Pagājušā gada nogalē jaunākais latviešu dzejas tīrradnis Jānis Tomašs izdeva savu pirmo dzejas krājumu "Melnie darba cimdi".

Šai sakarībā par viņu daudz pieredzējušākais kolēģis Aivars Eipurs sacīja: "Lai gan amatu mācījies arī no grāmatu plauktiem, Tomašs ir dzejnieks no dabas, kurš dāvā mums lieliskus tēlus, gluži jaunus šķietami vairs nepārspējamajā dzejas vidē."

Tad nu šoreiz raidījumā "Mana mūzika" tiekamies ar dzejnieku "no dabas", kurš pasaulē nācis 1984. gadā, beidzis Smiltenes Valsts tehnikumu, ieguvis pavāra profesiju (kurā gan nav strādājis ne dienu), bet šobrīd ir Rīgas pašvaldības policists un piedalās MTB maratonā.

Tautas balsojumā viņš ieguvis "Kilograms kultūras" gada bavu literatūrā, nupat izvirzīts Latvijas literatūras gada balvai kā viens no veiksmīgākajiem debitantiem. Bet kādas ir Jāņa attiecības ar mūziku? "Mūziku klausos speciāli - atguļos un baudu," saka Jānis. "Nevaru to pavirši klausīties - kā garāmejot. Daru to konkrēti un speciāli, jo mūzika man ir diezgan svarīga." Pirmo reizi ar mūziku viņš sapazinies, pamatskolā mācoties. "Mūzikas stundās skolotāja lika skaņuplates - tās viņai bija ļoti vecas -, viņa aizvēra acis, un teica: klausieties, vai jūs jūtat? Bijām tīņi, pie sevis domājām - nav ne slikti, ne labi, neko īpaši nejūtam. Tas vecums bija tāds... Tik sarežģītu un kvalitatīvu mūziku nevajadzētu likt klausīties, kamēr cilvēks pieaug. Taču ar laiku ievēroju, ka cilvēki ar mūziku ļoti aizraujas. Likās savādi."

Taču - visam savs laiks...

Ja Jānis rakstītu mūziku, darītu to kā Imants Kalniņš - ne jau velti četri no astoņiem izvēlētajiem skaņdarbiem šajā pārraidē ir tieši Imantam Kalniņam piederīgi. "Diemžēl man nav muzikālās izglītības. Draudzene dzied korī "Kamēr...", tad nu klusumā šad tad arī pats mēģinu padziedāt, bet ātri kļūst kauns. Taču esmu domājis - ja es mācētu komponēt mūziku, būtu laimīgs, ja spētu radīt ko līdzīgu tam, kā Imants Kalniņš rada mūziku... Neesmu atradis neko citu tik jaudīgu, un domāju, ka tuvāko piecdesmit, pat simt gadu laikā nekā tamlīdzīga arī nebūs."

Bet vispār ir divas lietas, ko Jānis ļoti gribētu iemācīties: "Jā, ir divas lietas, ko nevaru un nevaru iemācīties. Pirmkārt, dziedāšanu, lai gan saka, ka jebkuru varot iemācīt. Un otra lieta - kokdarbi. Esmu darījis to, bet darbmācībā ne man, ne māsām tas nepadevās. Nav dotību. Bet tas ir tas, ko ļoti gribētu iemācīties - jebkuru darbu, ko darīt ar savām rokām.

Vēl mani šausmīgi interesē velosports, bet... Ja ķēdi pat teorētiski nav iespējams uzlikt nepareizi, tad man tas izdevies veselas trīs reizes pēc kārtas... Ārprāts!

Toties ēdienu gatavoju ar prieku, un tas arī iznāk. Jo tas jādara pēc sajūtām, un sajūtas mani nepieviļ. Tur nav vajadzīga ne ģeometrija, ne tehniskās prasmes, kas man nepatīk. Tāpēc gatavošana padodas ļoti labi - nekādas vainas!"

Un vēl Jānis, starp citu, strādājis Latvijas Nacionālajā teātrī par skatuves strādnieku: "Tolaik nebija darba, izlasīju sludinājumu un pieteicos - teātris bija netālu no mājām. Nenožēloju ne dienu! Ja teātris interesē un patīk, tad smago darbu var paciest. Tas, ko iegūsti, ir nenovērtējami - izrādes, atmosfēra..."

Un atmosfēra ir arī tā, ko Jānis augstu vērtē padomjlaika latviešu kinofilmās. Tajās viņam tīk vienkāršība, atklātās sarunas. "Šodien ir sociālie tīkli, caur kuriem mēs komunicējam. Cilvēki baidās viens no otra...

Ja telpā ir 10 cilvēki, viņi visi darbojas ap telefoniem, un ir diezgan muļķīgi iesākt sarunu, jo tā, visdrīzāk, neturpināsies - nav interesanti, ir vajadzīgs kāds starpnieks, caur kuru sarunājamies. Tad nu internets ir šis starpnieks. Es nesaku, ka tā ir visur, bet vidē, kurā nākas būt man, tā gadās visai bieži.

Atklātu, dvēselisku sarunu patiesībā ir ļoti grūti sagaidīt. Nezinu, kāpēc cilvēki baidās būt atklāti - man pašam šādu baiļu un barjeru nav. Man patīk papļāpāt un nav problēmu uzsākt sarunu ar svešu cilvēku."

Un vēl, runājot par mūziku, Jānim ir svarīga teksta jēga. "Šobrīd ļoti daudz mūzikas tiek rakstīts ar tekstu, bet es nesaprotu, kāpēc cilvēki izmanto tekstu, ja tam nav nekādu funkciju! Ja nav laba, kvalitatīva teksta, labāk to neizmantot," prāto Jānis, kurš, starp citu, augstu vērtē labu repu.