"Klasikas" redakcijā ir grāmata, kas no plaukta tiek paņemta biežāk, nekā citas. Tā ir dāņu-norvēģu-zviedru-somu īpašvārdu pareizizrunas un pareizrakstības vārdnīca.

Un pie tās tapšanas savulaik savu roku pielicis tieši viņš - valodnieks un tulkotājs Snorre Karkonens-Svensons. Norvēģis, kurš jau 18 gadus par savām mājām sauc Latviju. Latviski viņš runā nevainojami, un Grīgs nav viņa vismīļākais komponists.

"Mana pirmā tikšanās ar Latviju saistīta ar bēdīgām atmiņām, savā ziņā - sakāvi," smej Snorre. "Bērnībā dziedāju Norvēģijas Radio un televīzijas zēnu korī "Sudraba zēni", un korim 1990. gadā bija jāpiedalās zēnu kora festivālā "Rīgas Doms".

Diemžēl diriģents uzskatīja, ka vienā dziesmā nedziedu pietiekoši labi, tāpēc izrādījos tikai tāds rezerves variants...

Kaut vīza uz Padomju Savienību jau bija kabatā un braucienu gaidīju ar lielu nepacietību - jo biju cītīgi sekojis tam, kas notiek Baltijas valstīs -, rezultātā piedzīvoju vilšanos..."

Savulaik viņš studējis baltu filoloģiju, tāpēc, kā pats kritiski atzīst, "ciešamā" līmenī pazīst latviešu literatūru. Tik "ciešami", ka sarakstījis eseju par Knutu Skujenieku un norvēģiski tulkojis vairākus latviešu darbus. Pirmais romāns, kas Snorres tulkots - Jāņa Joņeva "Jelgava 94". "Pirms tā norvēģu valodā bija iznācis tikai viens - Viļa Lāča "Zvejnieka dēls", turklāt tulkots no krievu valodas. Tas iznāca 50. gados mazā komunistu apgādā.

Uzskatu, ka joprojām ir ļoti maz latviešu literatūras norvēģu valodā.

Tagad tulkoju Māras Zālītes romānu "Pieci pirksti"."

Lasa viņš krietni (lai arī varētu vairāk, kā pats atzīst), un klausās arī audiogrāmatas: "Kad staigāju vai mazgāju traukus, piemēram, varu klausīties grāmatas, tās nelasot."

Mūzika ir ļoti svarīga Snorres dzīves sastāvdaļa. Viņš bieži klausās Baha darbus - īpaši klavieru izpildījumā. Ļoti mīļš Snorrem ir pianists Glens Gūlds, Baha kormūzika. Vispār Bahs, kā uzskata Snorre, ir mūzikas ideāls, jo tajā tik daudz kā ir vienlaicīgi. Kā mūsu ikdienā. Tāpat viņš atklājis, cik tautas mūzika labi iet kopā ar džezu - no latviešiem viņam tīk Māra Briežkalna trio.

Jā, un Grīgs, kā jau teikts ievadā, nav Snorres mīļākais komponists, kaut patīk daudzi viņa darbi no zēnu kora laikiem. Bet šai sakarība Snorrem ir savdabīgas atmiņas:

"Īpaši ekstremālas bija Grīga Četras garīgas dziesmas, ko bieži dziedājām. Un, kad tās dziedājām, vienmēr kāds no zēniem noģība, jo šis darbs tik daudz uzmanības no mums prasīja - tas bija tik fiziski grūti... Tāpēc arī vienmēr bija kāds, kurš krita..."

Snorres Karkonena-Svensona mūzikas izvēle:

Imants Kalniņš – Knuts Skujenieks. „Lūgšana” („Kamēr vēl dreb mana roka…”). Emīla Dārziņa mūzikas skolas zēnu koris, diriģents Jānis Erenštreits, ērģelnieks Tālivaldis Deksnis, 1988.

Johans Sebastiāns Bahs. Kantāte Der Himmer lacht, die Erde jubilieret, BWV 31. Tölzer Knabenchor.

Johans Sebastiāns Bahs. Kantāte Ach wie fluchtig, ach wie nichtig, BWV 26. Calmus Ensemble.

Zviedru tautas dziesma Jag vet en dejlig rosa. Monica Zetterlund, Bill Evans.

Corenelis Vreeswijk. Deirdres samba (CD Tio vackra visor och personliga person).

Edvards Grīgs. Stīgu kvartets sol minorā. 1.daļa. Sølve Sigerland, Atle Sponberg, Lars Anders Tomter, Truls Mørk.

Magico. Jan Garbarek, Charlie Haden, Egberto Gismonti.

Polska från Medelpad. Jan Johansson (CD Jazz på svenska).

Mindaugs Urbaitis. Meiles daina ir išsiskyrimas / „Mīlas dziesma un atvadas”. Sigute Trimakaite.

Mindaugs Urbaitis. Bachvariationen. Raimundas Katilius, Ingrida Armonaite, Dalia Suraučiūte, Leonidas Binderis.

Žoržs Bizē. Bērnu koris Avec la garde montante no operas „Karmena”. Francijas Radio bērnu koris, Francijas Radio filharmoniskais orķestris, diriģents Lorins Māzels.

Violeta Parra. Jag vill tacka livet. Dzied Arja Saijonmaa.

„Mīl katrs baltu maizes riku”. Imanta Ziedoņa dzeja. „Iļģi” (CD „Riti, riti”).

Norvēģu Ziemassvētku dziesma Mitt hjerte alltid vanker. Bugge Wesseltoft (CD It’s Snowing on my piano).

Norvēģu tautas dziesma Ve no velkomne med aera.