"Ja pēc nospēlētas izrādes viens cilvēks no astoņiem simtiem pilnībā spēj mainīt savu dzīvi, neesmu to spēlējis veltīgi. Mēs nekad nezinām, kurā brīdī, pasakot “Labdien!” vai atverot kādas durvis, mēs izmainām kāda dzīvi,” saka Andris Bulis.

Šī ir saruna, kurā populāro aktieri, modeli, sieviešu mīluli, seriālu un kino varoni, TV un reklāmu seju iepazīstam gluži citādu – kā sirdsgudru, emocionālu personību ar jūtīgu un bagātu dvēseli.

“Vai esmu profesionāls aktieris... Ja šo darbu darītu tikai uz skatuves, tad teiktu – jā. Taču līdz ar to, ka daru vēl citus darbus, lai nopelnītu iztiku, no šāda viedokļa neesmu profesionāls aktieris. Bet man patīk tas, ko daru," teic aktieris un smejas, ka ar savu teikto noteikti apgāzīšot visu priekšstatus, ka par aktiera profesiju sapņojis kopš bērnības.

"Viens no iemesliem, kāpēc savulaik izvēlējos Kultūras akadēmiju, bija vājās matemātikas zināšanas – iestājeksāmenos Kultūras akadēmijā to nevajadzēja… Turklāt vienlaikus biju iesniedzis dokumentus arī Sporta pedagoģijas akadēmijā un uz Latvijas Universitātes angļu filologiem, taču Kultūras akadēmijā izrādījās labākie rezultāti,” smaidot atceras aktieris un neslēpj, ka līdz aktiermākslas studijām par teātri bijis visai vājš priekšstats…

Sarunā uzzinām daudz aizraujošu nianšu gan par Andra pirmajiem soļiem uz skatuves, gan ilglaicīgo sadarbību ar režisori Gaļinu Poļiščuku. Šobrīd viņam nav iekšēja uzstādījuma, kuru no lomām par katru cenu vēlētos nospēlēt. Arī Hamlets nav lielo sapņu vidū. Lai gan Andra spēlētā izrāde “Lidojums” ieguvusi balvu gan Ukrainā, gan Sanktpēterburgā, aktieris ir pārliecināts, ka svarīgākais rādītājs ir skatītāju interese: “Ka izrāde ir izpārdota, ja skatītājs vēlas redzēt tieši mani – tas ir augstākais mana darba novērtējums.”

Raidījumam “Mana mūzika” Andris Bulis izvēlējies tikai un vienīgi latviešu mūziku. “Tie ir darbi, kurus pārbaudījis laiks… Reiz ar kolēģiem diskutējām, kurš gan spēj mākslu, mūziku, teātri un visu citu novērtēt objektīvi – skatītājs vai kritiķis? Nonācām pie atzinuma, ka tikai un vienīgi laiks...”

Pirmkārt, Andra Buļa prioritāšu sarakstā atrodami “Iļģi”. "Trešajā kursā piedalījos “Iļģu” veidotajā iestudējumā “Spēlēju, dancoju”. No tā laika “Šķērsu dienu saule tek” ir viena no manām favorītēm. Zemapziņā viņu māksla devusi ļoti daudz. Lepojos, ka mums ir tāda grupa!”

Mūziku aktieris klasificē tā: ir mūzika, kura izrauj no realitātes. Un ir mūzika, kas dziļi, dziļi ievelk.

"Viena no skaistākajām pasaules melodijām man šķiet Emīla Dārziņa “Melanholiskais valsis” – to klausoties, allaž pārņem iekšējs lepnums, ka tas ir latvietis, kurš to sarakstījis! Bērnībā to klausījos platēs, un vēl aizvien, to klausoties, šķiet, ka to izdzirdu pirmoreiz. Tajā ir kāds augstākais kods; pārņem sajūta, ka uz brīdi apstājos.”

Bērnībā Andra tēvam mājās bijis gan plašu atskaņotājs (VEF ražojums, pilnīgi jauns!”) un arī lenšu atskaņotājs. “Čikāgas piecīšu” koncerts Mežaparkā ticis rakstīts no televīzijas ieraksta: “Tobrīd neviens nedrīkstēja istabā pārvietoies,” smejas Andris. Bijuši arī visi “Mikrofona” ieraksti, Boney M un viss latviešu estrādes zieds. “Un interesanti: kopš tā laika “Zemeņu lauks” vis nesaistās ar Olgu Rajecku, kuru koncertos un pasākumos bieži satieku, bet gan ar bērnību – to, kā tēvs šo plati tīrīja, lika adatiņu…”

