Skices, krāsas, audumi, baltas lapas un radoša iedvesma - tā ir tērpu mākslinieces Jurates Jurjānes-Silakaktiņas  darba pasaule. Viņas veikums redzams Dailes, Liepājas un Valmieras Drāmas teātra, Latvijas Nacionālā teātra izrādēs, arī sadarbība ar Latvijas Operetes fondu ir jo cieša - 13. martā Kultūras pilī "Ziemeļblāzma" mākslinieces radītie tērpi uzsāks savu dzīvi Paula Abrahama operetes "Balle Savojā" jauniestudējumam, tāpēc Ieva Zeidmane devās uz Dailes teātri, lai tiktos ar Jurati.

- Par vietu mūsu sarunai esat izraudzījusies Dailes teātri, kaut arī nu jau darbi ar jūsu radītiem tērpiem ir skatāmi ne tikai Rīgā, bet arī daudzkur citur. Milzīgu skiču bloku jūsu rokās nemanu, tērpu paraudziņi arī padusē nav iespiesti – vai tas viss šeit, teātrī, kaut kur mīt vai tomēr tā visa vietā ir dators un virtuālie zīmuļi?

- Nē. Man ir skices un ūdenskrāsas, guaša krāsas, akrila krāsas - atkarībā no tā, kādu stilu esmu izvēlējusies konkrētā materiāla skicēm. Teātra šuvēju darbnīcā tās stāv.

- Kāds ir process, līdz tiekat pie reālajām skicēm? Droši vien ir pārdomas, pārrunas ar režisoru…

- Pirmais ir prieks, ka man piedāvā darbu.

- Vienmēr?

- Ja es piekrītu, tad ir prieks! Pēc tam ir laiks, kad tu centies atrast visu kaut ko apkārt un ārpus darba – mazgā logus, tīri grīdas… Man visgrūtākais ir brīdis, kad priekšā balta lapa. Pat tad, ja esmu izlasījusi lugu un parunājusies ar režisoru, baltā lapa ir ļoti biedējoša. Kad esmu pirmo ķeburu uzvilkusi, tad jau aiziet – domāšana ir mazliet ieeļļojusies, vairs nav tik grūti.

- Vai mēdz gadīties tā, ka kāds tērps tomēr nedodas rokā un tad jūs izejat ielās meklēt tam motīvus?

- Protams, ka gadās. Es taisu kostīmus konkrētiem aktieriem. Nekad neesmu tos taisījusi, vismaz reizi neieraugot cilvēkus, kuriem taisu. Arī Lietuvā, arī kolektīvos, ar kuriem nekad neesmu strādājusi. Vismaz reizi aizbraukšu uz viņiem paskatīties vai - ideālā gadījumā - noskatīšos kādu citu lomu, ko kāds aktieris spēlē. Bieži gadās tā, ka, ja tērps nedodas rokā, beigās izrādās, ka tas nav vajadzīgs. Sulaiņi, kalpotāji…, liekas - kam viņi tur vajadzīgi, nezīmēšu. Un režisors beigās saka – man nemaz to nevajag. Tā ka intuīcija nostrādā. Ja tērps nedodas rokā – tas nav vajadzīgs.

- Vai jūs rūpējaties par to, lai tērps, kuru radāt, arī pašam māksliniekam būtu pa kaulam?

- Protams. Jo uz manekena ir tikai viena ceturtā daļa no kostīma. Kostīms ir vērtīgs,„strādā” un ir savā vietā tikai aktierim mugurā – konkrētam aktierim, kuram tas ir taisīts. Uzskatu, ka man ir jāpalīdz. Protams, ka galvenais uzdevums ir palīdzēt materiālam un režisoram, bet aktierim – jo īpaši. Es pēc pirmizrādes aiziešu mājās ar ziediem rokās, bet viņš spēlēs vēl desmit gadus. Nu, labi – mūsdienās varbūt divus gadus, bet jebkurā gadījumā viņam katru vakaru ar šo ādiņu būs jākāpj uz skatuves. Viņam būs jāmēģina radīt to citu personību ar mana kostīma palīdzību. Tāpēc aktieris man ir ļoti svarīgs.

- Vai jūs esat no tiem māksliniekiem, kuri režisoram pakļaujas?

