Par savām attiecībām ar mūziku šonedēļ ciklā "Mana mūzika" stāsta Latvijas Nacionālā teātra aktrise Agnese Cīrule.

Agneses pedagogi un režisori, kas ar viņu strādājuši, atzīst – neikdienišķs talants. Intuīcija, jūtīgums, sievišķīgs trauslums, garīgs spēks, gaumes izjūta, muzikalitāte, šarms. Bet talants nedrīkst apsūbēt, tas jāspodrina un jādāvā citiem, teātrī to var veikt caur skaistām un sarežģītām lomām.

Zinot Agneses lomas, jautājums par mūziku šķiet likumsakarīgs. "Domāju, ja nebūtu aktrise, būtu vairāk saistīta ar mūziku - savulaik satiku vienu estrādes režisoru no Krievijas, kurš man ieteica iet uz kinoaktieriem. Latvijā gan šādas iespējas nebija, taču aktieros iestājos. Domāju, ka nekāda dižā dziedātāja nebūtu - nevaru iztēloties, ja man vajadzētu konkurēt ar Ievu Kerēvicu vai Kristīni Prauliņu, ar kuru bijām skolas biedrenes - Kristīne nav gājusi ne pie viena vokālā pedagoga, jo viņai ir dabas dots talants. Šaubos, ka tad, ja kāds klausījies Kristīni, gribētu klausīties Agnesi Cīruli..."

Bet izrādē "Pērs Gints" skan Agneses balss. Un skan neticami skaisti un patiesi! "Varbūt vienkārši neticu pati sev - izrādē tā ir cita lieta, man ir, aiz kā aizslēpties.

Tā ir Solveiga, kura dzied - viņai ir  brīnišķīgs stāsts aiz muguras, kuru caur dziedājumu var izstāstīt. Tā nav sevis paaugstināšana, tas nav mans personiskais stāsts - kas gan es esmu, lai kādam tik egoistiski vēlētos stāstīt.

Tā ir loma, aiz kuras varu paslēpties."

Vaicāta, vai Agneses lomas top vairāk no prāta vai intuīcijas pozīcijām, aktrise neslēpj: "Domāju, tas iet roku rokā. Vispirms strādā intuīcija un tad pieslēdzas prāts, lai visu sakārtotu. Ja pati varētu izvēlēties lomas, kā tas mūsu teātrī nenotiek, pirmais būtu prāts - izlasu lugu un nospriežu, ka gribu pamēģināt. Taču bieži ar materiālu iepazīstamies pirmajā lasījumā, tas ir darba sākums, un tas notiek diezgan intuitīvi, ilgās diskusijās un racionālā lietu kārtībā. Tas, kā loma veidojas... Dzīvoju, aizeju mājās, ejot pa ielu, pat spēlējot izrādē domāju, kas notiks nākamajā dienā."

Kad Agnese apjautusi, ka viņā mīt spēks - spēks ietekmēt izrādi vai aizstāvēt sevi no izrādes smagmes? "Līdz "Asins kāzām" pie Vladislava Nastavševa man nebija ne jausmas, ka manī ir spēks pastāvēt pat par ikdienišķām lietām.

Esmu sava ceļa gājēja, bet brīdī, kad manā profesijā sāk prasīt visu, es nonāku pie secinājuma, ka arī man no citiem jāsāk prasīt vairāk un esmu tiesīga to darīt.

"Asins kāzas" bija darbs, kur es to sāku apzināties. Pēdējais monologs šajā izrādē prasīja no manis daudz nervu, spēka, veselības. Uzskatīju sevi par cilvēku, kurš nav spējīgs kliegt kādam virsū. Vlads pierādījis, ka visos cilvēkos ir visas krāsas - tā ir dabiska lietu kārtība. No profesionālās puses viņš paplašinājis manas robežas, par ko varu pateiktise. Manī ir spēks - tikai tas jāuzliek uz pareizās takas, lai tas nepostītu ne mani, ne citus, bet lai nokļūtu pareizajā galapunktā."

Agneses Cīrules mūzikas izvēle:

* Sonny Burke-Paul Francis Webster."Black Coffee". Ella Fitzgerald;
* Bobija Makferina aranžēta amerikāņu tautas dziesma "Hush, Little Baby".
Bobby McFerrin & Yo Yo Ma;
* Johans Sebastiāns Bahs. Prelūdija no Pirmās svītas čellam Sol mažorā. Miša Maiskis;
* Eden Ahbez. "Nature Boy". Aurora;
* Žoržs Bizē - Gorans Bregovičs. "Lamour". "Kāzu un bēru orķestris";
* Taylor Swift - Kendrick Lemar. "Bad Blood". Aubrey Logan