Šonedēļ dodamies uz Rēzeknes novada Lendžu pagastu, lai  iepazītos ar vienu no Latgales keramikas spilgtākajiem pārstāvjiem - Vogulu ģimeni.

"Cepleišos" kalna galā mūs sagaida skaista bērzu birztaliņa un saimnieki Voldemārs ar dēlu Jāni. 

Savu Latgales keramikas darbnīcu Voldemārs Voguls iekārtoja te jau 1976. gadā. Ar nelieliem uzlabojumiem un remontdarbiem tajā joprojām tiek kurināts viņa būvētais ceplis un virpas nu jau biežāk griež viņa dēli - dvīņubrāļi Jānis un Māris, pārvēršot mālu apbrīnojamās lietās.

‘‘Man tēvs vienmēr ir teicis, ka darinot keramiku nevajag aiziet tālu no klasikas, tāpēc mēs ar brāli stingri cenšamies pieturēties tieši pie klasiskajām formām. Šad tad izveidojam arī pa kādai jaunai formai vai tās atvasinājumam. Tomēr vairāk var izpausties tieši dizainā, darinot, piemēram, svečturi vai kādu rotājumu. Tāpat variējam ar krāsu toņiem. ,” - tā teic viens no gados jaunajiem Latgales keramikas darinātājiem un tradīciju kopējiem Jānis Voguls.

No māla krūzēm pie saimes galda malkojot tēju, Jāņa tēvs Voldemārs mums priekšā ceļ arī savu jaunāko, nu jau ceturto dzejoļu krājumu "Sirds bolss" latgaliešu valodā.  Kādreiz viņš rakstījis paralēli keramiķa rosībai, nu jau cienījamā vecuma dēļ vairāk raksta un mazāk nododas māla meditācijām.

"Tā kā tas mums vairs nav maizes darbs, tad vietas pietiek visiem. Kad nu kuram ir tas laiks pastrādāt ar mālu, tad arī sanāk. Dažreiz strādājam pa vienam, bet vispār man ļoti patīk darboties kopā ar brāli. Tad mēs abi sēžamies katrs pie savas virpas  un sanāk tāda veselīga konkurence – kurš ātrāk, kurš lēnāk, pie reizes var arī kaut ko pārrunāt, kaut ko ieteikt," Jānis atklāj kā visa radošā ģimene šodien sadzīvo vienā darbnīcā.

Guna: Jūs sevi dēvējat par vienu no spilgtākajiem Latgales keramikas pārstāvjiem.

Jānis: Mans tēvs, Voldemārs Voguls, pa šiem gadiem sevi ir parādījis un pierādījis. Bijušas daudzas izstādes gan Eiropā, gan Skandināvijā, gan arī daudzās citās valstīs, viņa darbi ir atrodami privātkolekcijās, visos kontinentos. Latvijā saņemts Paulāna diploms, vairākas atzinības, meistara diploms, kā arī Triju zvaigžņu ordenis. Līdz ar to mums ar brāli ir pacelta tāda diezgan augsta latiņa, kura ir vismaz jānotur. Līdz šim es domāju, ka mēs to tīri veiksmīgi arī darām. Aug arī jaunā paaudze, tā ka nākotne izskatās cerīga. 

Guna: Kādā vecumā jūs sākāt strādāt ar mālu? 

Jānis: Pa tēva darbnīcu mēs ņēmāmies jau no mazām dienām, bet kaut kādi pirmie veidojumi nelielu zvēriņu izskatā tapa jau četru, piecu gadu vecumā. Nopietnāk, 12, 13 gados, kad kājas bija pietiekami garas, lai aizsniegtu virpu. Savukārt, jau no sešpadsmit gadiem kopā ar tēvu sākām piedalīties arī pirmajās izstādēs. Tā arī darbojamies, nu jau vairāk nekā divdesmit gadus. 

Guna: Kāda tad ir Latgales keramika klasiskā šī vārda izpratnē? 

Voldemārs: Klasika tas ir vārāmais pods. Pirms 10 tūkstoš gadiem Lubāna klānos, kur smailītē tas ierakts zemē un aprausts ar kurināmo ugunskuru, apmēram metra attālumā. Tajā gatavoja zivis vai medījumu, tajos vārīja arī zupu. Divpadsmitajā gadsimtā taisīja mazus „vuoraunīkus”, vienai porcijai. Tieši to mēs turpinām arī šodien - piena pods, krūzes un citas saimniecības formas. Izejot no šīm pamatformām, tiek atvasinātas dekoratīvās formas. Ar nelielām izmaiņām, bet jau pavisam citu skaņu un mūsdienu dizaina prasībām. Dēli, Māris ar Jāni ir tik radoši, ka pārspējuši mani, es vairs pat nevaru atkārtot to, ko esmu taisījis.

Guna: Kāda ir Latgales keramikas vieta un nozīme mūsdienu kultūrā? Kā tā transformējas un pielāgojas mūsdienu vajadzībām un prasībām? 

Jānis: Tāda pati kā visai tautas mākslai. Tas meistars, kurš to tautas mākslu nedaudz pamaina un pielāgo mūsdienu prasībām, tas izdzīvo, kurš nespēj pielāgoties, tas nestrādā. 

Guna: Kādas ir Latgales keramikas nākotnes perspektīvas un attīstība? 

Jānis: Perspektīvas ir ļoti vienkāršas, ja būs kas strādā, tad tas viss notiks, ja nē, tad tas dabīgi izbeigsies un paliks vien kā vēsturisks fakts. Mūsdienās ir samērā liela konkurence, tādā ziņā, ka ir pieejama ne tikai Latgales keramika, pieejami arī daudz un dažādi stikla un plastmasas izstrādājumi. Pie tam tas viss nāk no daudzām pasaules valstīm. Es domāju, ka Latgales keramika un keramika vispār mūsdienās, ir tāda ekskluzīva lieta. Tie kam patīk, tie ir gatavi maksāt par keramiku. Kādas būs tendences – labvēlīgas tautas vai vairāk modernajai mākslai, arī no tā daudz  kas atkarīgs. Nu un, protams, - vai būs kas taisa.  Tēva Voldemāra paaudze jau mazāk strādā, tāpat daudzi jau ir miruši. Savukārt vidējā paaudzē, pie kuras var pieskaitīt arī mūs ar brāli, ir ļoti maz aktīvo ķeramiķu. Jaunākus par mums man pat grūti tā uzreiz iedomāties.

Guna: Vai tēvs bija jūsu vienīgais skolotājas keramiķa amatam? 

Jānis: Pamats, protams, nāk no tēva. Tā izjūta sevišķi man, tāpēc arī turpinu vairāk tās tēva darinātās formas. Savukārt brālim tā izjūta nedaudz atšķiras.

Guna: Process līdz gatavam traukam sastāv no vairākiem, visai atšķirīgiem etapiem - sākot no virpas līdz cepļa kurināšanai diennakts garumā. Kurš ir jūsu iemīļotākais? 

Jānis: Bez šaubām pati interesantākā un tīkamākā ir virpošana, kas procentuāli ir tikai kādi 15-20 % no visa kopējā darba, kas jāiegulda. Visnepatīkamākā man ir glazēšana. Tāpat patīk tas brīdis, kad, kurinot cepli, esi jau gandrīz pie finiša.