- Jā, pakļaujos. Sākot strādāt teātrī, gan daudz arī kļūdījos, pārāk pakļaujoties. Jo ilgāk strādā, jo labāk saproti, ka ir lietas, kuras tikai tu jūti un saproti . Tad tu mēģini režisoram vienkārši „iebarot” savu ideju.

- Esat teikusi, ka neveiksmīgi tērpi var izrādi nogremdēt, bet vieni paši tērpi to pacelt gan nevar.

- Izrāde nav modes skate. Kostīmi jau ir tikai rozes uz tortes vai palīgs aktierim – kāda nu konkrētam režisoram ir iecere par to, kas ar kostīmiem tiek panākts – noskaņa vai piederība kādam sociālajam slānim… Protams, skatītāji var teikt: „vai, cik skaistas kleitas! Man bija mazāk garlaicīgi, jo, redz, tur divsimt kostīmu iznāca - tādas cepures un tādas rotas!...” Bet tā jau nav izrāde . Tā tad ir cita veida izklaide.

- Jūs pieminējāt divsimt kostīmus. Vai jums ir kāds tērpu rekordskaitlis kādam iestudējumam?

- Milzīgu izrāžu man nav. Tādu vairāk ir manām kolēģēm, kuras taisa tērpus šoviem un mūzikliem. Man „Meža gulbjos” bija daudz tērpu, šobrīd „Ballē Savojā” – 86 kostīmi, kas apstākļos, kad iestudējums nenotiek teātrī, ir daudz. Bet šobrīd Dailes teātra repertuārā ir „Žanna d’Arka” ar kolēģes Ilzes Vītoliņas brīnišķīgiem 160 kostīmiem. Tā ka manējais nav rekords.

- Vai mūsu apstākļos nākas kādas mākslinieciskās idejas upurēt, pakļauties kompromisiem un radoši pieiet, teiksim, materiālu izvēlei?

- Nav jau vajadzīgas nenormāli dārgas mežģīnes vai īsti briljanti. Teātris tomēr ir ilūzija. Tev ir jāspēj radīt ilūziju, ka tās ir ļoti dārgas mežģīnes – kaut vai aplīmēt tās ar foliju. Kino tas ir citādi. Bet teātris ir spēle. It īpaši uz lielās skatuves visam ir jābūt lielākam nekā dzīvē. Ir jājūt proporcija. Tuvumā tas varbūt būs kaut kas nebaudāms, bet tie metri, kas atdala skatītāju no aktiera uz skatuves, arī dara savu darbu. Audumu var nopūst ar krāsu, un izskatīsies, ka tas ir neticami fantastisks. Esmu tuvumā redzējusi filmas „Iemīlējies Šekspīrs” kostīmus, kas uz ekrāna izskatās ārkārtīgi smalki roku darbi, bet patiesībā pie tērpiem bija piešūtas folijas bumbiņas. Profesionāls triks.

- Vai šiem trikiem jums ir kādas dārgumu lādes? Vai nepieciešamības gadījumā migrējat uz bēniņiem?

- Teātrī, protams, ir savas noliktavas. Šūšanas cehā kostīmu apdarinātājai ir savs skapis, kas ir ļoti vērtīgs, jo tajā ir dažādas noārdītas lietas, sākot no Smiļģa laika. Bet mājās katrai kostīmu māksliniecei ir vismaz viena kaste skapī, kur ir īpaši vērtīgas, ziedotas lietas. Cilvēki jau ziedo – dažnedažādus brīnišķīgus izšuvumus, unikālas, autentiskas cepures, cimdus, kas palaikam var ļoti noderēt.

- Ko ir vieglāk uztaisīt – krāšņu kostīmu izrādi vai neuzkrītošākus, ikdienišķākus tērpus, kuros vairāk izceļas aktieris?

- Jebkurai māksliniecei vieglākas ir krāšņās. Tajās fantāzijas lidojums ir brīvāks un tu vairāk vari spēlēties ar tēliem. Sadzīves izrādes bieži ir grūtākas - jāmeklē vateņi, „Lotos” cepurīte vai kas līdzīgs, kas šķiet jau mūžam neatrodams. Gandarījums, protams, ir, bet tas ir uzvarētāja, atradēja gandarījums. Savukārt lielas izrādes ar daudziem kostīmiem ir bauda!

- Tikmēr vateņi – autentiskas sava laika liecības.

