Nu jau desmit gadus Latgales keramika, kā tautas mākslas vērtība, iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Nav noslēpums - Latgali visbiežāk asociē ar zilajiem ezeriem un senām podniecības tradīcijām. Lai arī aizvien biežāk tiek runāts par tautas tradīciju saglabāšanu un kopšanu, līdzās tradicionālās Latgales keramikas meistariem aizvien vairāk pamanāmi kļūst mākslinieki, kuri keramikā ienes savu mūsdienīgo redzējumu.

Viena no šādiem jaunajiem māksliniekiem ir Sandra Poplavska-Rimicāne jeb Sanri. Jāteic - Sandra ir ļoti daudzpusīga, viņa nodarbojas ne vien ar keramiku, bet arī ar fotografēšanu, video darbiem un glezniecību. Sandra mākslu apguvusi Daugavpils Universitātē, bet glezniecību mācījusies Latvijas Mākslas akadēmijā, ar saviem darbiem piedalījusies neskaitāmās izstādēs un radošajās darbnīcās. Šoreiz ar Sanri tiekamies Daugavpils Māla Mākslas centrā, kur košos mākslas darbos viņa pārvērš mālu.

“Te laiks ļoti ļoti ātri skrien. Ir tā, ka tu atnāc, tev liekas, ka tu pastrādāji tikai stundiņu, tu paskaties pulkstenī – jau ir piecas stundas pagājušas. Māls nomierina. Daudzi saka, ka viņus nomierina, ja viņi iet uz dārzu [..], tad māls ir tas pats – identiski. Tas ir kā relaksācija, joga – viss kopā.”

Sandra atzīst, ka grūti atbildēt uz jautājumu, kā viņa sevi raksturotu, jo viss atkarīgs no konkrētās situācijas, kad šāds jautājums tiek uzdots. “Bija tāds seriāls “Emulators” – kurš vakar bija dakteris, šodien – galdnieks un no rīta ir celtnieks vai gleznotājs. Šobrīd es esmu Māla centrā, es esmu keramiķis. Tikko biju Batumi keramikas festivālā, tur biju keramiķis. Nākošajā nedēļā braucu uz Jūrkalni, tur es piedalīšos plenērā, tur es būšu gleznotājs. Pelnu naudu es ar to, ka veidoju video, fotografēju. Es arī veidoju maketus un katalogus maketēju, veidoju dizainus.”

Sanri gleznām raksturīgs liels formāts, koši, varētu pat teikt, drosmīgi krāsu salikumi, kas papildināti ar smalkiem, tumšiem ziedu un augu motīviem.

“Man ļoti patīk spilgtas krāsas. Principā tie ir trīs toņi – spilgti zilais, zilganzaļais, rozā – oranžs. Tie ir tie spilgtie toņi. Sākotnēji sāku ar maziem formātiem, jo tas ir lētāk, vieglāk pārvest, jo es dzīvoju Daugavpilī. Tad, kad bija pirmā darbu nodošana, parādīšana, tad pašai bija jāizliek darbi pie sienas un es mocījos kādas četras stundas. Tad es sapratu - mazi formāti man vairs nebūs. Ļoti grūti bija pāriet uz lieliem formātiem. Tagad, ja man iedod mazu formātu, tad es nezinu, ko ar to darīt, kā man tajā izpausties.”

Sanri gleznas un keramika periodiski apskatāma Daugavpils Marka Rotko māklas centrā, kā arī citās Daugavpils kultūras iestādēs. Pagājušajā gadā māklsinieces gleznu izstāde “Komunikācija ir atslēga” bija apskatāma arī Rīgā. Sandra aktīvi piedalās plenēros un keramikas simpozijos, kur viņas darbi guvuši mākslas cienītāju piekrišanu.

Darbnīca, kurā mēs atrodamies, ir tikai neliela daļa no Daugavpils Māla mākslas centra telpām. Te, gar sienām izvietoti koka plaukti, kas no grīdas līdz griestiem aizpildīti ar Sanri, Unas Guras, Nellijas Dzalbas un citu Daugavpils keramiķu darbiem, sākot no ierastām, tradicionālajām formām un krāsām, līdz pat neierastām formām un netipiski košiem krāsu salikumiem. Sanri keramiku varētu iedalīt praktiskos un dekoratīvos priekšmetos. Tomēr tiem visiem nojaušams vienots mākslinieces rokraksts – nesimetriskas formas, brīžiem neierasts reljefs, netipiski krāsu salikumi. Tomēr pircēji bieži vien katram priekšmetam jau pirkšanas brīdī cenšas atrast praktisku pielietojumu.

“Šogad mēs mazliet pabraukājām pa tirdziņiem. Cilvēkiem vajag saprast to, kas tas ir, ko es viņā varu ielikt. Un ir lietas, piemēram, kausiņi, par kuriem man jautā – ko tajā var ielikt? olu? Tad es skatos, ne tur paipalu ola ielīdīs, ne vistas ola, saku – jā, tas lai olu ieliktu! (smejas)”

Sandra atzīst, ka strādājot tieši ar mālu vērtīga ir citu keramiķu klātbūtne, jo tad ir iespēja smelties citu keramiķu pieredzē un gudrībā. Daugavpils Māla mākslas centrā mākslinieki ir atsaucīgi, vecmeistari "netur savas zināšanas kabatā" un palīdz, "šeit, centrā vairāk tradicionālā māksla, piemēram, Lilija strādā ar melno cepli. Melnā cepļa domāšana man vēl nav, tāpēc man ir spilgti darbi un spilgtās glazūras. [..] Es daudz ko esmu iemācījusies no simpozijiem, tur ir daudz visādu jaunu lietiņu, kuras tu vari ielikt savos darbiņos."

- Kas Tev ir māksla?

- Māksla man ir dzīve. Tā ir dzīve. Viscaur man ir tikai māksla.

Iepazīstot Sandru tuvāk, mani māc liela ziņkāre noskaidrot, kā radies viņas pseidonīms. Vai tas ir vārda un uzvārda pirmo burtu salikums, vai arī par savu pseidonīmu viņa izvēlējusies turku valodas vārdu “sanri”, kas nozīmē halucinācijas. Tomēr izrādās, ka esmu kļūdījusies un stāsts ir daudz vienkāršāks.

“Tas nācās ļoti netīšām, jo man savs vārds – Sandra nepatika jau ļoti sen. Tagad es esmu samierinājusies, viss kārtībā. Tagad manir pseidonīms Sanri. Nosākumā biju Agate, darbus parakstīju kā Agate. Visi vārdi bija uz A burta. Tad kaut kā sanāca, ka es pieļāvu kļūdu savā vārdā, un sanāca Sanra, bez D burta. Skatos – Sanra, I – ļoti labi skan. Un tā izveidojās tas Sanri. Ne pārāk skaists stāsts. (smejas)”