izglītības ministrijai bez maksas translēt Konservatorijas un Operas koncertus.

Kamēr ministra lēmums bija pozitīvs, Opera paliek pie sava un par katra koncerta translēšanu pieprasa 150 latu, līdzīgi rīkojās arī Konservatorija.

Vēl saspringtākas savstarpējās attiecības kļuva pēc tam, kad divi operas orķestranti izšķīrās par labu darbam Radio orķestrī. Tā nu  1926./1927.gada sezonā nācās iztikt bez operu translācijām. Šajos gados Radiofons esot sabojājis attiecības ar elitārās mākslas institūciju vadītājiem tiktāl, ka viņi saviem māksliniekiem kategoriski esot aizlieguši uzstāties radio.

Tā bija gluži vai sazvērēšanās, kura vainagojās ar aizliegumu translēt 1926. gada Dziesmu svētku programmu.

Radiofona vadībai, protams, nebija viegli. 1928. gadā, lai noskaidrotu klausītāju vēlmes, tiek rīkota neliela aptauja. Pavisam tajā piedalījās 285 abonenti. Pārliecinoši pirmajā vietā – 238 balsis – varjetē, vieglā orķestra mūzika tīkama 179 klausītājiem, mazliet mazāk balsis – karavīru un deju mūzikai. Solo, vokālos un instrumentālos koncertos labprāt dzird tikai 73 abonenti, operas – vēl mazāk, kamermūzikai tiek 27 balsis, kamēr ar visu apmierināti ir tikai 4 no 285 klausītājiem.

Starp citu, dažāda veida iebildes pret operu un koncertu translācijām bija būtiskas – 20. gadu beigās piektā daļa no visiem koncertiem notika ārpus Radiofona studijas.

1928. gadā diriģenta zizli no Pārupa pārņem Jānis Mediņš - tas ir laiks, kad Radiofona paspārnē izveidojas arī sava operešu trupa. Kopumā pie Radiofona orķestra pults Mediņš pavada 16 gadus.

Pamazām Radiofona ikdienas darbs kļuva stabils. Trīsdesmito gadu sākumā Radiofona gūtā peļņa bija tik liela, ka valdība pat apsvēra domu apvienot Radiofonu ar Operu, lai tādējādi segtu operas budžeta deficītu. Kamēr valdība sprieda, mūziķi rīkojās – trīsdesmito gadu otrajā pusē Operā notika simfoniskās mūzikas koncerti, kuros muzicēja apvienotais – Radiofona – Operas orķestris.

Dzīvajos koncertos jau kopš 1931.gada vasaras uzstājās operdziedone Anna Ludiņa, kura tobrīd bija vēl Konservatorijas studente. Pārraidē skan viņas sacītais ilggadējai Latvijas Radio mūzikas redakcijas galvenajai redaktorei Diānai Albinai.

Emiļa Melngaiļa vadītais instrumentālais ansamblis darbojās kopš 1935. – 1947.gadam, un vai uz katru uzstāšanās reizi Melngailis ieradās ar jaunu partitūru kabatā...

Radio bija kā savdabīgs logs uz pasauli – pašmāju mūzika jau tāpat bija pieejama citās vietās un veidos.

Jau 30. gadu vidū Eiropas radio sadarbības ietvaros ēterā skanēja 31 valsts jaunatnes koru koncerts. Eiropas radiostacijas gatavoja arī speciālus koncerts, kurus retranslēja citās valstīs. Latvija šādu koncertu rīkoja 1939.gadā. Tāpat radio retranslēja arī koncertus un operas uzvedumus no Eiropas pilsētām.

Radio spēja piesaistīt izcilākos spēkus. Jau kopš 1934.gada pavasara ik nedēļu skanēja ērģeļmūzikas Radiopusstunda no Rīgas Doma, kur pie ērģelēm bija Alfrēds Kalniņš. (šie koncerti turpinājās arī kara gados).

Par solistu straumēm, kas kāroja uzstāties dzīvajos raidījumos, par Radio kora dibināšanas peripetijām, kā arī par to, kādas pārmaiņas Radio pastāvēšanā nesa Otrais pasaules karš, kāpēc Radiofonam nācās raidīt no vilciena vagona Daugavpilī un kāda situācija izvērtās pirmajos pēckara gados, klausieties raidījumā!