- „Latgalītē”, piemēram, joprojām var dabūt vateņus. Pagājušogad braucām ar sagādnieci uz turieni un kādam onkulītim, kurš pārdod visādas atslēgas un vadus, palūdzām, lai viņš novelk savu vateni un par 15 eiro pārdod mums. Iztīrījām – izrādei derēja. Viņš bija ļoti laimīgs, un mēs bijām laimīgi. Mana draudzene, rakstnieces Zentas Ērgles mazmeita Agnese Ērgle man laipni atvēlēja visus savas vecmāmiņas kostīmus, kas ir lieliski. Tāpat es ik pa laikam satieku cilvēkus, kuri ir glabājuši dažādas lietas. Kāda kundze no gultapakšas vilka ārā čemodānus, sakot, piemēram: „šajā blūzītē es 63.gadā beidzu skolu”. Cilvēki, kas tajā laikā ir dzīvojuši un saudzē apģērbu, to saglabā, neko nemet ārā. Varbūt teātrī mazāk, bet kino vajadzībām tādas lietas ir nenovērtējamas! Pavisam nesen kāda no mūsu teātra darbiniecēm atnesa man maisu ar brīnišķīgiem, izšūtiem 19.gadsimta beigu naktskrekliem un apakšbiksēm, kuras ir izcakotas - muslīnā, baltos rokdarbos.

- Vai jums jau galvā ir plāni, kur tas būs skatāms?

- Jā. Man tagad Edmundam Freibergam ir jātaisa „Mīla zem gobām”. Domāju, ka Evijai Skultei viens no tiem naktskrekliem varētu labi derēt.

Šobrīd Jurates galvā gandrīz nemitīgi skan mūzika no operetes „Balle Savojā”

- Pirmām kārtām režisors man izstāstīja savu vīziju, par ko un kādā stilistikā viņš gribētu šo opereti taisīt. Krievu izcelsmes Francijā dzīvojošs mākslinieks Ertē bija mans iedvesmas avots kora meiteņu kleitām, jo izrādē viņas ir snobiskas augstākās sabiedrības dāmas. Skatījos, ko dara Alberts Kivlenieks -  kādas ir dejas, kāda ir mūzika. Biju mēģinājumos, kuros Gundars ar Normundu Vaici izspēlē partitūru, to īsinot un miksējot, jo Paulam Ābrahamam ļoti paticis četrreiz atgriezties pie tā, ko jau radījis. Man palīdzēja arī tas, ka zināju cilvēkus – gan Antu Jankovsku, gan Marlēnu Keini, gan Valēriju Koļago. Aktrises vispār mani iedvesmo. Protams, ne visas – šai ziņā es varbūt neesmu augsta līmeņa profesionāle. Jo ir cilvēki, kuriem man ir grūtāk uztaisīt kostīmu. Bet ir cilvēki, kurus es jūtu – zinu, ka, lai ko viņš spēlētu, es varētu viņam palīdzēt. Protams, materiāla un režisora dotajā kontekstā, bet jebkurā gadījumā es varu iedot viņiem kaut ko no sevis, kas kalpos par papildus plusiņu viņu lomai.

- Vai ģenerālmēģinājums veicās gludi?

- Visi bija atnākuši, gandrīz visi bija iemācījušies tekstus, visi bija tērpos… Daļu tērpu gan nācās vest atpakaļ un pāršūt, jo Alberts Kivlenieks viņus ir nodejinājis līdz pilnīgi citiem apmēriem. Ir cilvēki, kuriem salīdzinājumā ar decembra sākumu ir par 10-12 centimetriem mainījušies apmēri, kas šuvējiem un man ne īpaši labi patīk, taču viņiem tas ir veselīgi. Šobrīd mēģinājumi turpinās bez kostīmiem – tie gaida savu uznāciena brīdi 13.martā.

- Vai iestudējumā ir svarīgi ievērot kādu vienotu stilistiku? „Ballē Savojā” tērpi ir ļoti daudzveidīgi – sākot no sarkana flamenko un beidzot ar baltu bikškostīmu, kurā ir saskatāmas arī kādas grieķu dievietes nianses.

