"Dzīve ir strauja – tā skrien ātri, nav laika gaidīt. Bet man patīk. Esmu laimīgs, ka tā iet straujiem tempiem uz priekšu," smaidot saka Rīgas Stradiņa universitātes profesors, gastroenterologs un vairāku grāmatu autors Anatolijs Danilāns.

Kurš gan nepazīst šo dzīvespriecīgo, enerģisko, vitālo un gudro vīru, kurš allaž atrodas kustībā? Jo plaši viņš pazīstams gan ar saviem garšīgajiem izteicieniem un vērtīgajiem padomiem, gan pārliecību par to, ka cilvēkam līdzās ēdienam tikpat svarīga ir kustība…

To, kā kustība ietekmē cilvēka veselību un ļauj uzturēt možu garu un dzīves sparu, Anatolijs Danilāns, kurš 24. martā nosvinējis 73. dzimšanas dienu, rāda ar savu piemēru: viņš dzīvo Pārdaugavā, bet uz darbu Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā un stacionāru "Gaiļezers" ļoti bieži dodas kājām. "Turklāt man ir kāds noslēpums – staigājot es ļoti labprāt dziedu… Nē, ne jau skaļi – lai garāmgājēji nepadomā, ka traks! Dziedu gan operas, gan estrādes dziesmas, gan kaut ko jaunāku. Arī "Melanholisko valsi". Un esmu tādā sajūsmā, ja kaut kas labi iznāk. Dziedu arī mājās. Rakstu grāmatas un dziedu. Jā, rakstu grāmatas un dziedu – tā gan!”

Profesors drusku nožēlo, ka savulaik nav beidzis mūzikas skolu: klavierspēli apguvis pašmācības ceļā un labi spēlē akordeonu. "Lauku kāzās esmu gana spēlējis… Bet viss sākās ar klavierēm – manā skolā Preiļu pusē bija klavieres, un pats dzinu cauri nošu burtnīcas. Ar prieku manīju, ka kaimiņi klausās, viņiem patīk."

Par dažu pētnieku uzskatu, ka klavieres ietekmē nieres, attīra vairogdziedzeri, bungas atjauno sirds ritmu un stimulē asinsriti, bet flauta palīdz bronhiem un dziedē nelaimīgu mīlestību, profesors viegli pasmaida: "Noteikti esmu karsts piekritējs tam, ka mūzika daudz ko dod, un, ja izvēlētos mūziku saviem slimnieciņiem, izvēlētos tādu, kas viņiem patiesi patīk. To jau jūt – cilvēks priecīgs, acis spīd. Bet mūzika un ārstniecība...

Mūzika ir liela, varena māksla, bet par tās ietekmi uz veselību gan gribētu pastrīdēties. Nedomāju, ka mūzika varētu attīstīt vai novērst gastrītu.

Bet par to nelaimīgo mīlestību – nu, ja skaistu mūziku spēlē skaista vijolniece, ikviens būs izkusis… Katrā ziņā, esmu svēti pārliecināts - ja cilvēkam dod iespēju dzirdēt tiešām labu mūziku, viņš var kļūt veselāks. Mūzika man palīdz labāk saprast pacientu. Bieži vien arī lekcijās padziedu, arī to pašu "Balta roze nozied dārza malā” – studenti reaģē ļoti labi. Ne jau visu var paskaidrot vārdiem. Bet ar dziedāšanu – jā. Kad redzu, ka smaida, secinu – jā, ir sapratis.”

Par varenu mūziku profesors sauc Bēthovenu, Čaikovski, bet nesmādē arī grupu ABBA un Goranu Bregoviču. Un vēl viņam ļoti, ļoti patīk opera. Mīļākais ir mūsu pašu Baltais nams, bet daudzkārt pabūts arī ārvalstu opernamos. Par to, kālab daudziem ārstiem patīk tieši klasiskā mūzika, profesoram ir savs skaidrojums:

"Klasika tomēr ir un paliek klasika… Ārsti mīl to un klausās – viņiem šķiet, ka kaut ko labu izdarīs. Arī es rakstot bieži dungoju, un dungojot uzlec doma – brīnums! – līdz šim tā nebija prātā ienākusi. Un tad esmu briesmīgi lielīgs... Vai, kāds malacis, šitādu lietu izdomājis! Mūzika ļoti palīdz apskatīt nopietnas lietas, kas ir medicīnā."

Lai gan 21. gadsimta vai, pareizāk sakot, laikmetīgā akadēmiskā mūzika nav profesora sirdsmūzika, viņš ir atvērts jaunām lietām: "Padzirdu jaunu melodiju un klaigāju kā traks!

Protams, arī mūsdienās rodas ļoti labas melodijas. Paulam ir svarīga melodija. Dārziņam. Arī Verdi. Ko tad es dungošu, ejot kājām? Lai pārņemtu sajūsma, vajag melodiju…

Man nav bijis lemts pabeigt kārtīgu mūzikas skolu. Savulaik paralēli feldšeru skolai iestājos arī mūzikas skolā – biju jau sagatavojies tā kārtīgi apgūt akordeonu, biju samācījies, bet… Sāka mācīt vienkāršus gājienus, gammas – man apnika... Bija jau arī ļoti daudz darba - feldšeru skola, apmācības, liela slodze. Turklāt man bija skaidrs, ka būšu dakteris…”

Profesoram ir arī savi ieteikumi mūziķiem, kuri netiek galā ar stresu. Pirmkārt, pīpēšana un dzeršana jāmet nost. "Ja var, lai nāk fiziska aktivitāte. Cilvēks ir radīts, lai kustētos pēc iespējas vairāk.”