Rakstnieks un žurnālists Maiks Koljērs mājo Cēsu pusē - tieši tur viņš asina savus satīras zobenus. Pēc pases datiem viņš ir anglis, bet pēc sirdsbalss - mūsējais!

Lai atrastu Maika darbistabu, Edgars Raginskis devies ekspedīcijā ar... negaidītiem rezultātiem.

Bet sarunā - par māju, kura īstenībā ir krejotava un Straupes narkoloģiskās klīnikas filiāle, par slavenu komponistu  un rakstnieku ugunsdzirdas pudelēm un, protams, par paša Maika Koljēra radošajām aktivitātēm.

Edgars Raginskis: Sākumā pastāsti, kur mēs atrodamies? Dīķis, māja, kura nebūt neizskatās tik bēdīgi, kā tu iepriekš stāstīji. Tiku sapratis, ka tas ir kāds šķūnis.

Maiks Koljērs: Te jau arī bija ļoti skaists šķūnis, bet diemžēl tik sliktā un bīstamā stāvoklī, ka man nācās to nojaukt. Tā nu es pamazām šķūņa atliekas sazāģēju un sacirtu malkā.

Māja... Nu, tā īsti nav māja, bet krejotava, un pirms tam – Straupes Narkoloģiskās slimnīcas daļa, šurp uz detoksikāciju brauca rakstnieki un mūziķi. Vēl šobaltdien, pastaigājoties mežā, es reizēm atrodu kādu vēsturisku šņabja pudeli.

Bet ielūkosimies mājā, tur apmeklētājus gaida dažs labs pārsteigums. Putnu dziesmas ap to ir neticami skaistas, ciemos nāk zaķis, dīķī saimnieko bebri...

ER: Un viņi tev palīdz rakstīt...

MK: Jā, viņi sniedz man ieganstu stundu nekustīgi stāvēt pie dīķa un gaidīt savu parādīšanos. Dabas vērošana, tieši tāpat kā malkas skaldīšana, ir lieliska iespēja padomāt. Tā kā man vienmēr ir līdzi piezīmju klades, varu plūstoši pāriet no vienas nodarbes pie otras.

ER: Tad jau šī pavisam nopietni ir mākslinieka dienas rituma sastāvdaļa.

MK: Jā, tas nemaz nav joks.

Ja sēdi istabā bez logiem vai vēl ļaunāk – ar logu, un gaidi, kad tevi ar savu klātbūtni aplaimos iedvesma,  nekas nenotiks.

Nepārproti mani, es šurp nedodos meklēt nošķirtību. Reizi pa reizei no meža parādās vai pa ceļu nāk ļaudis, es ar viņiem pārmiju kādu vārdu un prātā iešaujas doma: “Hei, bet šis ir labs tipāžs!” Piemēram, kādas zīmīgas sievietes daļējs prototips romānā "Ceturtais lielākais Latvijā" ir sirma kundze, kura dzīvoja dzirnavu dīķa otrā krastā, cieņpilna un eleganta viņa ik dienu kopa savu dārzu, un tomēr viņas būtni caurauda teju jaušamas skumjas.

Vai sēņotāji, kuri iznirst no meža – jā, zināma klišeja, bet šeit viņi tiešām parādās diezgan spēji, un tad sākas tā piesardzīgā saziņa starp konkurentiem, kuri negrib viens otram atklāt savas slepenās sēņu vietas, prātā acumirklīgi pārliekot, cik daudz pastāstīt un ko noklusēt. Es gluži labi varētu izlikties, ka esmu apmaldījies britu tūrists, kurš neprot latviski.

ER: Tas gan ir ērti – rēķinoties ar tavu šķietamo valodas nezināšanu, cilvēki var atklāt vairāk, nekā citos apstākļos!

MK: O, jā, šādi gadījumi ir ik uz soļa, un tie pieprasa takta izjūtu neatklāt, ka īstenībā saprotu viņu teikto.

Reizēm esmu izkļuvis sveikā no visai šaubīgām situācijām, izliekoties par stulbu angļu tūristu.

Klejoju pa Tatriem, un kādā naktī manā teltī gribēja iekļūt kāds svešinieks, un es iespējami bezkaislīgā un nevainīgā tonī teicu: "Piedodiet, bet šajā teltī brīvu vietu nav, mums abiem te vietas nepietiks." Izbrīnītais iebrucējs lika angļu dumiķi mierā. Stāstu gan es no šī incidenta neveidotu – cenšos izvairīties no mazticamu situāciju atainojuma.

