Šoreiz viesojamies pie enerģiskās scenogrāfes Ievas Kauliņas Sarkandaugavā, kur viņas omulīgajā dzīvoklī, piepalīdzot ziņkārīgajam "kvalitātes kontrolierim" - Džeka Rasela terjeram Nazim, top dažādas scenogrāfijas neatkarīgajiem un repertuāra teātriem un pat operai.

Ieva veidojusi izrādes sadarbībā ar Mihailu Gruzdovu, Edmundu Freibergu, Māru Ķimeli, Inesi Mičuli, Lauru Grozu-Ķiberi, Valteru Sīli, Andreju Jarovoju un citiem drosmīgiem un progresīviem latviešu režisoriem. Viņai nav svešs arī kino. Ievas darbi izceļas tiklab ar košu, kā askētisku  skaistumu, precizitāti, pārdomātību un domas lidojumu.

Savā darbistabā jebkuru virsmu viņa izmanto kā darba virsmu - te ir zāģi, āmuri, otas un citi darbarīki. "Scenogrāfs jau bieži ir gaismas piļu būvētājs, kurš arī realitātē mēģina saprast, ar kādiem paņēmieniem to varētu uzbūvēt. Līdz ar to, ka daudz strādāju arī neatkarīgajos teātros, esmu spiesta pai zāģēt, urbt un naglot," stāsta māksliniece un smejas, ka visbailīgākais pasākums esot zāģēšanas lietas - piemēram, ar Husqvarna, un neslēpj, ka rokas klājot daudzi griezumiņi.

"Savās scenogrāfijās vienmēr izeju no tā, kā kaut ko varētu uztaisīt pēc iespējas vienkāršāk, un bieži tas nozīmē - labāk. Savulaik aktuālas bija lielās, grandiozās scenogrāfijas, taču tagad iestudējumu veidotājiem ir cita domāšana un nav nepieciešamības pēc tik lielām un grandiozām gaismas pilīm."

Savos darbos Ieva Kauliņa ir videi draudzīgas scenogrāfijas piekritēja; daudzi viņas darbi top, izmantojot materiālus no iepriekš tapušajām scenogrāfijām. Tādas bijušas izrādes "Plastilīns", "Veļupes krastā". Iespējams, šāds piegājiens Ievai nāk no bēnības - viņas tētis ir mežzinis.

"Turklāt man nepatīk lieki tērēties! Un man nav nepieciešamības sevi apliecināt, piemēram, ar sešreiz sešmetrīgu baltu sienu."

Viens no Ievas rituāliem darbistabā - visu izvākt, lai var sākt dzīvi no jauna. "Strādājot pie daudziem iestudējumiem, gada laikā viss sakrājas un tad ir nepieciešamība visu atbrīvot. Tik un tā - daudz kas šeit palicis no filmas "Mammu, es tevi mīlu" laikiem - piemēram, naudas pods, kurā ir no opīša mantotā naudas kolekcija - monētas no visas pasaules."

Ievas stila vizītkarte ir arī provokatīvā opera "Seviļas bārddzinis" Latvijas Nacionālajā operā, par kuru pati Ieva saka tā: "Ar Aiku Karapetjanu atļāvāmies pajokot un paeksperimentēt... Pamētāties ar domām un idejām. Gribēju būt vēl daudz trakāka.

Runājot par operu, man ir sajūta, ka vēl pietrūkst spēka un pārliecības, lai varētu te izdarīt visu, ko vēlos.

Ar "Verteru" un "Seviļas bārddzini" pārliecinājos, ka opera prasa pamatīgu sagatavošanās laiku, lai saprastu, ko vispār vēlies izdarīt un ko gribi pateikt."

Ieva Kauliņa strādā daudz un ļoti intensīvi, tālab viņai nav svešs arī nogurums. "Taču tā ir mana izvēle, tas ir darbs, kas rada gandarījumu. Reti ir tie brīži, kad kaut kas apnīk. Strādāju ar režisoriem, kuri dara to, kas interese arī mani. Jā, ir arī spēku izsīkuma brīži, bet tie ir patīkami."

Līdzās scenogrāfijai Ievai ļoti patīk arī tērpu veidošana izrādēm: šajās zinībās viņu savulaik skolojusi Kristīne Pasternaka, bet lielākais kārdinājums ir animācija un tāds žanrs kā grafiskās noveles: "Tas ir tāds kā romāns vai stāsts, kas tiek izstāstīts ar zīmējuma palīdzību," skaidro māksliniece.