Šoreiz dodamies uz Latvijas Nacionālās operas un baleta dekorāciju darbnīcu, kur jau teju četrdesmit gadus par iestudējumu dekorācijām rūpējas mākslinieks, scenogrāfs Juris Salmanis.

Scenogrāfijas viņš veidojis vairākiem baletiem un dažām operām. Sarakstā varam minēt Rahmaņinova "Aļeko", Šostakoviča "Spītnieces savaldīšanu", Prokofjeva "Romeo un Džuljetu".

Sarunas gaitā atklājam, ka Jura mākslinieka darbistabā neatņemama sastāvdaļa ir mūzika, un ne jau tikai tā, kas skan zem Baltā nama skatuves.

Ak, jā: Juris Salmanis ir arī tēvs diviem brīnišķīgiem māksliniekiem - Annai un Jurim Salmaņiem.

"Operā sāku strādāt 1970. gadā, tūlīt pēc Mākslas akadēmijas, bet 1978. gadā aizgāju paskatīties, kas notiek plašajā pasaulē," stāsta mākslinieks. "Paauklēju meitiņu Annu, dēliņš jau tobrīd bija lielāks. Taču tīri prozaiski vajadzēja gādāt par ģimeni."

Anna un Juris gājuši tēta pēdās - vai likumsakarīgi? "Bērni jau sajūt, kas ir apkārt, un viss iznāk pats  no sevis," saka Juris un sirsnīgi pabrīnās par bērnu sacīto - bērnībā viņiem šķitis, ka visi cilvēki ir mākslinieki, izņemot pārdevējus un konduktorus. Par savām attiecībām ar mākslu scenogrāfs saka tā: 

"Man viņa patika jau sen. Glezniecība, dekorāciju glezniecība, patika jau bērnībā. Patika krāsainus žurnālus skatīties, gleznas - atceros, izjutu lielu baudījumu un gandarījumu! Arī zīmēt mīlēju jau bērnībā."

Taču otra lielā kaislība Jurim kopš mazām dienām bijusi mūzika. "Abi ar māsu Latvijas Radio klausījāmies nopieto mūziku jau bērnībā. Pirmās atmiņas - neatceros, kādā sakarībā, bet mūsu laukos, Tautas namā, reiz viesojās kāds orķestris. Biju maziņš vēl, un mamma mūs abus aizveda uz koncertu. Arī šodien mūziku patērēju, kā smejos, "nežēlīgi" - klausos, cik vien gribas. Taču par mūziķi tomēr nevēlējos kļūt."

Tieši mūzikas klātbūtne bijusi tā, kas Jurim Salmanim likusi izšķirties par labu darbam Latvijas Nacionāļajā operā.

"Savos brīvestības gados, kad attālinājos no Operas, drusku pastrādāju Nacionālajā teātrī, un ievēroju, ka tur neskan mūzika vai arī skan ļoti maz, un tas man diezin ko nepatika. Kad atgriezos Operā, jutos kā "savā silītē". Un savulaik šķita - ja vakars nesākas ar uvertīru, tad kaut kas nav kārtībā. Man tiešām patīk te, jo šeit ir mūzika!"

Jura sirdij tuvākie ir Vīnes klasiķi. Šūberts. "Arī Mālera Piektās lēnā daļa - tik skaisti! Grūti saprast, kā kaut ko tādu var dabūt gatavu. Arī Berlioza "Fantastiskā simfonija" ir burvīga."

Taču, runājot par Jura Salmaņa arodu, nākas secināt - gan scenogrāfijā, gan izpildītājmākslā jādomā par to, kā dekorācijas izgatavot, protams, jādomā arī par tāmi. Te nu piedzīvojumu un starpgadījumu netrūkst...

"Dažreiz ir pat tā, ka esi drošs - nu, nevar nekas atgadīties, bet atgadās! Visu nevar paredzēt. Ir pat tāds ticējums - pirmizrādē kaut kam noteikti jāatgadās, tad būs labi!"