18. jūlijā mūžībā devusies pianiste, pedagoģe, konkursa Musical de France žūrijas locekle un ilgus gadus arī tā galvenā organizētāja Latvijā Irēna Ozoliņa (1940-2016).

"Klasika" izsaka dziļu un patiesu līdzjūtību pianistes ģimenei un daudzajiem audzēkņiem. Atvadīšanās no Irēnas Ozoliņas notiks sestdien, 23. jūlijā, plkst. 11.00 Krematorijas Lielajā zālē.

Lai atmiņās vēl pakavētos kopā ar Irēnu Ozoliņu, "Klasika" aicina noklausīties raidījumu "Mana mūzika", kas tapis 2015. gada 3. janvārī - brīdī, kad pianiste gatavojās svinēt skaistu jubileju. Sarunas noslēgumā Irēnas paustie vārdi šodien ieguvuši gluži citu dimensiju:

"Klausoties mūziku un paplašinot savas zināšanas, uztraucos tikai par vienu: brīdī, kad beigsies mana dzīve, būs vēl tik daudz skaņdarbu, kurus vēl nebūšu iepazinusi..."

----

Raidījumā "Mana mūzika" turpinām tikties ar cilvēkiem, kuru dzīvē mūzikai ir ļoti būtiska loma. Šīs reizes viešņa - pianiste un klavierskolotāja Irēna Ozoliņa, kurai ir krietna pieredze arī visdažādāko konkursu rīkošanā, turklāt pavisam drīz viņai gaidāma skaista jubileja!

Mūzika Irēnai ir dzīvesveids. Profesija. Ikdienas nepieciešamība. Turklāt - svarīga nianse! - Irēna ir arī "Klasikas" programmu vadītājas un šī raidījuma autores Intas Pīrāgas klavierskolotāja vairāku gadu garumā, studējot Latvijas Mūzikas akadēmijā. Joprojām viņas vieno lieliskas attiecības.

Itin visi ieraksti, kurus Irēna Ozoliņa ņēmusi līdzi uz "Klasikas" studiju, tā vai citādi saistīti ar kādu atmiņu epizodi. Viena no tādām - kā Irēna Intai likusi spēlēt Aleksandra Skrjabina Devīto sonāti. "Labi atceros, kā tobrīd skraidīju un domāju - kā to labāk uztaisīt, nu, kā to labāk uztaisīt... Un beigās taču mums izdevās tā, kā vajag," smejot atceras vitālā Irēna.

Irēnai Ozoliņai piemīt brīnišķīgs talants: viņa savus audzēkņus spēj iedvesmot noticēt saviem spēkiem. "Tas ir tikai un vienīgi pieredzes jautājums," prāto pedagoģe.

Pati Irēna savam skolotājas talantam pa īstam noticējusi, krietnu laiku strādājot ārzemēs. "Līdz tam bija nemitīgas šaubas - vai tas, ko un kā daru, ir pareizi. Pēc septiņu gadu pedagogiskā darba ārvalstīs, kur izglītības sistēma ir gluži citāda, sapratu, ka man izdodas. Ka visu daru pareizi."

Visupirms klausāmies Aleksandra Skrjabina 4. sonātes Andante fragmentu krievu pianista Igora Žukova sniegumā: Irēna atklāj, ka pianists ir sens ģimenes draugs daudzu gadu garumā. Izrādās, ka viņš savulaik ļoti daudz atskaņojis arī latviešu mūziku, jo pianista mamma ir dzimusi valmieriete.

Pārlūkojot Irēnas Ozoliņas tīkamās mūzikas ierakstus, top skaidrs, ka viņas sirds pieder latviešu, franču un krievu mūzikai - gan komponistiem, gan atskaņotājmāksliniekiem. "Tas pirmkārt ir tāpēc, ka mācījos pie profesora Dauges, kas bija beidzis Maskavas konservatoriju. Viņam ļoti patika Skrjabins, Rahmaņinovs un Metners. Un arī man viņi iepatikās," stāsta pianiste, kura daudzkārt šo autoru mūziku atskaņojusi pati un mīlestību uz šo komponistu mūziku "iepotējusi" arī savos bērnos un audzēkņos.

No latviešu mūzikas pūra raidījumā skan Volfganga Dārziņa "Prelūdija", ko savulaik spēlējusi Irēnas Ozoliņas skolotāja Jautrīte Putniņa.

Kā Irēnai izdevies tikt galā čaklajiem un arī vienkārši talantīgajiem bērniem? "Nevaru teikt, ka kāds no viņiem bijis netalantīgs... Visi mani audzēkņi Mūzikas akadēmijā bijuši izcili apdāvināti. Cita lieta - ne vienmēr viņiem bijis pietiekoši laika, lai vingrinātos, tāpēc nācies "lavierēt" ar repertuāru." Mazliet citādi gājis Mediņskolā, kur Irēna guvusi pirmo pieredzi darbā ar vidusskolēniem.