- Protams, ka kopējai bildei ir jābūt harmoniskai. Bet taisīt tērpus vēsturiski precīzi operetei īsti nevajag. Atšķirīgi tas ir kino vai teātrī, kur iestudējums veidots kino stilistikā. Operete tomēr spēlējas ar vispārcilvēciskām vājībām, un tām ir vieta gan 20.-tajos, gan 50.-tajos. Protams, laika konteksts ir jāsaprot. Nevar iebāzt stāstu jebkurā laikā. Turklāt katram tēlam ir jādod tā individuālais stāsts un visam ir jāturas kopā. Jābūt tā, lai cilvēkiem būtu kur piesiet acis. Operete ir vizuāla.

- Jūs esat veidojusi arī videoklipus. Vai tajos ir kāda specifika?

- Man patīk mainīt darbības vides. Patīk pastrādāt teātrī un tad uz trim dienām vai nedēļu mobilizēties un uztaisīt video vai reklāmu, vai jebkādu filmētu materiālu. Jo tā ir cita intensitāte – ļoti īss sprints. Un filmēšanas brīdī ne tu vairs esi māksliniece, ne tev ir kāds statuss – ja nepieciešams, tu skrien un slauki dubļus aktrisei no kājām. Jo filmēšana ir filmēšana – šobrīd ir gaisma vai ir tik un tik stundas, un ir jānofilmē. Pēc trim dienām tu it kā atgriezies realitātē – savā lomā, savā pasaulē. Filmēšanas laikā es atpūšos - pat tad, ja strādāju, guļot divas stundas naktī, kā tas kino bieži gadās. Teātrī ir citādi. Tur tev ir ļoti daudz palīgu – rekvizītori, šuvēji, ģērbēji. To īpaši var izbaudīt profesionālos teātros. Ja šis mehānisms ir labi ieeļļots, ir kaifs no tā, ka visi kopā strādā vienam mērķim. Tā ka katrā vietā ir savas lietas, no kurām var gūt baudu.

- Un, ja salīdzinām teātri ar opereti?

- Operetē nenoliedzami ir jābūt vērienam, krāšņumam, bet tajā pašā laikā ļoti jāuzmanās no jebkāda veida banalitātes vai kiča. Nez kāpēc cilvēkiem liekas, ka operete – tās ir spalvas, boa, tīkliņzeķes... Bet, ja pret opereti attiecas kā pret kaut ko otršķirīgu un komisku, nekas labs neizdodas. Tas ir ļoti viltīgs žanrs. Mēs tikko runājām ar kolēģi Ilzi Vītoliņu, kura arī pirmo reizi taisīja opereti – „Sikspārni” Nacionālajā operā, un vienojāmies, ka nav nemaz tik vienkārši ar opereti strādāt, jo gan mūzika, gan spēles veids, gan nosacītība operetē ļoti atšķiras no teātra un operas.

- Vai tiesa, ka, mācoties otrajā klasē, jau esat uzzīmējusi zīmējumu ar tekstu „būšu tērpu māksliniece”?

- Jā, zīmējums man ir. Kāds no klases zēniem gan tai meitenei ir piezīmējis bārdu. Es nezinu, cik tas bija apzināti – domāju, ka tāpēc, ka augu tepat teātrī, blakus mammai, kura bija kostīmu māksliniece. Bet tas bija mans pirmais impulss. Tad vienu brīdi, droši vien tāpat - mammas ietekmē, es nolēmu nekādā gadījumā nestrādāt teātrī, jo bija 90.-tie gadi un mamma pati gribēja iet prom, jo viss mainījās, neviens īsti nezināja, ko ar to teātri lai īsti iesāk, un cilvēki uz izrādēm nenāca. Iestājos Kultūras akadēmijā - vienu gadu nomācījos Starpkultūru „sakaros ar kaut ko”. Bet atnācu uz teātri. Vienmēr tas mani ir atvilcis atpakaļ – arī tad, kad bērni piedzima vai bija sezona ar vienu divām izrādēm un likās, ka tu neesi nevienam vajadzīgs. Pēkšņi atkal ir daudz darba, esi vajadzīgs un  kaut kādā neapzinātā plūdumā tu atkal esi atpakaļ teātrī.

- Jūs esat arī uz skatuves kāpusi – kā Baltā Pele izrādē „Vējš vītolos”.
- Tas bija tāpēc, ka nebija iespējas samaksāt asistentam un man bija jāiet spēlēt „masās”. Bet atceros tās šausmas un nelaimīgos aktierus, kuri spēlēja pārējās Peles, Lapsas un Ežus. Sapratu, ka nekad nespētu būt aktrise „masās”. Ja es nebūtu galvenā Džuljeta, Pele no manis iznāktu ļoti štruntīga. Nē, par aktrisi es tā īsti nekad neesmu gribējusi kļūt.

