"Atbildēt uz jautājumu par mīļāko mūziku muzikologam ir teju neiespējami: katrā gadsimtā ir savi favorīti," saka muzikoloģe un profesore Laima Mūrniece.

Viņas sarakstīto monogrāfiju kontā rindojas virkne grāmatu par latviešu mūziķiem, tostarp Jāzepu Mediņu, Edgaru Račevski un citiem. Tomēr izdevums "Arvīda Klišāna fenomens. Atskaņotājmākslinieka un pedagoga dzīvesstāsts", kas klajā nāca šī gada sākumā, līdz šim ir apjomīgākais Laimas veikums. Vairāk nekā 300 lappušu biezā grāmata ir pamatīgs, faktoloģiski un emocionāli ietilpīgs vēstījums par izcilo meistaru, kurš šogad svin 80. jubileju.

Par grāmatu rakstīšanu, latviešu mūzikas īpašo lomu un darbu ar studentiem raidījumā "Mana mūzika" šoreiz runājamies tieši ar viņu - Laimu Mūrnieci, kura Ziemassvētku laikā svin arī skaistu dzīves jubileju.

Vai mīlestība uz latviešu mūziku bijis pienākuma vadīts solis? "Tā īsti latviešu mūzikai sāku pievērsties Konservatorijas jeb Latvijas Mūzikas akadēmijas gados, studējot pie profesora Oļģerta Grāvīša. Viņa lekcijas bija tik saistošas, tik aizraujošas... Turklāt viņš prata lieliski motivēt, sacīdams, ka mums pašiem, topošajiem muzikologiem, jāpēta latviešu mūzikas baltās lappuses," atceras profesore.

Vai arī savās pedagoģiskajās gaitās Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā Laimai izdevies ar latviešu mūziku "saindēt" savus studentus? "Jā, mēs daudz runājam par to, kas notiek Latvijas mūzikā šodien, 25 gadus pēc neatkarības atjaunošanas. Mudinu jauniešus lielā cieņā turēt gan mūsu komponistus, gan atskaņotājmāksliniekus. Pētera Vaska Vijolkoncertu "Tālā gaisma" klasē atļaujos atskaņot pilnā veidā. Mēģinām iejusties Mozarteum zāles atmosfērā, un studenti klausās! Viņu vērtējums ir gluži tāds pats kā mans - ka tā ir ārkārtīgi latviska mūzika, kas pacilā garu. Vaska mūzika runā uz cilvēka dvēseli. Tā nav sadomāta, pārintelektuāla, bet gan ārkārtīgi emocionāla. "Tālā gaisma" - kā tālas bērnības atmiņas, kuras aizsniedzas līdz pat Kosmosam. Un Gidons Krēmers, kurš tolaik, 1997. gadā, bija pasaules zvaigzne numur viens. Nekad neko tik spilgtu vairs neesmu dzirdējusi."

Izvēloties tīkamāko skaņdarbu sarakstu raidījumam "Mana mūzika", Laima šo uzdevumu veikusi ar vislielāko atbildības sajūtu. Te atrodam arī Aleksandra Skrjabina "Ekstāzes poēmu".

"Tas vēl bija Ventspils mūzikas vidusskolas laikā, kad pasniedzējs Vilis Bendorfs aiz aizvērtām durvīm mums atskaņoja Skrjabina "Ekstāzes poēmu". Tas likās tik graujoši... Pirmo reizi dzirdēju darbu ar tik lielu emocionālu spriedzi. Tas ir mans vismīļākais līdz šai dienai..."

Laimas mīlestība pieder arī stīgu kvartetiem, jo īpaši - Ludviga van Bēthovena sacerētajiem. 

"Līdz pat vidusskolas laikam man ļoti nepatika vijolmūzika. Iemesls, šķiet, meklējams bērnībā: pamatskolā dziedāšanas skolotājs pie mums nāca ar vijolīti - kaut ko spēlēja, pavadīja dziedāšanu, un acīmredzot tā viņa spēle nebija diezin cik augstā līmenī. Bet Ventspils mūzikas vidusskolā šo instrumentu beidzot iemīļoju, un stīgu kvarets kā žanrs jau sen ir viens no maniem vistuvākajiem. Bēthovena pēdējo stīgu kvartetu varētu klausīties no rīta līdz vakaram," ir pārliecināta Laima Mūrniece.

Tomēr interesanti: klasisko jeb akadēmisko mūziku profesore nekad neatļaujas klausīties kā fona mūziku. "Klasiku patiesi neklausos citādi kā vien apsēžoties un baudot. Virtuvē rosoties un kartupeļus mizojot, par fona jeb "tapešu" mūziku kalpo gluži citi žanri. Tāpat arī nekad neklausos mūziku austiņās vai datorā - tikai un vienīgi augstas kvalitātes diskā vai koncertā!"

Īpaša vieta Laimas Mūrnieces muzikālo simpātiju sarakstā ir Jānim Ivanovam (no viņa daiļrades pūra raidījumā skan 14. simfonija).

"Patiesi, Jānim Ivanovam ir īpaša nozīme manā dzīves gājumā. Pēc vidusskolas uzreiz neiestājos Konservatorijā, bet gan trīs gadus nostrādāju mūzikas skolā Ukrainas dienvidos, bet pēc tam gadu nostrādāju Rēzeknes mūzikas skolā.