ER: Vai dosimies iekšā?

MK: Jā, jūs jau dzirdat, māja aizslēgta ar iespaidīgu atslēgu.

ER: Izskatās, ka tu gribi savu radošo telpu pasargāt no iebrucējiem...

MK: Jā, bet joks ir tāds, ka vēl laikos, kad mitinājos Britu salās, es mēdzu šurp bēgt nedēļas nogalēs, lai glābtu savu veselo saprātu no bezjēdzības atskārsmes. Sēžot kādā Londonas vai citas pilsētas kafejnīcā, es iedomājos: lai kas mani arī kaitinātu vai frustrētu, es varu aizvērt acis un būt šajā nelielajā zemes pleķītī. Mani veldzēja doma, ka nekas liels šeit vis nenotiek, te ir miers.

Pilsētas dzīvi varu izturēt tikai nelielās devās. Gadījās, ka man zvana no kāda laikraksta un prasa viedokli par manis rakstītu auto aprakstu, es atbildu un izliekos, ka esmu Lielbritānijā, bet visapkārt vītero putni.

Dīvaina, bet ļoti patīkama situācija – atbildu uz telefona zvanu, nolieku klausuli, un nevis ieurbjos datora ekrānā, bet pļauju zāli.

ER: Tu esi auto žurnālists, kurš kļuvis par rakstnieku..

MK: Esmu rakstījis par dažādām tēmām, tajā skaitā automobiļiem. Tas bija viegls, bet ļoti garlaicīgs dzīvesveids, jo, ja godīgi, mani ne īpaši interesē mašīnas (smejas). Lai nu kā, ienāciet manā valstībā, svešiniek!

ER: Īsti nevar saprast – ir šis sens interjers vai nav.

MK: Jau ienākot, var labi ievērot, cik šeit ir auksti. Tāpēc šeit ierīkoja krejotavu – zem ēkas tek avots. Tā paša iemesla dēļ te bija arī narkoloģiskā klīnika, jo šis (rāda) ir baseins. Uzmanies, te viss ir vecs.

ER: Jā, grīda te arī čīkst, noskaņa ir autentiska.

MK: Jā, vieta ar attīstības potenciālu.

ER: Šeit tu, visticamāk, neraksti.

MK: Ne šeit, nē. Te noskaņu iepriekš papildināja padomjlaiku garā sakarināti zvejas tīkli, un vēl arvien papildina artilērijas šāviņu čaulītes ansamblī ar eksotisku kamīnu.

ER: Esam uzkāpuši otrajā stāvā, te gan var strādāt rakstnieks.

MK: Vispār, ja vien laikapstākļi atļauj, es rakstu ārā, bet citādi šeit ir pirmās nepieciešamības piederumi – gulta, krēsls, iespaidīga armijas drēbju garderobe...

ER: Stāsties zemessardzē?

MK: Pagaidām, kamēr neesmu ieguvis pilsonību, jātiek galā pašam... Tā, te ir neliels galdiņš, kuru novietoju, lūk, šādi...

ER: Ak, tas nu gan ir viens smalks galdiņš!

MK: Jāāāā.. Kā jau teicu, es tiešām iekšā rakstu tikai izņēmuma gadījumos – lietus laikā vai naktī. Aiz loga paveras jauks skats.

ER: Vai tevi izsit no ritma svešinieku parādīšanās uz ceļa?

MK: Savādi, bet daudz mazāk, nekā pilsētā. Vieglāk piktoties uz kaimiņu dzīvoklī par skaļu skanošu mūziku, nekā vientuļu nācēju mežā. Es šurp dodos šķietamā klusuma dēļ – īsta klusuma jau te nav. Ievēroju, ka mani daudz vairāk kaitina citu cilvēku radīti trokšņi, tā laikam ir sociopātijas pazīme.

ER: Tur, šķiet, aug ķirsis?

MK: Jā, un tur pirms pāris gadiem iestādījām upeņu krūmus. Skat, rabarberi laikam ir nogatavojušies... Naktī šeit domām ir pilnīgi cita intensitāte, arī lasāmviela iztēlē rada īpaši spilgtus tēlus. Nav elektrības, tādēļ nav traucējošo faktoru kā radio vai TV, nav iespējams darboties zemā apziņas līmenī. Allaž esi modrs un fantāzijas bagāts – naktīs ēnas pāraug tēlos.

