Šoreiz viesojamies Daugavpils pilsētas vēsturiskajā centrā, kur palielā dzīvoklī vienu no savām "mākslinieka darbistabām" iekārtojusi gleznotāja Silva Linarte.

Ik detaļa te pārdomāta un iederīga - telpas ir gaišas un plašas, šur tur pa kādai gleznai. Nekā lieka. Vide māksliniecei ir ļoti svarīga. Te Silva Linarte lielākoties gatavojas savām izstādēm.

Silva Linarte: Te ir plašumi, visu var izlikt un vienkopus redzēt. Tad es varu pieaicināt savu meitiņu Daci. Mana problēma ir naglošana, rāmju kārtošana. Man tas darbiņš nepatīk, bet viņai tieši otrādi, tik precīzi sanāk. Tad mēs te izvēršamies. Un arī viņas pašas šeit gatavojas izstādēm - visu izliek un tad ņemas ar tām savām aplikācijām un tekstīlijām.

Guna: Meitas tātad arī mākslinieces?

Silva Linarte: Jā, viņas abas man tekstilnieces. Ilona bija mācību daļas vadītāja Rēzeknes mākslas skolā. Tad atnāca uz Daugavpils Saules skolu, nostrādāja deviņus gadus. Tagad strādā Ilūkstes bērnu mākslas skolā.

Guna: Jūs pati nākat no skolotāju ģimenes un tas no paaudzes paaudzē nodevies tālāk?

Silva Linarte: Principā jā - divu paaudžu laikā un Skrindu dzimtas ietvaros bijuši 24 skolotāji. Tā faktiski bija tāda apsēstība, neiedomājama mīlestība pret Latgali. Jo viņi saprata, arī tie brāļi Skrindas, kas Pēterburgā ieguva izglītību un Rēzeknē strādāja, viņi vienkārši mudināja viens otru - mācīties, mācīties, un par katru cenu izglītot Latgali.

Pati gleznotāja Silva Linarte par skolotāju dažādās skolās nostrādājusi 51 gadu un vien pirms dažiem gadiem devusies pelnītā pensijā. Mākslinieces bērnība un pusaudžu gadi ir aizvadīti Sibīrijā - divreiz izsūtīta, tur zaudējusi daļu no savas ģimenes. Ārkārtīgi priecīga un pateicīga liktenim, kas atvedis viņu atpakaļ uz dzimteni un devis iespēju dzīvot tēva mājās.

Silva Linarte: Piedzimt paguvu pirms tā ārprāta, kas notika ar Latviju. Man bija pusotra gadiņa, kad mūs aizveda. Tētis strādāja Kalupes skolā par skolotāju, māte Kalupē pasu daļā. Bet tajā 1941.gada 14.jūnijā viss beidzās. Vienā dienā visa dzīve tika pārtraukta. Tēvu uzreiz ielika cietumā, kur viņš dažu mēnešu laikā nomira, kā jau visi vīrieši 1941.gadā. Viņam bija tikai 39 gadi. Mamma nomira 46 gadu vecumā Sibīrijā, jaunākā māsa tikai divus mēnešus tur nodzīvoja, arī nomira. Mammas mamma arī. Es agrāk domāju - nu vecāmāte nomira, bet viņai bija tikai 54 gadi. Arī palika Sibīrijā. Mammas brālim bija tikai nepilni 30 gadi, arī nomira Sibīrijā. Nu nežēlīgi, bez gala. Viss tika sagriezts ar kājām gaisā. Mamma man vairākas reizes teica, zini, ja mēs dzīvotu Latvijā, tu mācītos Saules skolā. Man tas neko neizteica - ne tāda Daugavpils, ne Saules skola. Mamma stāstīja, ka tētis bija apvienības Saule, Daugavpils nodaļas vadītājs. Un cik es, tagad Latvijā dzīvojot esmu noskaidrojusi, - viņi nodibināja Saules skolu, nodarbojās ar kultūras darbu.

Silva Linarte: Mēs pa diviem lāgiem uz to Sibīriju tikām sūtīti, pēc tā pirmā izsūtījuma mēs divus gadus dzīvojām Kalupes tuvumā, tai pašā vecāku mājā.

Vectēvs mani veda uz Kalupes baznīcu un tur zirdziņi piesieti kā tagad mašīnas rindā. Un viņiem uz muguras uzsegtas zirgu segas. Zilais, rozā, oranžais, apkārt balts sniegs, un tās krāsainās segas. Man kā bērnam uz visu mūžu tas stāv acu priekšā, arī tagad vēl.

Guna: Šādus spilgtos atmiņu brīžus Jūs pēc tam liekat arī gleznās?

