Lai gan viņas darbu mēs tieši neredzam, bez viņas nebūtu iespējama Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra darbība... Šoreiz tiekamies ar LNSO nošu pārzini un diplomētu muzikoloģi Baibu Čirkši, kura par kārtību Lielās ģildes nošu skapjos rūpējas jau vairākus gadus.

Mazam ievadam. Kad Orests no Baibas e-pastā saņēmis mūzikas sarakstu šim raidījumam, viņu pārņēmis viegls izmisums: tas bijis tik garš, ka mūzikas pietiktu vismaz desmit pārraidēm! No kā lai atsakās? Baibai sācies grūtais vētīšanas process: "Traki bija, jo sākumā šķita - neko negribu zināt, neko negribu īsināt, viss man patīk. Tad sāku domāt... Jo šis saraksts taču ir manas muzikālās atmiņas, un to ir daudz..."

Un tomēr: vai ir kas tāds, ko Baibai nepavisam negribētos atcerēties? "Protams! Čaikovska Pirmais klavierkoncerts!" Kā tā? Tā taču tik skaista mūzika! "Tikai ne tad, ja tā jāklausās desmit pavasarus pēc kārtas un turklāt katru dienu. Tad pārņem panika," smejas Baiba, atgādinot, ka desmit gadus viņa aizvadījusi, strādājot Liepājas Simfoniskajā orķestrī, kur pildījusi redaktores pienākumus. Kaut Čaikovska mūzika, protams, viņai ļoti patīk.

Patikšanas un ne-patikšanas

Baiba Čirkše dzimusi Tukumā, mācījusies Ventspilī, bet studējusi Rīgā, JVLMA. Gadu nostrādājusi LNSO mārketinga nodaļā, bet ģimenes apstākļu dēļ pārcēlusies uz Liepāju, lai sāktu darba gaitas Liepājas Simfoniskajā orķestrī. "Rakstīju programmiņas, atbildēju par afišām un citiem drukātajiem materiāliem - šo maizi esmu atēdusies... Turklāt man piemita tā nejaukā īpašība, kuru manos tekstos pamanīja arī Imants Resnis, skaidri un gaiši pasakot - Baiba labi raksta tikai tad, ja viņai šī mūzika patīk," skaļi smejas Baiba. Un, lai kā arī centusies sev iestāstīt, ka viņai tīkama lielākā daļa no programmās iekļautajiem darbiem, nekā. Nav izdevies. 

Vaicāta, kas viņai antipātisks mūzikā, muzikoloģe atbild nekavējoties: "Ja jūtu un dzirdu, ka komponists bijis liekvārdīgs un viņam bijusi tuva grafomānija." Viņasprāt, tādu autoru ir daudz.

"Vidusskolā pati saskāros ar obligāto kompozīciju, tāpēc labi pazīstu sajūtu, ka ir kaut kas no sevis jārada, bet... nav, ko teikt. Bet vajag. Sēdi pie nošlapas, boksterē, un, kaut zini tehniskās nianses, nekas prātīgs neiznāk."

Viņa ir pārliecināta: šodien ir ļoti daudz komponistu, kuri raksta tāpēc, ka prot, nevis tāpēc, ka sirds tā liek. "Šajā ziņā žēl, ka īsto vērtību vētīšana notiek tikai ar laika distanci. Ikdienā saskaroties ar jaundarbiem, mani vienmēr māc ziņkāre, kas no tā visa paliks pēc simt gadiem."

Kā pirmais komponists Baibas mūzikas sarakstā ir Alfrēds Šnitke un viņa Concerto grosso. Viņa labi atceras pirmo reizi, kad sev atklājusi Šnitki. "Tas bija sen, Viļņā, Sauļus Sondeckis vēl bija jauns, solo spēlēja Gidons Krēmers un Tatjana Grindenko, un neliels jauniešu pulciņš sevi bailīgi dēvēja par kremeratiešiem... Tieši tobrīd meklēju bakalaura darba tēmu un, kaut bija doma rakstīt par Jāni Kalniņu, izdzirdēju Šnitki. Tas bija liels blieziens, jo līdz tam tik pamatīgi nebiju iedziļinājusies viņa daiļradē. Un viņa uzstādījums "Kas es esmu?", lai cik arī ironisks neizklausītos šodienas Latvijas kontekstā, man šķita ļoti būtisks."