ER: Šī ir iztēles biedējošā puse – esot aci pret aci ar dabu, mēs pa īstam izjūtam savu īsteno proporciju – mēs neesam diženi, mēs neesam radības kronis, bet mazi, nobijušies cilvēkveidīgie.

MK: Precīzi.

Jo vairāk raksti un lasi, jo skaidrāk saproti, ka cilvēces progresa ideja ir tikai mīts.

Zinātnē jā, bet ne tajā, ko mēs domājam, jūtam, no kā baidāmies vai ko kārojam. Mēs parasti neiztaisāmies gudrāki par saviem vecākiem, bet, šķiet, nav nekādu problēmu uzskatīt sevi esam pārākus par, piemēram, 18. vai 15. gadsimta ļaudīm. Šie maldi sabrūk, iepazīstot attiecīgā laikmeta literatūru – viņi bijuši vismaz tikpat attīstīti, un visticamāk – krietni attīstītāki par mums. Piemēram, esam pazaudējuši spēju uztvert episku dzeju, mums trūkst sagatavotības tam. 2 stundu filmu mēs jau uzskatām par krietni ilgu kino.

ER: Tava grāmata "Ceturtais lielākais Latvijā" ir blīvs asprātības un humora koncentrāts. Tu esi anglis, kurš raksta par tēmām, kas varētu būt vienlīdz aktuālas kā latvietim, tā arī rietumeiropietim. Vai tu identificējies ar latviešu, angļu vai "cilvēku" literatūru?

MK: Tas ir labs jautājums, jo precīza definīcijas nav pieejama.

Anglis, kurš raksta angliski par Latviju, būtu absurds, jo šādai literatūrai nebūtu nekāda noieta. Bet te nu es esmu, un šī tēma mani interesē.

Es gan drīzāk sevi asociēju ar satīras žanru, nevis kādas tautības rakstniecību. Mani saista Latvija un tās kultūra, un šķita, ka satīriski par to labu laiku neviens nav rakstījis. Smieklīgākā kritika par manu pirmo grāmatu bija, ka tur taču apvienoti tikai un vienīgi stereotipi. Bet tur taču ir visa stāsta sāls – samest vienā katlā sēņotājus, vecpuišu balles dalībniekus, ieciklējušos nacionālistu un krievu apoloģētu, un ļaut viņiem izcīnīt pašiem savu uzvaru. Man apnicis lasīt nopietnu literatūru ar šiem tipāžiem, jo, manuprāt, viņi nav nopietnas attieksmes vērti. Drīzāk tādi bruņinieku romāna varoņi.

ER: Vai "Ceturto lielāko Latvijā" rakstīji šeit?

MK: Jā, lielāko tiesu, un iedvesmas avots bija tieši šī vieta... Lūk, tā kā šeit nav elektrības, te ir akumulators, kura lādiņš dod man iespēju pāris stundas darbināt savu datoru.

ER: Ahā! Tātad tu tomēr esi 21. gadsimta rakstnieks!

MK: Nē, īstenībā, ciktāl runa ir par radošo procesu, es galvenokārt rakstu dažādās pierakstu kladēs. Dators ir līdzi, jo var nākties veikt kādu neatliekamu žurnālistikas darbiņu. Bet pierakstu klažu man ir vesela jūra. Nevēlos nokļūt situācijā, kad nav, uz kā pierakstīt spēji galvā iešāvušos ieceri, tādēļ tāds papīra kvantums. Problēmas sākas, kad šīs klades kaut kur noklīst, es tās nevaru atrast, un reizēm pēc gada, nejauši tādu uzgājis, prātoju, kāpēc nesekoju līdzi tieši šai sižeta līnijai? Pierakstīt idejas datorā, sūtīt sev e-pastus? Nē, tas nav domāts man. Turklāt pildspalvai un papīram mežā nekad nebeidzas baterijas. Un galējas nepieciešamības gadījumā ar šo materiālu var iekurt ugunskuru.

ER: Vai tev ir iecienītākais pierakstu klades ražotājs, piemēram, MoleSkin?