Taču darbs ārzemēs Irēnu Ozoliņu pārvērtis par īstu pedagogu - tā uzskata viņa pati. Septiņu gadu garumā pianiste strādājusi Alžīras un Senegālas augstskolās, kurp sākotnēji devusies līdzi savam dzīvesbiedram, vijolniekam Valēijam Ozoliņam, bet ātri vien strādāt sākusi arī pati. "Kā skolotājai man pēkšņi vajadzēja mācēt visu: kolēģi bija visdažādāko tautību pianisti, un vajadzēja parādīt, ka arī mēs, no Latvijas atbraukušie, mākam strādāt... Bet ātri vien radās sajūta, ka viss sākt iznākt! Iznāk realizēt idejas, pārliecināt studentus."

"Dakārā gan bija viena šausmīga lieta: vajadzēja pasniegt solfedžo visās senajās nošatslēgās! Steidzīgi sāku mācīties, bet tas bija ļoti interesanti... Tas bija arī labs iemesls mācīties franču valodu, jo, aizbraucot uz Alžīru, sākumā nemācēju ne vārda."

Septiņu gadu laikā Irēna pārliecinājusies, ka it visur studenti ir vienādi: "Ir ļoti labi, ir vidēji un ir arī slikti studenti... Lai cik jocīgi neizklausītos, arī tipāži, neskatoties uz ādas krāsu, ir līdzīgi... Senegālā melnās rases pārstāvji patiesi bija vismelnākie visā Āfrikā, ļoti slaida auguma un skaistiem sejas vaibstiem. Turklāt - ļoti muzikāli. Tiem, kuri vēlējās iegūt diplomu, bija jāuzraksta četrbalsīgs diktāts - tik sarežģīts, ka spēlējot to priekšā pati baidījos kaut kur kļūdīties. Bet daudzi uzrakstīja perfekti!"

Irēna stāsta, ka Senegālā un Alžīrā daudz nācies arī muzicēt un piedalīties neskaitāmos koncertos. Bet par interesantāko piedzīvojumu izvērties ceļojums Sahāras tuksnesī veselas nedēļas garumā. Tāpat uzklausām aizraujošus stāstus par šo valstu kultūru, muzikālajiem piedzīvojumiem un sajūtām, kas Irēnā dzīvas vēl joprojām.

Jau daudzus gadus Irēna Ozoliņa ir konkursa Musical de France žūrijas locekle un vienlaikus arī tā galvenā organizētāja Latvijā. Viņa gādā gan par atlases kārtu Latvijā, gan kopā ar Latvijas delegāciju dodas uz grandiozo finālu, kas vairāku dienu garumā notiek Parīzē. Reiz Latvijas delegācijas sastāvā bijuši vairāk nekā 80 konkursa dalībnieku... Konkurss ir demokrātisks un tajā piedalās dažādu vecumu pianisti.

"Latviešu audzēkņiem raksturīgi konkursā saņemties, lai parādītu vislabāko variantu. Prezidente madam Gobēra smejas, ka parasti visa nauda aiziet Latvijai. Bet, protams, par mūsējiem viņa ir stāvā sajūsmā," stāsta Irēna Ozoliņa un atklāj, kādu mūziku visbiežāk spēlē konkursa dalībnieki.

2014. gada pavasarī Irēna Latvijā izveidojusi arī īpašu latviešu mūzikas konkursu un gādā gan par žūrijas atlasi un patroniem, gan repertuāru, piemērojot to dažāda vecuma grupām.

"Šajā laikā pa īstam esmu satuvinājusies ar latviešu mūziku. Jo vairāk to iepazīstu, jo saprotu: tā ir pasaules mēroga mūzika un ir nepiedodami to neatskaņot. Mums nav tikai "Melanholiskais valsis"! Protams, populārākais šeit un ārzemēs ir Pēteris Vasks, taču absolūti neatklāts lauks ir ārzemju latviešu skaņdarbi, kas Latvijā sākuši skanēt pavisam nesen."

Irēna Ozoliņa lepojas ar abiem dēliem, kuri savulaik mācījušies Dārziņskolā, bet nu dzīvo un ar lieliem panākumiem strādā ASV. "Priecājos, ka viņiem patīk mūzika tieši tāpat kā man un vīram un arī par to, ka pret savu darbu viņi izturas ar vislielāko atbildību. To iemāca Dārziņskola. Turklāt mūziķu profesionālais līmenis Latvijā ir ļoti augsts - tieši tāpēc viņiem Amerikā klājas labi."

Vēl raidījumā skan Alesandro Skarlati sonāte, Olivjē Mesiāna "20 skatieni uz jaundzimušo Jēzus bērniņu" (20. daļa), Sezāra Franka Vijolsonāte, kuru spēlējis gan Irēnas vīrs, gan dēls Oskars, gan arī pati Irēna, tāpat Pētera Vaska "Izdegušās zemes ainavas", Sergeja Prokofjeva Astotās klaviersonātes fragments, Frederika Mompū mūzika Arkādija Volodosa sniegumā, pianista (un komponista Jāņa Ivanova dēla) Igora Ivanova atskaņotais Jāņa Ivanova Skicējums. Tas raisa skumjas atmiņas, jo Irēnu un Igoru savulaik vienojusi radoša un cieša draudzība līdz pat pianista traģiskajai nāvei. Noslēgumā - fragments no Andrē Previna diriģētajām Sergeja Rahmaņinova "Simfoniskajām dejām".