Silva Linarte: Protams, viss jau tur iekšā ir. Cilvēks sastāv no tā, ko viņš sevī ir uzkrājis. Tu vari skatīties svešus darbus, priecāties, bet uztaisīt tu vari tiki to, kas tu pats esi, tas ir ļoti īpatnēji. Liekās - paskaties labu paraugu un dari. Nekas no tā nesanāk. Cilvēks var tikai to, kas viņš pats ir.

Saruna ar gleznotāju Silvu Linarti risinājās jaunās latviešu filmas “Melānijas hronika” pirmizrādes nedēļā. Iespējams tieši tās iespaidā māksliniece savā stāstījumā daudz pieskārās savai dzīvei Sibīrijā. Šobrīd māksliniecei daudz laika iznāk pavadīt savās lauku mājās Daugavpils pusē.

Silva Linarte: Tagad, tā nu liktenis ir nostrādājis, paliku viena. No rīta ceļos, pabaroju vistiņas, iedzeru kafiju un varu strādāt. Vasarā mazāk, jo tomēr, divas siltumnīcas, tomāti, paprika, burkāni un viss tiek izaudzēts. Tomēr ir laiks arī pagleznot un liels prieks par to, ka es to varu atļauties. Un tad nāca Marka Rotko mākslas centrs un uz pirmo izstādi uzaicināja mani - pirmā izstāde Rotko centrā bija mana. Tas bija gan pagodinājums, gan pienākums.

Manā vecumā daudzi jau atsakās no tādas aktīvas darbošanās, bet man tagad ir otrādi. Tas dzīves sākums bija tāds tukšāks un sarežģītāks, un tas negatīvais lielā pārsvarā. Tad tagad atkal ir otrādi - ir prieks par valsti, par tautu, par to, ka var dzīvot dzimtenē. Un par to, ka vēl var gleznot un dzīvot tēva mājā, tā ka esmu šinī periodā apdāvināta ar daudzām pozitīvām emocijām.

Guna: Jūs esat teikusi, ka dzīvojat nozīmīgā laikā?

Silva Linarte: Jā, jo ne tik liela tauta ir atguvusi savu valstiskumu. Mums taču katram ir pieckāršs pienākums darīt visu, lai tā valsts eksistētu, attīstītos un būtu starp labākajām. Par to jau visu var priecāties, tas ir tas mūsu nozīmīgais laiks. Kad mēs varam darīt, uzdrīkstēties. Bez šaubām ir daudz jāstrādā, bez darba jau nekur nekas nebūs, bet tam visam ir kaut kāda jēga.

Guna: Lai sāktu gleznot Jums vajag iedvesmu, vai tā atnāk ar darīšanu?

Silva Linarte: Gandrīz vai jāsaka, ka šis vārdiņš - iedvesma – nepatīk, jo kā, piemēram, zemnieks varētu gaidīt iedvesmu. Visi darbi ir darbi un gaidīt kaut kādu iedvesmu ir vienkārši muļķīgi un nereāli. Tā var visu mūžu gaidīt un nesagaidīt to iedvesmu. Ir vienkārši jāstrādā, un tad ar katru darba dienu arī izdodas labāk. Un ja nepastrādā kādu laiku sistemātiski, bez šaubām to uzreiz jūt. Gleznošana nav reizrēķins, ko tu vienreiz iemācies un visu mūžu zini. Gleznošanai visu laiku ir jāuztur sevi tādā pacilātībā un jānoskaņojas, kā aktierim ejot uz skatuves.

Šī gada septembrī Preiļos jau otro gadu norisinājās ainavu gleznotāja Jāzepa Pīgožņa vārdā nosauktais mākslinieku plenērs, kurā piedalījās vairāk nekā 20 mākslinieku. Silva Linarte šogad saņēma arī Jāzepa Pīgožņa vārdā nosaukto balvu ainavu glezniecībā.

Silva Linarte: Vispār plenēri mani īpaši neaizrauj, es nevaru strādāt barā. Arī mājās, kad vīrs vēl bija, viņš zināja, kad es strādāju nekad nevēra pat durvis vaļā. Kad es to darbiņu padaru, es varu parādīt un aprunāties, bet procesā man prasās absolūts klusums un miers. Gandrīz vai smieklīgi, es pieslēdzu durvis, arī laukos, kur iespējamība kā kāds ienāks ir ļoti maza. Un tomēr,

kad es gleznoju, es gribu lai durvis ir aizslēgtas un neviens neienāk, arī nejaušs garāmgājējs. Lai es pati varu būs absolūti ar savām izjūtām, jo gleznošana ir konkrēta cilvēka izjūtas.

Visādā ziņā ir labi, ka ir tāda specialitāte, kurā var strādāt bez lielām fiziskām dotībām, sevišķi pensijas vecumā. Būtu man cita specialitāte, būtu garlaicīgi, nebūtu ko darīt tādā vecumā.