MK: Nē, es nicinu Moleskin un šī zīmola ideju, ka, pērkot viņu klades, tu kļūsti par Ernestu Hemingveju, kas ir pilnīgs idiotisms. Es izvēlos dabai nedraudzīgā dāņu zīmola TIGER klades, kuras vienmērīgi izkaisu savā apkārtnē un lietoju pēc vajadzības.

ER: Re, tagad skaidrs, kāpēc tev iepatikās Latvija – tev piemīt latviešu mentalitāte ignorēt dabas apdraudējumus, ka tikai var kaut ko nopirkt lētāk!

MK: Jā, bet mēs varam sevi mierināt, ka dzīvojam taču otrajā viszaļākajā pasaules valstī, kaut arī nejaudājam otrreizēji pārstrādāt nekādus atkritumus. Kā jau minēju iepriekš, cenšos strādāt ārpus telpām, un tam man ir šis (rāda) saliekamais galds un krēsls. Šobrīd vācu materiālu jaunai grāmatai, un sanāk diezgan krietni apbraukāt Latviju, tā nu es ar saviem cīņu biedriem galdu un krēslu allaž nonāku notikumu epicentrā.

Grāmatas darbība norit 18. gadsimtā, tāpēc bieži nokļūstu muižās un muižu parkos. Vietēji mani nopēta, apvaicājas, kāpēc es tā dīvaini sēžu, un vārdu pa vārdam piedāvā apskatīt arī muižas iekštelpas vai pastāsta ko interesantu. Jā, vēl viena "dīvainā angļu tūrista" šķautne.

ER: Tev vajadzētu nēsāt senlaicīgu parūku!

MK: Jā, vai drusku pielīdzināt ūsas un bārdu.

ER: Te iederētos arī termoss un porcelāna krūzīte.

MK: Bet tad es nevarētu praktizēt vēl vienu savu iecienītu nodarbi – kurināt ugunskurus.

Man mašīnas bagāžniekā vienmēr ir zāģis, cirvis, iekurs...

ER: Vai mēdz Latvijā nakšņot brīvā dabā?

MK: Jā, esmu to darījis bieži, reizēm, kad jābrauc uz Tallinu vai kādu citu vietu Igaunijā, un ceļā mani pārsteidz nakts, es piestāju mežmalā, uzslienu telti un izbaudu šādu nakšņošanas veidu. Man patīk šejienes putnu dziesmas un saullēkti.

ER: Tā, esam nonākuši līdz avotam.

MK: Jā, un tagad mums rituāla ietvaros ir jāsasveicinās ar avotu, jāpasaka tam, cik viņš šodien ir skaists.

ER: Klau, bet tad jau tu esi animists! Kaut kas no seno japāņu, kaut kas no protolatviešu dzīvesziņas.

MK: Jā, es esmu gan.

Cilvēkiem var šķist absurdi sarunāties ar kokiem, akmeņiem vai ūdeņiem, bet man tas sanāk dabiski. Priekšrocība, salīdzinot ar citām tā sauktajām reliģijām ir, ka es vismaz varu būt drošs, ka šis akmens, koks vai avots patiesi eksistē. Es zinu, ka viņš klausās.

Varbūt izklausīsies pretenciozi, bet šis tiešām ir manas iedvesmas avots, es šurp nāku pateikties par palīdzību grāmatas rakstīšanā, pastāstīt par radušamies grūtībām, vaicāju, vai drīkstu dzert avota ūdeni un promejot arī pienācīgi atvados no avotiņa. Uzsvēršu – es to nedaru ironiski vai kā citādi māksloti, bet uztveru šo rituālu kā dabisku savas ikdienas sastāvdaļu.

ER: Vai palūgsi avotam atļauju nodzerties no tā un tad, vēlot tev radošo iedvesmu, mēs kopā ar klausītājiem no avotiņa atvadīsimies?

MK: Labi, tādā gadījumā teikšu, ko saku vienmēr: "Liels prieks tevi satikt, avotiņ, ceru, ka neiebilsti, ja dzersim tavu ūdeni, paldies par palīdzību manas grāmatas tapšanā, tu mani nekad neesi pievīlis, un ceru, ka turpināsi palīdzēt arī turpmāk!" (Skan ūdens.) Cerams, neiebilsti, ka paņēmu līdzi Edgaru, un viņam pienākas pirmais malks...

ER: Paldies!