Šonedēļ raidījumā "Mana mūzika" tiekamies ar mākslas kolekcionāriem Māri un Irinu Vītoliem - laikam jau spilgtākajiem un aktīvākajiem mākslas kolekcionāriem Baltijas mākslā.

Vaicāti, kas galvenokārt ietilpst abu interešu lokā, Māris atklāj: "Mūsu interese par mākslu veidojusies kā interese par kultūru kopumā - tā izriet no mūsu aktīvajiem ceļojumiem uz dažādām pasaules valstīm. Nu jau gadus divdesmit savos ceļojumos cenšamies iekļaut nozīmīgākās mākslas izstādes, koncertus, teātra izrādes. Līdz ar to tas nozīmē vienlaikus akumulēt pieredzi kultūras jomā un veidot gaumi, kas ir spēja orientēties plašāk nekā tikai vienā jomā. Protams, nekad neesam mēginājuši izveidot savu mākslas žanru hierarhiju kā to darīja Kants, kurš uzskatīja,, ka poēzija ir augstākais mākslas veids vai Nīče, kurš mūziku novieto augstāk par citām mākslas jomām. Tas, kas mūs visvairāk piesaista kultūrā un mākslā kopumā - tas ir Vāgnera gesamtkunstwerk, tātad - mākslu sintēze, sākuumā atsaucoties uz grieķu traģēdiju, bet vēlāk arī uz saviem mākslas darbiem. Opera šobrīd ir tā joma, kurai sekojam visciešāk un gūstam garīgo un emocionālo piepildījumu."

Bet kāds bijis sākums abu mākslas kolekcijai? "Par kolekciju runājot, varam atgriezties desmit gadus senā pagātnē, pie mūsu brauciena uz Kubu un Dominikānas republiku, kura laikā nopirkām savu pirmo gleznu kā lielu, skaistu suvenīru, piekārām pie sienas un sapratām, ka ir laiks apskatīt Rīgas galerijas," atceras Irina.

Māris prāto: "Nekad pirmais mākslas darbs jau netiek nopirkts ar mērķi veidot kolekciju - tu vienkārši iegādājies to, kas tev patīk. Pirmā darba iegāde ir impulsīva, afektēta rīcība. Doma par kolekciju veidojas vēlāk, kad rodas ideja par to, kāds ir šīs kolekcijas mērķis. Iegādājoties pirmo mākslas darbu, tiek pārkāpta zināma robeža - jo mākslai piemīt zināms magnētisms. Tā pievelk, iesaista, un ar laiku tu saproti, ka mākslas darbus tu iegādājies ne tikai tāpēc, lai gūtu emocionālu piepildījumu; tu saproti, ka māksla - tas ir pašizziņas ceļš.

Mākslas darbs maina cilvēku, kurš nonāk saskarsmē ar to.

Šobrīd kolekcionējam jau apzināti, mērķtiecīgi. To, kas pašiem patīk. Tā ir laikmetīgā māksla no Austrumu un Centrāleiropas valstīm ar mērķi izveidot pirmo lielāko privāto kolekciju, kas aptver šī reģiona mākslu, jo Rietumos māksla no šīm zemēm ir nezināma teriotorija - reti kurš mākslinieks no Baltijas vai Latvijas tiek pārstāvēts lielo muzeju kolekcijās vai izstādēs."

Sarunas gaitā Māris Vītols saka tā: "Mūsu mūzikas gaume nekad nav bijusi sastingusi, tāpat kā mākslas gaume. Tā visu laiku attīstās.

Ja paskatāmies, kādu mūziku mēs klausījāmies pirms gadiem divdesmit un šobrīd, atšķirība ir ļoti, ļoti liela.

Man vienmēr licies arī, ka mākslas pieredze nav tikai tas, ko tu dzirdi, redzi vai uztver ar savām maņām - tas vienmēr ir kompromiss starp to, ko tu pieredzi ar savām maņām un to, ko tu zini. Un, jo vairāk zini, jo vairāk centies mākslas darbā sameklēt."