Nošu ķēniņiene

Nu jau vairākus gadus Baiba atkal ir Rīgā, un viņas profesionālajā pārziņā ir viss, kas saistīts ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra notīm: orķestra partijas un partitūras, štrihi un citas tehniskās lietas, nošu pasūtināšana un atgādāšana, arī piegādāšana mūziķiem, nošu izlikšana uz nošu pultīm, viena otra sarežģīta rokraksta atšifrēšana. "Tie ir arī aizņemti vakari - tie, kad ir koncerts. Manā pārziņā ir arī jaukais pienākums uznest diriģentam partitūru un pārskatīt, vai visas partitūras atrodas nošu mapēs. Esmu secinājusi, ka koncerta norises brīži man nav tik svarīgi kā dažas stundas pirms koncerta. Man patīk tas elektrizētais klusums pirms KAUT KĀ..."

Un kā ar diriģentu kaprīzēm? "Izgāju labu dzīves un prakses skolu Karela Marka Šišona laikā. Viņš nu reiz bija diriģents ar temperamentu... Viņš man daudz iemācīja, un tas bija ļoti veselīgi... Arī to, kā tikt galā ar krīzes situācijām, ko ik pa laikam pats arī sagādāja. Pēc viņa visi pārējie diriģenti man šķiet tik jauki, tik maigi..."

Vēl Baibas pārziņā ir LNSO bibliotēkas elektroniskā kataloga veidošana. "Sākot strādāt Lielajā ģildē, sapratu, ka šajā bibliotēkā viss notiek pēc vecās labās kartiņu sistēmas. Paies ilgs laiks, kamēr visu digitalizēsim..." Vai bibliotēkā ir aktuāli arī kādi pārsteigumi? "Pilnīgi noteikti! Ne visi skaņdarbi ir iegrāmatoti, daži no tiem savulaik vienkārši nosviesti, kā pagadās."

Lai arī Baibas karaļvalsts atrodas Lielās ģildes pagrabā, telpa ir maza un drusku tur izskatās kā karcerī, Baibai te patīk:  "Tajā ir daudz nošu un daudz putekļu!"

Bet viņas muzikālajā sarakstā nākamais vārds ir Jānis Ivanovs: "Viņu izvēlējos tāpēc, ka beidzot sāku novērtēt viņa mūziku! Jo gadu vairāk, jo saprotamāks un mīļāks viņš man kļūst... Kad savos jaunajos gados iegāju Mūzikas akadēmijā, viss ap Ivanovu bija radīts tik sakāpināts, tik drūms, ka negribēju viņu ne dzirdēt, ne saprast. Bet arī viņš, izrādās, bijis tikai cilvēks..."

Bet kāpēc Fēliksa Mendelszona Okteta IV daļa Presto? "Tāpēc, ka te viņš ir sev netipisks, negaidīts, kareivīgs. Arī man tas bija spilgts atklājums, pateicoties Kremerata Baltica festivālam."

Koncerti ārpus darba

Vai vēlme apmeklēt kādu koncertu, ja vien darbs to neprasa, Baibu pārņem bieži? "Atzīšos - reti. Pirmkārt jau tāpēc, ka koncerti ir mana ikdiena, tāpēc ārpus darba tā vēlme ir maza. Bet ir koncerti, kurus noteikti gribu dzirdēt - tādi gadās aptuveni reizi gadā. Mūziku neklausos gluži apzināti - bet, ja klausos, tad zinu, ko gribu no tās gūt, ko dzirdēt. Šajā ziņā esmu tipiska mūziķe.

Mūzika mani pavada visu laiku - sākot no tramvajiem, kuros kaut kas skan, un beidzot ar darbu, kurā parasti skan brīnišķīga kakofonija, jo katrs mūziķis mēģina kaut ko savu, tāpat klausos mēģinājumus, koncertus. Mūzikas manā ikdienā ir gana.

Strādājot savā pagraba glabātuvē, man apkārt valda klusums. Mūziku dzirdu caur notīm, skatot partitūras. Un tad ir liels pārsteigums, ja visupirms esmu izskatījusi partitūru, un tad dzirdu, kā tā skan. Pārsteigumu netrūkst..."

Fragments no Marģera Zariņa mūzikas kinofilmai "Nāves ēnā" - Birkenbauma vīzija" - Baibai patīk  čella solo dēļ. Bet, lūdzu, šajā patikšanā radniecības saites neiepīt! Kaut Baibas dzīvesbiedrs ir čellists Pēteris Čirkše, Kremerata Baltica mūziķis.