Lai gan Kavaradosi ārija pieder Pučīni daiļradei, Andris Bulis to dievina Jāņa Zābera ierakstā: "Tas ir kā iedvesmas skaņdarbs, kuru klausoties, saproti, ka dzīvē vēl itin neko neesi sasniedzis…”

Pats Andris ar dziedāšanu gan ir "uz jūs". Vispār jau skolas laikā dziedājis korī – bet arī tikai tāpēc, ka tur bijušas meitenes, kuras varējis paraustīt aiz bizēm… “Skolā nopietni pievērsos vieglatlētikai un basketbolam. Līdz ar to, ka biju skolas izlasē, dabūju atbrīvojumu no kora… Dziedāšana nekad nav bijusi mana iekšējā nepieciešamība, lai gan visi radinieki ir dziedoši, vectēvs mutes harmonikas spēlēja un karavīru dziesmas dziedāja…”

Šai sakarībā Andra Buļa nākamā mūzikas izvēle ir vīru kopa “Vilki”. “Tas, kā un ar kādu atdevi viņi dzied.. Tur ir tik sāpīgs humors – par nāvi un mīlestību, pat labākajā dzejā to nevar ierakstīt! Un ne brīdi nezaudējot cerību. Palasot vēsturi un filmējoties filmā "Segvārds "vientulis"" aizdomājos, kā mūsu senči cīnījās par Latvijas neatkarību. Un prātā uzreiz nāca kara dziesmas, kuras ir smeldzīgas, vīrišķīgas.”

Sarunas gaitā aktieris dalās pārdomās arī par to, kālab teātri aizvien vairāk šodien pievēršas mūzikliem. "Nauda jāpelna, var jau teātrus saprast... Taču laba līmeņa mūzikli – kāpēc nē?" Šajā kontekstā Andris Bulis ļoti augstu vērtē Raimonda Paula veikumu. Tiesa, uz studiju gan ņēmis ierakstu no cita viņa daiļrades pūra – dziesmu “Aiz ezera augsti kalni”.

Vēl no sirdij tuvām melodijām Andris sauc Imanta Kalniņa "Maijas dziesmu" no kinofilmas “Maija un Paija”: “Ikreiz, to klausoties, pārņem sajūta, ka spīd saule…”

Un vēl arī Raimonds Tiguls un viņa darbs “Dod, Dieviņi”, kas savulaik izskanējis Dziesmu svētkos.

“Raimonda mūzika raisa asociācijas ar Enigmas vēstījumu, tikai, protams, daudz latviskāku. Arī viņš spēj ieraut citā dimensijā. Padomju laiki izdzēsuši daudzas vērtības un man prieks, ka šodien ir cilvēki, kuri latvisko izjūtu atkal ceļ goda vietā. Dziesma ir spēkpilna. Kad to dzirdēju Dziesmu svētkos, burtiski tirpas skrēja. Maģiska sajūta…”

Un visbeidzot, pianists un komponists Toms Juhņēvičs. Īstenībā tas ir stāsts arī par Andri pašu, kuram reizēm “paslīd roka” uz dzejas rakstīšanu. “Satikāmies pavisam nejauši. Reizē pēc izrādes “Kabīrijas naktis” sākās vakara bohēmiskā daļa. Joka pēc kāds palūdza, lai palasu savus dzejoļus. Toms sāka improvizēt pie klavierēm, un nakts tā arī pagāja. Pirms trim gadiem viņš bija sarakstījis mūziku un gaidīja no manis dzeju. Kad nu beidzot pēc vairākiem mēnešiem satikāmies, radās dzejoļu krājums un programma "Pieturas"."

Tieši Toms arī rakstījis mūziku dziesmai “Cerība”, kas tapusi kā veltījums fondam RH3, kas dibināts šā gada sākumā, lai palīdzētu bērniem ar onkoloģiskajām saslimšanām. “Toma mūziku varu klausīties jebkurā diennakts laikā – tā aiznes atmiņās, iedvesmo rakstīt." Šai sakarībā Andris atgādina Jura Rubeņa sacīto – ja katrs cilvēks ik dienu uzrakstītu kaut divas rindiņas dzejā, pasaule kļūtu labāka .

“Jā, mēs visi – Toms, es, Elīna Šimkus, Liene Šomase un Intars Busulis – lepojamies ar šo dziesmu. Arī fonds lepojas. Galvenais – visu darīt no sirds. Tad redzi rezultātu. Tas ir gandarījums negulētām naktīm, dzīves strīdiem.”