- Vai, skatoties uz to, ko jūs teātrī jau esat izdarījusi, jums ir prātā kāds spilgts gandarījuma brīdis?

- Man ir ļoti grūti analizēt atsevišķus kostīmus, jo tad, kad sāku mācīties Amerikā, mana mamma bija šeit un strādāja. Es biju redzējusi ļoti daudz ko no tā, ko viņa tika izdarījusi un savā veidā to uztvēru kā savu. Vienu brīdi pat visu speciāli taisīju neglīti, lai atrastu savu stilu, kas, protams, bija ļoti naivi un muļķīgi. Bet jaunībā mēs visi esam naivi un muļķīgi. Līdz ar to es nevaru par saviem darbiem pateikt „tas bija kolosāli!” Varu pēc kāda laika paskatīties un teikt: „ nu, jā – tur viss ir kārtībā”. Bet sajūsmas man nav. Protams, man ir bijušas ļoti mīļas izrādes. Piemēram, Emīla Dārziņa „Melanholiskais valsis” ar kori „Kamēr…”, kurā mēs kostīmus veidojām pēc Dārziņa ģimenes cilvēku fotogrāfijām un tā laika fotoalbumiem, bet kopumā tas viss saslēdzās tik brīnišķīgi! – Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija, koris, Artūrs Skrastiņš, arī tas, ko es biju izdarījusi. Biju ļoti gandarīta un laimīga. Tāpat Mazajā zālē reiz bija izrāde „Vinsents Brikstonā” par Vinsentu van Gogu. Tajā Gundars nospēlēja savu labāko lomu, vismaz – līdz tam brīdim. Tur bija lietas, kas ļāva man saprast, kāpēc es to daru. Domāju, ka lielākā daļa teātra mākslinieku dara, lai izdotos laba izrāde. Protams, ir patīkami, ja tevi uzslavē. Bet ir ļoti skumji, ja tu esi izdarījis visu – esi uztaisījis kostīmus pēc labākās gribas un sirdsapziņas, bet atnāk kāds un saka: „Kostīmi bija kolosāli, bet izrāde gan – draņķis pēdējais.” Tad jau arī viss mans darbs ir bezjēdzīgs. Manai mammai, piemēram, ir satriecoši kostīmi, kurus neviens neatceras tikai tāpēc, ka tās izrādes nav bijušas labas. Ja nepiedzimst izrāde, tad arī kostīmu mākslinieka darbs ir bezjēdzīgs.

Mūzika, vizuālā māksla – tie ir neizbēgami iedvesmas avoti. Vasara, Miķeļbāka, bērni, jūra, brīvība, tukšums – kad nav sienas apkārt.

Man vajag pludmali, jūru, un vēlams – dižjūru, kā saka kurzemnieki. Lielo jūru. Jo tur, Miķeļbākā, tiešām ir tā, ka, ja kāds paiet garām – „O! Tu redzēji!?” Tur ir tukšs un kluss, un mierīgi. Bieži vien pavasarī, zinot, ka man būs jāuztaisa tāda un tāda izrāde, es neko nesaprotu. Staigāju gar jūru – un viss atnāk un nostājas savās vietās. Acīmredzot, kad riņķī nav māju un šķēršļu, paplašinās tavas robežas.

- Dailes teātrī šobrīd un vēl līdz 10.aprīlim ir skatāma jūsu mammas tērpu mākslinieces Baibas Puzinas darbu un skiču izstāde. Ar kādām sajūtām jūs ejat cauri šiem eksponātiem?

- Tagad jau es jūtos ļoti laimīga un gandarīta. Sākumā man bija grūti. Es joprojām nespēju distancēties – viņas aiziešana man joprojām ir liels zaudējums. Ņemot vērā to, ka arī mans tētis septembrī aizgāja, likās, ka es to neizdarīšu. Bet bija jāsaņemas – tas ir mans pienākums. Kad viss bija izdarīts, jutos ļoti priecīga, ka esmu pārvarējusi savas emocionālās saites.

- Vai gēni jums palīdz vai traucē?