Reiz man tika uzticēts vadīt Jāņa Ivanova mūzikas vakaru, un pēc pasākuma, kas bija acīmredzot izdevies, komponists pienāca klāt un teica: "Nu, tad es jūs rudenī gaidu Konservatorijā!" Tā bija liela motivācija...

Tieši Ivanova mudināta, sāku gatavoties iestājeksāmeniem... Šajā procesā ļoti palīdzēja arī Vaida Salmiņa."

Laimas Mūrnieces pedagogi Konservatorijā (Latvijas Mūzikas akadēmijā) bijuši izcili: Ādolfs Skulte mācījis kompozīciju, Jānis Ivanovs - instrumentāciju, Lija Krasinska un Nils Grīnfelds - mūzikas vēsturi, izcilā teorētiķe Jeļena Bogatirjova - formas analīzi, bet Oļģerts Grāvītis pasniedzis latviešu mūzikas vēsturi.

"Diplomdarbu izvēlējos rakstīt par Jāzepa Mediņa solodziesmām, un tieši profesors Grāvītis bija tas, kurš iedrošināja mani uzrakstīt arī pirmo grāmatu - monogrāfiju par Jāzepu Mediņu. Diemžēl 1977. gadā izdotā grāmatiņa iznāca pasausa, jo padomju laikā taču nevarēja pieminēt ne baznīcas mūziku, ne Dieva vārdu," atceras muzikoloģe.

Vēl Laimas Mūrnieces simpātijas pieder Vilnim Šmīdbergam, kursabiedram no Ventspils mūzikas vidusskolas laikiem. "Ir liels prieks un lepnums, ka beidzot viņa mūzika beidzot tiek pa īstam novērtēta. Simfonija pūtēju orķestrim ir drosmīgs skaņdarbs - spilgta, krāšņa. Pirmā latviešu simfonija pūtēju orķestrim!"

Laima Mūrniece pamatīgi pētījusi arī Jurjānu Andreja daiļradi, jo īpaši - viņa rakstus un publikācijas, tostarp pabijusi Harkovā un pētījusi turienes arhīvus. No Jurjānu Andreja kora daiļrades iepazīšanas likumsakarīgi izrietējusi arī grāmatas rakstīšana par diriģentu Edgaru Račevski: "Vienbrīd pārņēma sajūta, ka atceramies komponistus, bet par mūsu izcilajiem atskaņotājmāksliniekiem runājam visai maz. 20. un 21. gadsimta mijā mums bija izcils diriģentu zvaigznājs. Par daudziem no viņiem jau grāmatas bija tapušas, bet par Edgaru Račevski vēl ne. Īpaši jaunajai paaudzei viņš iepatikās ar savu enerģiju, spožo uznācienu, fascinējošo paštēlu - sapratu, ka vēlos fiksēt viņa devumu, lai par to uzzina arī nākamās paaudzes," teic muzikoloģe, raidījumam izvēloties Edgara Račevska diriģēto un vīru kora Gaudeamus dziedāto Jurjānu Andreja kordziesmu "Lūk, roze zied".

Seko atziņām bagāts vēstījums par mūsu koriem, un tad jau skan arī Jēkaba Graubiņa kordziesma "Gaisa dārzi".

Sarunā akcentēti tiek arī mūsu Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra solisti-vecmeistari. Pirmkārt, Arvīds Klišāns, Laimas Mūrnieces jaunākās grāmatas varonis: "Otra tik izcila metālpūšamo instrumentu meistara latviešiem pagaidām nav. Pašu jubilāru pārsteidzu ar faktu, ka Latvijas Radio fondu ierakstos glabājas vismaz 200 ierakstu. Tos visus noklausījos! Disks ar šiem ieskaņojumiem būtu liels devums tiem skolotājiem, kas māca jaunos mežradzniekus - kā mācību līdzeklis, kādu līmeni iespējams sasniegt mežraga spēlē," raidījumā stāsta muzikoloģe.

Atzinīgus vārdus viņa velta arī vijolniekam Valdim Zariņam, kura spēli klausāmies Riharda Štrausa simfoniskās poēmas "Varoņa dzīve" ieskaņojumā.

Tālāk ceļojam pie "Ēnu dejām", kuras latviešu mūzikā sarūpējis Pēteris Plakidis. "Arī Pēteris Plakidis ir komponists, kura mūzika mani ļoti fascinē. Savā ziņā izņēmums mūsu mūzikas kultūrā: asprātīgs stilizētājs, kurš savos darbos pamanās ievīt gan vieglu sarkasmu, gan humoru. Un "Ēnu dejas" - tik jauka mūzika!"

Visbeidzot, Ērika Ešenvalda Amazing Grace, Māris Sirmais un koris "Kamēr...". "Pievienojos Māra Sirmā teiktajam, ka Ērika mūzika ir tāda, ko klausītājs šodien vēlas dzirdēt koncertos - emocionāli tieša, patiesa. Viņš ir vienīgais no jaunās paaudzes latviešu komponistiem, kurš distancējies no starptautiskā avangarda tradīcijām. Ēriks, pats būdams dziedātājs no kora rindām, kori jūt no iekšpuses. Viņa mūzika, līdzīgi Vaskam, skar dvēseli un ir ļoti melodiska."