Kad nesen uzsniga negaidīts sniegs, viņa pirmā doma bija par zemessargu mācībām, kas notiek brīvā dabā.

"Kā mēdz sacīt pie mums bataljonā - tas notiek pa skarbo. Viss ir tikai uz lauka, arī gulēšana jebkādos apstākļos, kādi tobrīd ir. Ja no gaisa tek, pil vai līst, visu dabūjam pēc pilnas programmas," saka Guntis Kalme - teoloģijas doktors, mācītājs, vēsturnieks, vairāku grāmatu autors, Zemessardzes kapelāns un īstens savas zemes patriots.

Kāda īsti ir atšķirība - kalpot draudzē vai būt kapelānam? "Ļoti liela! Draudzē jūs ienākat kā mācītājs un automātiski pret jums ir iekrāta amata cieņa, kas nāk cauri paaudzēm. Un ar kalpošanu šī cieņa jāataisno.

Ienākot bruņotajos spēkos, ir pretēji - uz tevi pirmkārt skatās kā uz karavīru, un tu nevari parādīt jebkāda veida mīkstčaulību vai neizdarību. No vienas puses, tev jābūt vienam no viņiem, no otras - garīdzniekam. Tā ir divējāda solidaritāte.

No vienas puses - garīdzniecība, reliģiskās un kristīgās vērtības, no otras - militārā vide, kas ir ļoti skaudra, skarba, fiziski grūti izturama."

Kā saka pats Guntis, viņš izaudzis uz Rīgas asfalta. Taču vecāki nāk no Vidzemes puses. "Māte - no Vidzemes puses, bet tēvs - no Ziemeļvidzemes. Viņš bija robežsargs," stāsta Guntis un atklāj savas ģimenes skarbo vēsturi laikmetu griežos. "Manai ģimenei abas okupācijas nodarījušas milzu ļaunumu, tāpēc man nav ne mazākā iemesla mīlēt nevienu no okupantiem. Ne mazākā."

Tomēr raidījumam "Mana mūzika" izvēlētās mūzikas saraksta augšgalā likts Emīla Dārziņa "Melanholiskais valsis" - tas ir pārsteigums. "Visticamāk, tāpēc, ka pēc temperamenta es arī esmu melanholiķis.

Nez kāpēc par "Melanholisko valsi" mēdz domāt, ka tas ir pesimistisks - es gan gribētu sacīt pretēji: ka tas ir gaišs optimisms, kuram nav svešas arī dzīves grūtības un sāpes, bet kur gaišums un dzīvotprieks ir galvenais dominējošais elements.

Dieva radītās pasaules skaistumu tas izsaka skaņās. Kaut esmu nepareizā persona, kura tiesīga par to spriest, Rietumeiropas klasiskā tradīcija, kurā Dārziņš izaudzis un tik pārliecinoši to pārstāv, plašākā nozīmē manifestē mūsu tautas, kultūras, nacionālās identitātes piederību Eiropai. Tas ir kaut kas, par ko mums ir nepieciešams padomāt - ka Rietumeiropas mantojumam mūzikā, mākslā, arhitektūrā un kultūrā kopumā šajā vietā absolūti jādominē.

Latvija ir Eiropa. Tieši tāpēc, ka esam robeža starp Austrumiem un Rietumiem, pretī jāliek savas vērtības.

Emīls Dārziņš ir viena no tām."

Un vēl viena atziņa, no kuras izriet grupas "Sīpoli" daiļrade. "Vēsture mūs māca nekāpt uz tiem pašiem grābekļiem vairākas reizes.

Kultūras pretestība ir viens no svarīgākajiem pretestības veidiem. Ir svarīgi, kā mēs atceramies ilgstošo, ļoti nozīmīgo, gadu desmitiem ilgušo kultūrpretestību.

Mēs pamatoti atceramies un lepojamies ar leģionāriem, nacionālajiem partizāniem, kuri izrādīja bruņotu pretestību komunistiskajam okupācijas režīmam. Bet, kad tas izsīka, tas pārgāja visas tautas kopējā pretestībā. Manuprāt, Vizma Belševica ir joprojām nenovērtēta.

Atmiņa viena pati ir kā arhīvs. Ir svarīgi spēt atbildēt uz jēgas jautājumiem, jo tie rada vērtības.

Un viena no varenām vērtībām ir atziņa, ka reiz mums bija sava valsts un mēs gribam to atpakaļ." 

Taču par savām pirmajām attiecībām ar mūziku Guntis pasmaida: "Kad skolā man lika dziedāt, centos rūkt tā, lai, pasarg' Dievs, mani neieskaitītu korī! Rūcu neizturami, kā putekļu sūcējs... Tas ļāva vienu stundu vēlāk nākt uz skolu... Tagad to ļoti nožēloju - šodien tas būtu noderējis."