 - Domāju un gribu cerēt, ka palīdz. Mani tik bieži ir centušies salīdzināt ar mammu, ka es pati cenšos no tā distancēties. Olga Dreģe joprojām saka: „vai, Baibiņa!” Viņām es joprojām esmu mana mamma.  Toreiz tomēr bija cits laiks. Kostīmi tika šūti gadu. Tagad – divus mēnešus, bieži vien pat īsāku laiku. Neviens tās bārkstiņas, kas bija Olgas Dreģes kleitai, nešūs. Tai katrs bumbulītis ir ar rokām šūts klāt. Šobrīd vairs to vienkārši nevar izdarīt. Tāpēc ka aiz sliekšņa ir trīs nākamās pirmizrādes.

- Bet, ja būtu šis gads, ko jūs varētu veltīt vienai izrādei, vai jūs to labprāt izbaudītu?

- Jā, protams. „Balli…” es sāku zīmēt augustā. Decembrī mēs sākām šūt. Man tas ir normāls ritms. Apbrīnoju savus kolēģus, kuri var uztaisīt 12 izrādes sezonā. Mans maksimums ir sešas, un tad jau esmu pārgurusi. Jā, es ļoti labprāt sezonā taisītu vienu izrādi – ar pašas izvēlētu materiālu, pašas izvēlētu režisoru, pašas izvēlētu scenogrāfu. Bet tā ir utopija.

- Režisoru tomēr jūs savā ziņā esat izvēlējusies - jūsu dzīvesbiedrs ir Gundars Silakaktiņš. Kopā ar viņu jūs diezgan daudz ko kopā esat veidojusi. Arī „Balle Savojā” ir jūsu kopdarbs. Vai jums ir viegli sastrādāties?

- Uz to mēs esam ilgus gadus gājuši. Protams, ja tevi četros no rīta modina ar vārdiem „es sapratu, kā vajag!”, nav viegli.  Bet mēs ļoti labi saprotamies. Mums sakrīt gaume un izpratne par to, kas ir labs un kas ir slikts teātris. Vienā ziņā – viegli, vienā ziņā – grūti. Es pārdzīvoju par viņu, viņš pārdzīvo par mani. Tātad klāt nāk tas, ka tu ne tikai savu, bet arī savas otras puses darbu pārdzīvo. Un tas ir papildus slogs.

- Vai tērpu mākslinieks ir tērpu mākslinieks 24 stundas diennaktī un jums tiešām naktī mēdz rasties idejas?

- Jā, protams. Meitas, piemēram, kategoriski atsakās nākt ar mums kopā uz teātri, sakot : „jūs pēc tam strīdaties!” Mēs nestrīdamies. Es saku: „redz, kā tur tas bija!”, bet viņš saka: „nebija” vai arī „tas bija kolosāli!” Varbūt ar gadiem tas mazināsies un varēsim izrādes skatīties, mazāk pārdzīvojot par to, kas ir neizdarīts vai nav izdevies. Bet pagaidām mēs strādājam 24 stundas diennaktī. Tāpēc vismaz vasarā vienu mēnesi cenšamies nedarīt neko. Ja nestrādātu teātrī, es būtu ļoti izvēlīgs skatītājs. Izrāde kā izklaide vai bagātināšanās veids nav manā top-trijniekā. Es labāk lasu grāmatas. Protams, interpretācijas man vajag - gribu, lai interpretē režisors un aktieri, bet bieži vien interpretācija nosit izejmateriālu, nevis to bagātina, kā tam būtu jābūt. Tad es labāk izvēlos izlasīt lugu. Bet pēc labas izrādes ir bijis tā, ka nedēļu pēc tam vēl lidoju: „tas ir satriecoši, ka cilvēki spējuši to izdarīt!” Esmu pat raudājusi izrādēs. Nevis par to, ka stāsts ir bijis emocionāls, bet aiz cieņas un apbrīnas par aktieriem, kuri ir izcili izdarījuši to, ko gribējis režisors un kas izrādei ir bijis nepieciešams.

- Interesanti, vai tērpu māksliniekam, lasot grāmatas, bildes galvā ir citādākas nekā kādam ierindas cilvēkam?

- Kas to lai zina. Es mēdzu sarunāties ar saviem tēliem. Reiz trolejbusā jutu, ka cilvēki uz mani jocīgi skatās, jo biju sākusi dialogu starp saviem diviem prinčiem.