Saulainais bērnības rīts

Kā nākamais Baibas Čirkšes sarakstā ir Pētera Barisona "Rīts". Tāpēc, ka patīk. Bet kāds ir Baibas bērnības rīts, kas viņai acu priekšā? "Saulains rīts Tukumā pie klavierēm. Biju tas bērns, kurš pats gāja spēlēt, neviens mani nepieskatīja un neviens to nemudināja darīt. Klavierspēles prieku atklāju astoņos deviņos gados, kad kaut kas jau sanāca," stāsta Baiba, kura mūzikas skolā nokļuvusi nejauši - aizgājusi vecākajai māsai līdzi kompānijas dēļ...

Bet kāpēc izvēlējusies dzīvi saistīt ar mūzikas vēsturi? "Sapratu, ka pianiste nebūšu. Pirmais un galvenais iemesls - bailes no skatuves. Bet - man ļoti patika lasīt. Izlēmu, ka klavierspēli aizstāšu ar grāmatām."

Tāpēc Ventspilī jau viņa mācījusies mūzikas teoriju un vēl šodien ir pateicīga Ventspils mūzikas skolas pedagogiem, ka gūto zināšanu dēļ Mūzikas akadēmijā viņa varējusi staigāt augsti paceltu galvu.

Jaunības atmoda

"Un tad nāca jaunības atmoda, 90. gadu sākums. Biju projām no mājas, pilna visādu ilgu, zināšanu slāpju. Tas manai paaudzei laikam ir raksturīgi, jo mēs visi esam saglabājuši romantisko līniju. Ventspilī uz mūzikas skolu bridu ar gumijas zābakiem un, kaitinot padomju armiju, pa kluso līdu pilī, kas tolaik bija armijas zona..."

Bet nu laiks pienācis Riharda Štrausa "Metamorfozēm" un neviena cita kā kamerorķestra Kremerata Baltica un maestro Saimona Retla interpretācijā. "Tas bija mans Kremeratā pavadītais laiks, un šis bija viens no dziļākajiem pārdzīvojumiem."

Tad vēl Gija Kančeli ar Night Prayers: "Ar Kančeli ir interesanti: ir skaņdarbi, kuri man burtiski riebjas, un ir opusi, kurus ļoti cienu. Šis ir no tiem, kurus cienu. Bet pats Gija... Kad viņš uz mani paskatās ar savām dziļajām acīm un saka: Baiba, u menja takoi vopros... - ak, vai," smej Baiba un viegli noskurinās.

Visbeidzot, Kristaps Pētersons: "Viņš ir mans pēdējās piecgades lielākais atklājums! Liels prieks par to, ka "Mihails un Mihails spēlē šahu" ieguva Lielo mūzikas balvu. Ceremonijā biju pirmā, kura lēca kājās un skaļi uzgavilēja. Jā, man patīk viņa intelektuālisms, "Šaha" muzikālā struktūra, redzu visu, no kā tas tapis, no kā veidojies - cik tur būtu daudz, ko rakstīt no muzikoloģijas viedokļa..."

Baibas Čirkšes mūzikas izvēle...

Alfrēds ŠNITKE - Pirmā Concerto grosso V daļa Rondo - Tatjana Grindenko, Gidons Krēmers, Kremerata Baltica
Jānis IVANOVS - 14. simfonijas II daļa (Latvijas filharmonijas kamerorķestris, diriģents Tovijs Lifšics)
Fēlikss MENDELSZONS - Okteta IV daļa Presto - Kremerata Baltica
Kristaps PĒTERSONS - "Šahs" (Kremerata Baltica, diriģents Ainārs Rubiķis)
Marģeris ZARIŅŠ - "Birkenbauma vīzija" no mūzikas k/f "Nāves ēnā" (Diana Ozoliņa (čells), "Rīgas kamermūziķi", diriģents Normunds Šnē)
Pēteris BARISONS - "Ieskaņa" no svītas "Bērnības rīti" (LNSO, diriģents Aleksandrs Viļumanis)
Rihards ŠTRAUSS - "Metamorfozes" ("Berlīnes filharmoniķi", diriģents Saimons Retls)
Gija KANČELI - Night Prayers (Kremerata Baltica stīgu kvartets Euphonia)