Ar literatūras vēsturnieku Viesturu Vecgrāvi sarunājamies par baroka un neobaroka laikiem, Gētes dzeju slavenās dziesmas "Uzvaras diena" komponista daiļradē, arī par valodas muzikalitāti, romantisma sentimentalitāti, laviešu attieksmi pret modernismu un fadu slāpēto kaisli.

Vaicāts, vai kādureiz viņu saistījusi tēma par valodas un mūzikas līdzībām, Viesturs Vecgrāvis atbilst piekrītoši: "Kad lasu krievu simbolistu dzeju, piemēram, nepārtulkojamās Baļmonta rindas, muzikalitāte un dzeja ir tik savstarpēji saistītas, ka ļoti labi saprotu Poruka domu, kurš reiz uzsvēris, ka viņš dzeju nereti izjūt kā mūziku, tāpēc dažkārt viņam nācies dzejolī kādu rindu vai vārdu pat pārveidot, lai tas būtu muzikālāks. Un Poruks savus dzejoļus laboja ļoti reti!

Dzejas aspektā muzikalitāte ir pašsaprotama.

Tajā pašā laikā mums ir rakstnieki, kuru prozu lasot, var izjust muzikālu baudījumu. Atceros, kādu estētisku baudu man jaunības dienās sniedzis Elijas Klienes tulkotais Knuts Hamsuns."

Jautāts par mūzikas lietām, Viesturs Vecgrāvis saka tā: "Gaužām dīvaini, bet mūzikai vērību sāku pievērst tikai 70. gadu otrajā pusē. Skolā mūziku īpaši nemācīja, toties bija labs vizuālo mākslu skolotājs, kurš mani pievērsa interesei par mākslas lietām.

Interese par mūziku paradoksālā veidā nāca caur diviem absolūti pretējiem objektiem...

Pirmais bija gandrīz nejauši nopirkta skaņuplate ar spāņu baroka vokālo mūziku, kas aizrāva ar ekspresivitāti, patosu, bet vienlaikus arī ar liriskumu. Otrais "objekts" bija krievu komponists Dāvids Tuhmanovs, kura dziesmas mani ļoti pārseidza. Viņš tām bija izvēlējies gan krievu, gan pasaules klasiķu dzeju, un tās tik radikāli atšķīrās no nomācošā padomju dziesmu vienveidīguma..."

Viesturu Vecgrāvi saista 20. gadsimta modernisti. "Joprojām kopš 80. gadiem par vienu no saviem mīļākajiem komponistiem līdzās Šostakovičam varu nosaukt Stravinski. Lai gan pārāk labi neorientējos modernajā mūzikā, kas sarakstīta pēc Otrā pasaules kara, man šķiet, ka 20. gadsimta sākums ar ekspresionisma ekspansiju, mūzikas dinamismu ir ļoti daudz ko devis arī mūzikai, kas veidojusies 20. gadsimta otrajā pusē. Mans vecākais dēls interesējas par amerikāņu minimālistu mūziku. Esmu paklausījies arī to, taču vairāk esmu palicis klasikas ielokā.

Mani vienmēr pārsteidzis, ka latvietis - gan radošais cilvēks, gan kultūras un mākslas uztvērējs - atrodas zināmās konservatīvās pozīcijās.

Nesaku, ka tā ir slikta pozīcija, jo arī man ir mīļš gan Dārziņš, gan Alfrēds Kalniņš, bet literatūrā mani pārsteidz, ka 20.-30. gados blakus Čakam, Laicenam un Kurcijam ir maz Eiropas līmeņa modernistu. (..) Laikam tā mūsu zemnieciskā, patriarhālā un romantiskā stīga mūsu kultūrā ir tik spēcīga, ka instinktīvi un intuitīvi Rietumeiropas modelis galējās formās 20.-30. gados netiek pieņemts."

Varbūt mums nav tieksmes uz refleksiju? "Manuprāt, latviešiem nav raksturīga tieksme uz provokāciju, epatāžu, un tas modernisms, kādu mēs zinām - kaut vai sirreālisms, dadaisms - tā ir epatāža, provocēšana, parodēšana. Varbūt tas ir pat labi, ka mūsu mentalitātē šādas izpausmes nedominē. Un ir arī labi, ka ir tādi autori, kas saistīti ar provokatīvi epatējošo - Jānis Einfelds, Guntis Berelis."

Un kā ar latviešu mūsdienu mūziku? "Diezgan bieži klausos "Klasiku", un tās iespaidā tuvs kļuvis Georgs Pelēcis un Maija Einfelde."

Viestura Vecgrāvja mūzikas izvēle:

Dāvids TUHMANOVS - "Sirds, mana sirds", Johana Volfganga Gētes dzeja - solists Aleksandrs Lermans
Huans Bautista KAVANILJESS - fragments no viljansiko Mortales que amais - ansamblis Los musicos de Su Alteza
Marģeris ZARIŅŠ - fragments no "Partitas baroka stilā" - Laima Andersone-Silāre, Latvijas Nacionālās operas kamerorķestris, diriģents Edgars Tons
Francis LISTS - fragments no "Prelīdēm" - Leipcigas Gewandhaus orķestris, diriģents Kurts Mazūrs
Ana MOURA dzied fadu
Maija EINFELDE - "Manas bērnības mājas", Viļa Plūdoņa dzeja - Latvijas Radio koris, Ints Dālderis (klarnete), Dagnija Zilgalve (arfa), Edgars Saksons (sitaminstrumenti), diriģents Sigvards Kļava