Šonedēļ raidījumā "Mana mūzika" tiekamies ar Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja valdes locekli Elīnu Vikmani.

Sarunas gaitā viņa atminas lūk, ko: "Tas ir ļoti īpatnēji, bet atceros, kā divpadsmit gadu vecumā pirmo reizi labprātīgi un viena pati esmu bijusi Vīnes operā un klausījusies Vāgnera "Klīstošo holandieti"... Man nav izskaidrojuma, kāpēc mēs, vairākas mazas meitenes, izvēlējāmies iet uz šo Vāgnera operu Vīnes operā: ne es zināju, kas ir Vāgners, ne to, kas ir viņa "Klīstošais holandietis", bet atmiņas ir pilnīgi neaizmirstamas!

Pēc pirmā cēliena vairākas meitenes aizgāja projām, un mums, pārējām, nebija naudas - tupējām pie pašiem operas griestiem pēdējā balkonā uz sastatnēm, taču biju pilnīgi apburta...

To, kas ir Vāgners, viņa "Klīstošais holandietis" un to, ka vispār mēs to klausījāmies, uzzināju daudz, daudz vēlāk..."

Tomēr jau pavisam agri Elīna sākusi mācījusies klavierspēli, un no tiem laikiem viņas atmiņas ir šādas: "Vasarās klavieres atradās citā istabā, kur biju viena pati.

Biju iemanījusies gammas un etīdes spēlēt tā, ka paralēli uz nošu pults turēju grāmatu un to lasīju - mamma vēl aizvien to nezina, bet tāds nu bija mans risinājums.

Mūzikas skolā man paveicās ar skolotāju Ingunu Baštiku - viņas ietekmē vienu brīdi pat nevarēju izvēlēties, vai tālāk mācīties mūziku, vai tomēr matemātiku..."